Kaspara Spundes uzņēmējdarbības rezultāti un publiskā reputācija
Publikācija: Jurista BalssUzņēmējdarbība kā politiķa uzticamības mēraukla
Pašvaldību deputātu profesionālā un finanšu pieredze sabiedrībai vienmēr ir bijusi būtiska. Vēlētāji sagaida, ka cilvēki, kuri pieņem lēmumus par budžetu, uzņēmējdarbības vidi un nodokļu politiku, paši spēj demonstrēt veiksmīgu un atbildīgu saimniekošanu.
Šajā kontekstā uzmanību piesaista domes deputāta Kaspara Spundes uzņēmējdarbības rezultāti, kas, spriežot pēc publiski pieejamajiem finanšu datiem, nav uzskatāmi par īpaši veiksmīgiem.
Kur palicis reiz piesauktais “ienesīgais bizness”?
Vēl lielāku izbrīnu rada fakts, ka medijos Kaspars Spunde savulaik tika pasniegts kā veiksmīgs un perspektīvs uzņēmējs. 2015. gadā izdevums “Vakara Ziņas” publicēja rakstu ar skaļu virsrakstu — “Vēsturniekam Spundem ienesīgs zārku bizness”, kur tika aprakstīta iecere attīstīt un eksportēt no klūgām pītus ekoloģiskos zārkus.
Tieši tādēļ jo lielāku izbrīnu rada pašlaik publiski pieejamie finanšu rādītāji. Rodas loģisks jautājums — kur tad palicis reiz publiski piesauktais “ienesīgais bizness”?
Publiskajā telpā iepriekš izskanējuši apgalvojumi un publikācijas par Kaspara Spundes uzņēmējdarbības aktivitātēm un ambīcijām. Tieši tādēļ jo lielāku izbrīnu rada pašlaik publiski pieejamie finanšu rādītāji. Rodas loģisks jautājums — kur tad palicis reiz piesauktais ienesīgais bizness?
Ja politiķis vai publiska persona ilgstoši veido priekšstatu par sevi kā veiksmīgu uzņēmēju, sabiedrībai ir tiesības sagaidīt arī pārliecinošus ekonomiskos rezultātus. Taču publiskotie dati rāda pavisam citu ainu — minimālu apgrozījumu, nestabilu peļņu un simboliskus nodokļu maksājumus.
Šī pretruna starp publisko tēlu un faktiskajiem finanšu rezultātiem neizbēgami rada jautājumus gan par profesionālo kompetenci, gan par spēju objektīvi vērtēt uzņēmējdarbības un ekonomikas jautājumus pašvaldības līmenī.
Neliels apgrozījums un pieticīga peļņa
Publiskotie finanšu dati liecina, ka uzņēmuma neto apgrozījums pēdējos gados ir bijis salīdzinoši neliels:
gadā — 1 926 EUR;
gadā — 7 778 EUR;
gadā — 8 674 EUR;
gadā — 13 090 EUR;
gadā — 15 160 EUR.
Lai gan redzams zināms apgrozījuma pieaugums, uzņēmuma peļņas rādītāji nav stabili. 2024. gadā uzņēmums strādāja ar zaudējumiem — mīnus 1 117 EUR, savukārt citos gados peļņa bijusi ļoti neliela.
Īpaši uzmanību piesaista fakts, ka vairāku gadu garumā uzņēmumā faktiski nav darbinieku. Tas rada jautājumu par uzņēmuma reālo ekonomisko aktivitāti un ilgtermiņa attīstības potenciālu.
Nodokļu maksājumi — simboliski
Ne mazāk būtisks ir jautājums par nodokļu nomaksu. Publiski pieejamie dati rāda, ka uzņēmuma kopējie samaksātie nodokļi vairākos gados bijuši ļoti zemi:
gadā — 10 EUR;
gadā — 50 EUR;
gadā — 50 EUR.
Protams, neliels uzņēmums automātiski nenozīmē pārkāpumus vai negodprātību. Taču sabiedrībai ir tiesības uzdot jautājumu — vai cilvēks ar tik pieticīgu uzņēmējdarbības pieredzi ir piemērots lēmumu pieņemšanai jautājumos, kas skar ekonomikas attīstību, investīcijas un uzņēmējdarbības vidi?
Politiskā kultūra un publiskā uzvedība
Jautājumus rada ne tikai uzņēmējdarbības rezultāti, bet arī publiskā uzvedība politiskajā vidē. 2026. gada maijā plašu rezonansi izraisīja incidents Rīgas domes komitejas sēdē, kurā Kaspars Spunde iesaistījās konfliktā ar politisko aktīvistu un nogāza filmēšanai uzstādītu telefona statīvu. Par notikušo ziņoja Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM), norādot, ka konflikts izvērtās agresīvā grūstīšanās situācijā un lieta tika nodota izvērtēšanai Ētikas komisijā. (lsm.lv)
Publiskajā telpā šādas epizodes neizbēgami ietekmē politiķa reputāciju. Sabiedrība sagaida, ka pašvaldības deputāti spēj saglabāt savaldību arī provokatīvās situācijās, jo īpaši laikā, kad uzticēšanās politiskajām institūcijām jau tā ir zema.
Ja politiķis vienlaikus demonstrē gan pieticīgus uzņēmējdarbības rezultātus, gan emocionāli agresīvu uzvedību publiskās debatēs, sabiedrībai rodas pilnīgi pamatoti jautājumi par profesionālo piemērotību un spēju pārstāvēt vēlētāju intereses.
Politiskā atbildība un kompetence
Mūsdienu politikā arvien biežāk tiek vērtēta ne tikai politiķu retorika, bet arī viņu praktiskā pieredze. Uzņēmējdarbība ir viens no objektīvākajiem rādītājiem, kas parāda spēju plānot, uzņemties risku, radīt pievienoto vērtību un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību.
Ja politiķis publiski pozicionē sevi kā kompetentu ekonomikas vai saimniecisko jautājumu risinātāju, sabiedrībai ir pamats analizēt arī viņa paša uzņēmējdarbības rezultātus.
Sabiedrībai ir tiesības vērtēt
Demokrātiskā sabiedrībā publiskas personas darbība ir atklātas diskusijas objekts. Tas attiecas ne tikai uz politiskajiem lēmumiem, bet arī uz profesionālo reputāciju un saimniecisko darbību.
Kaspara Spundes uzņēmējdarbības dati neuzrāda strauju izaugsmi, būtisku ekonomisko pienesumu vai ievērojamu nodokļu devumu. Tas pats par sevi nav pārkāpums, tomēr tas rada jautājumu par kompetenci un spēju vadīt vai ietekmēt nozīmīgus pašvaldības attīstības procesus.
Sabiedrībai ir tiesības sagaidīt ne tikai skaļus solījumus, bet arī pierādāmu profesionālu rezultātu.
Publikācijas noslēgumā gribas atcerēties ironiskas tautā zināmas dziesmas rindas:
“Mans tēvs bija galdnieks,
Es galdnieka dēls,
Mans tēvs taisa zārkus,
Bet līķus taisu es.”
Поручик Голицын, а может вернемся? Зачем нам, поручик, чужая земля?
Publikācija: Jurista Balss
Kara tehnoloģijas, personības un tiesības: raķešu ražošanas realitāte Ukrainā
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir radikāli mainījis ne tikai ģeopolitisko situāciju Eiropā, bet arī izgaismojis militārās industrijas nozīmi valsts izdzīvošanā. Intervijā starp žurnālistu Dmitriju Gordonu un Ukrainas militārās jomas konstruktoru Denisu Štilermanu atklājas daudzslāņaina aina – tajā savijas tehnoloģija, personīgā pieredze, valsts intereses un tiesiskie ierobežojumi.
Šī saruna nav tikai par raķešu ražošanu. Tā ir par cilvēkiem, kuri kara apstākļos uzņemas atbildību par tehnoloģiju radīšanu, kas tieši ietekmē valsts aizsardzības spējas.
Konstruktoru paaudze kara apstākļos
Deniss Štilermans intervijā atklājas kā mūsdienu militārās industrijas pārstāvis Ukrainā – inženieris ar praktisku, uz rezultātu orientētu domāšanu. Viņa profesionālā darbība notiek apstākļos, kur kļūdu cena ir augsta, bet laika resurss – ierobežots. Tas prasa ne tikai tehniskās zināšanas, bet arī spēju ātri pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.
Viņa pieeju raksturo:
- koncentrēšanās uz praktisku efektivitāti;
- spēja operatīvi pielāgoties kara apstākļiem;
- izpratne par tehnoloģiju pielietojumu reālajā kaujas vidē;
- augsta atbildības sajūta par izstrādātajām sistēmām.
Šāda tipa speciālisti kļūst par kritisku resursu valstij, kuras drošība tieši atkarīga no tehnoloģiskās attīstības.
Raķešu ražošana kā stratēģisks instruments
Raķešu sistēmas mūsdienu karā kalpo ne tikai kā uzbrukuma līdzeklis, bet arī kā atturēšanas mehānisms. Tās nodrošina spēju precīzi ietekmēt pretinieka infrastruktūru un loģistiku, vienlaikus samazinot nepieciešamību pēc tiešas karaspēka iesaistes.
Intervijā tiek uzsvērts, ka Ukrainai ir būtiski attīstīt savu ražošanas kapacitāti, lai:
- nodrošinātu nepārtrauktu piegādi frontes vajadzībām;
- samazinātu ārējo atkarību;
- saglabātu tehnoloģisko suverenitāti.
Šī pieeja ir cieši saistīta ar starptautisko tiesību principu par valsts tiesībām uz pašaizsardzību.
Tiesiskais ietvars: starp nepieciešamību un ierobežojumiem
Raķešu tehnoloģijas ir viena no visstingrāk regulētajām jomām. Starptautiskie režīmi nosaka ierobežojumus attiecībā uz šādu tehnoloģiju izplatīšanu un eksportu.
Ukrainas gadījumā īpaši svarīgi ir:
- ievērot starptautiskās saistības;
- vienlaikus nodrošināt valsts aizsardzības spējas;
- aizsargāt tehnoloģijas no nekontrolētas izplatības.
Šis līdzsvars starp drošību un regulējumu kļūst arvien sarežģītāks kara apstākļos.
Inovācijas kā izdzīvošanas instruments
Kara situācija būtiski paātrina inovāciju procesus. Ukrainas militārā industrija demonstrē spēju ātri radīt un ieviest jaunus risinājumus, balstoties uz reālās kaujas pieredzi.
Tas ietver:
- jaunu tehnoloģiju izstrādi;
- efektīvāku sistēmu radīšanu;
- ciešu sadarbību starp militāro un privāto sektoru.
Tomēr inovācijas rada arī juridiskus izaicinājumus, īpaši attiecībā uz intelektuālo īpašumu un starptautisko sadarbību.
Automatizācija un robotizācija: nākotnes kara dimensija
Intervijā netieši tiek skarta arī viena no būtiskākajām mūsdienu kara attīstības tendencēm – pāreja uz automatizētām un daļēji autonomām sistēmām. Lai gan sarunas centrā ir raķešu tehnoloģijas, konstruktoru skatījums atklāj plašāku virzienu, kurā attīstās militārā industrija.
Šī attīstība ietver:
- bezpilota lidaparātu (dronu) plašu izmantošanu;
- attālināti vadāmas kaujas platformas;
- nākotnē – arvien autonomākas sistēmas, kas spēj veikt uzdevumus ar minimālu cilvēka iesaisti.
Galvenais mērķis ir samazināt risku karavīriem un palielināt operāciju efektivitāti. Taču šī tendence rada fundamentālus juridiskus jautājumus.
Pirmkārt, rodas atbildības problēma – ja autonomā sistēma pieņem kļūdainu lēmumu, kurš par to atbild? Izstrādātājs, operators vai valsts?
Otrkārt, aktuāls kļūst jautājums par lēmumu pieņemšanu. Starptautiskās humanitārās tiesības paredz, ka lēmumi par spēka pielietošanu jābalsta uz proporcionalitātes un nepieciešamības principiem. Vai algoritms spēj pilnvērtīgi ievērot šos principus?
Treškārt, pastāv regulējuma trūkums. Tehnoloģiju attīstība šajā jomā notiek straujāk nekā starptautisko normu veidošanās, radot juridisku “pelēko zonu”.
Ētiskā dimensija
Militārās tehnoloģijas, īpaši raķešu un autonomo sistēmu jomā, vienmēr saistītas ar ētiskiem jautājumiem. Konstruktoru darbs ietekmē ne tikai kaujas iznākumu, bet arī civiliedzīvotāju drošību.
Tādēļ būtiski ir:
- ievērot proporcionalitātes principu;
- nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību;
- saglabāt cilvēka kontroli pār kritiskajiem lēmumiem.
Šie aspekti kļūst īpaši nozīmīgi, attīstoties tehnoloģijām, kas potenciāli var darboties bez tiešas cilvēka iesaistes.
Personība kā faktors tehnoloģijā
Štilermana piemērs parāda, ka aiz katras tehnoloģijas stāv konkrēts cilvēks. Viņa profesionālās un personiskās īpašības – pragmatisms, disciplīna, spēja strādāt spiediena apstākļos – kļūst par neatņemamu daļu no radītā rezultāta.
Intervijā viņš demonstrē attieksmi, kur tehnoloģija netiek romantizēta, bet uztverta kā instruments konkrētu uzdevumu risināšanai.
Secinājumi
Saruna starp Dmitriju Gordonu un Denisu Štilermanu sniedz būtisku ieskatu mūsdienu kara tehnoloģiju un tiesību mijiedarbībā.
No juridiskā skatpunkta var izcelt vairākus būtiskus secinājumus:
- militārās tehnoloģijas attīstība ir neatņemama pašaizsardzības sastāvdaļa;
- šī attīstība notiek stingrā starptautisko tiesību ietvarā;
- automatizācija un robotizācija rada jaunus, vēl pilnībā neatrisinātus juridiskus jautājumus;
- cilvēka loma tehnoloģiju radīšanā un kontrolē joprojām ir izšķiroša.
Ukrainas pieredze parāda, ka nākotnes karš būs ne tikai resursu, bet arī tehnoloģiju, inovāciju un tiesiskās domāšanas konkurence.
Jurista Balss turpinās sekot līdzi šīm tendencēm, analizējot, kā tiesības spēj pielāgoties strauji mainīgajai drošības un tehnoloģiju videi.
Valsts pārvaldē nodarbināto mantiskās atbildības regulējums atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs
Valsts_parvalde_nodarbinato_mantiska.pdf
Īsumā
Apskatā sniegts ieskats vairāku Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu – Austrijas, Bulgārijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Lietuvas, Polijas, Portugāles, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Spānijas, Ungārijas, Vācijas un Zviedrijas – normatīvajos aktos, kuros ir noteikta valsts pārvaldē nodarbināto mantiskā atbildība, ja, pildot amata pienākumus, viņi ir rīkojušies prettiesiski un tādējādi nodarījuši materiālus zaudējumus vai kaitējumu atsevišķai personai vai sabiedrības interesēm. Aplūkoto normatīvo aktu atšķirīgais un sadrumstalotais tiesiskais regulējums attiecas uz personām, kas dažādos statusos ir nodarbinātas valsts pārvaldē. Ierēdņu atbildība lielākoties ir noteikta valsts civildienestu regulējošos likumos. Daudzās valstīs spēkā ir arī atsevišķi normatīvie akti par zaudējumu atlīdzināšanu, kuros paredzēta gan valsts amatpersonu, gan citā statusā valsts pārvaldē nodarbināto personu mantiskā atbildība par amata pienākumu izpildes laikā nodarītajiem zaudējumiem. Tādējādi apskatā ietvertā normatīvā regulējuma apkopojuma fokuss ir vērsts uz dažādos statusos valsts pārvaldē nodarbināto, tostarp valsts amatpersonu, mantisko atbildību. Valsts pārvaldē nodarbinātās personas par pārkāpumiem un to dēļ radītajiem zaudējumiem var tikt sauktas pie mantiskās atbildības dažādos veidos. Mantiskā atbildība par valsts pārvaldē nodarbināto radītajiem zaudējumiem gan valstij, gan atsevišķām personām lielākoties tiek īstenota kā civiltiesiskā atbildība. Ja zaudējumi nav nodarīti ar nodomu, parasti tiek izvērtēts atlīdzināmās summas apmērs, ņemot vērā dažādus faktorus. Tādējādi atlīdzības apmērs par nodarītajiem zaudējumiem, pildot amata pienākumus, dažādās valstīs var ievērojami atšķirties – tas svārstās no vienas līdz pat 12 mēnešalgām. Savukārt, ja amata pienākumu izpildes laikā zaudējumi nodarīti ar nodomu, valsts pārvaldē nodarbinātajai personai ir pienākums tos atlīdzināt pilnā apmērā. Krietni retāk valsts pārvaldē nodarbinātajiem par pārkāpumiem tiek piemērota administratīvā atbildība, piemēram, Igaunijā un Spānijā. Lielākajā daļā valstu zaudējumus, kurus valsts pārvaldē nodarbinātais, pildot amata pienākumus, prettiesiski nodarījis cietušajai personai, sākotnēji tai atlīdzina attiecīgā valsts pārvaldes iestāde. Pēc tam šai iestādei ir tiesības pieprasīt atlīdzību no vainīgās personas. Turklāt atsevišķās valstīs, piemēram, Portugālē un Slovākijā, normatīvie akti paredz valsts pārvaldes iestādei pienākumu obligāti atprasīt no vainīgā valsts pārvaldē nodarbinātā cietušajam izmaksāto atlīdzību par radītajiem zaudējumiem. Vairāku valstu krimināllikumos ir iekļauti atsevišķi panti vai pat nodaļa, kurā ir noteikta valsts pārvaldē nodarbināto mantiskā atbildība par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, pildot amata pienākumus. Viens no soda veidiem ir naudas sods, ko piemēro par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā, piemēram, neizpaužamas informācijas izpaušana, kukuļņemšana, prettiesiskas darbības ar dokumentiem, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, amata pilnvaru pārsniegšana u. tml. Mēģinājumos cēloņsakarību izpratnē sasaistīt normatīvo regulējumu attiecībā uz valsts pārvaldē nodarbināto mantisko atbildību par nodarītajiem zaudējumiem ar sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei rodas vairāki metodoloģiski izaicinājumi. Bez padziļinātas konkrētās situācijas konteksta analīzes, centieni identificēt sabiedrības uzticēšanās līmeņa svārstību cēloņus – ja šādas izmaiņas vispār būtu novērojamas pirms un pēc konkrētā normatīvā regulējuma spēkā stāšanās – balstītos vien pieņēmumos un tādējādi tos nevarētu uzskatīt par analītiski pamatotiem. Sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei un politiskajai sistēmai kopumā ir sarežģīts un daudzslāņains fenomens. Vienlaikus pētījumos secināts, ka pietiekami stingri naudas sodi un to konsekventa piemērošana var būt preventīvs līdzeklis, atturot valsts pārvaldē nodarbinātos no pārkāpumu izdarīšanas.
Valsts_parvalde_nodarbinato_mantiska.pdf
Ministru prezidente Evika Siliņa pasniedz Pateicības rakstu un Ministru prezidenta medaļu Mārai Lācei par ieguldījumu muzeju attīstībā
Ministru prezidente Evika Siliņa ceturtdien, 16, aprīlī, pasniedza pateicības rakstu un Ministru prezidenta medaļu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja līdzšinējai direktorei Mārai Lācei, augstu novērtējot viņas ilggadējo un nozīmīgo ieguldījumu Latvijas muzeju nozares attīstībā.
Pasniedzot apbalvojumu, Ministru prezidente uzsvēra Māras Lāces profesionālo devumu Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanā, muzeju darba pilnveidē un sabiedrības izpratnes veicināšanā par mākslas un kultūras vērtībām. Viņas vadībā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nostiprinājis savu nozīmi kā viena no būtiskākajām kultūras institūcijām Latvijā, vienlaikus sekmējot muzeju nozares attīstību kopumā.
“Pateicos Mārai Lācei par ilggadēju, atbildīgu un azartisku darbu Latvijas kultūras labā. Viņas ieguldījums muzeju attīstībā, kultūras mantojuma saglabāšanā un Latvijas mākslas vērtību popularizēšanā ir nozīmīgs ne tikai nozares izaugsmē, bet arī mūsu valsts kultūras identitātes stiprināšanā,” uzsvēra Ministru prezidente Evika Siliņa.
Māra Lāce ar savu darbu devusi būtisku ieguldījumu muzeju nozares attīstībā, veicinot modernu, sabiedrībai atvērtu un profesionālu muzeju vidi, kā arī stiprinot Latvijas kultūras iestāžu autoritāti nacionālā un starptautiskā mērogā.
Ministru prezidenta Pateicības raksts un medaļa tiek pasniegti, godinot izcilu ieguldījumu valsts un sabiedrības labā.
Sandris Sabajevs
Ministru prezidentes komunikācijas padomnieks
Vara bez atbildības: kāpēc Latvija pirms 15. Saeimas vēlēšanām nevar atļauties klusēt
Autors: Gundars Ūdris
Latvijā ir pieņemts runāt par tiesiskumu kā par pašsaprotamu vērtību. Tas tiek minēts politiskajās programmās, deklarācijās un svinīgos uzrunu tekstos. Taču brīdī, kad runa ir par konkrētu un praktisku jautājumu – vai valsts amatpersona personīgi atbild par savas rīcības sekām –, šis tiesiskums pēkšņi kļūst miglains, izvairīgs un bieži vien deklaratīvs.
Tieši šeit sākas problēma, par kuru Latvijā joprojām tiek runāts pārāk klusi.
Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr. 2022-08-01 ir formulējusi principu, kas neatstāj vietu interpretācijas manevriem: valstij ir tiesības noteikt juridisko atbildību, lai atturētu personas no prettiesiskas rīcības. Šī atziņa nozīmē, ka atbildība nav sekundārs instruments. Tā ir tiesiskas valsts centrālais mehānisms. Bez reālas atbildības nav arī reālas tiesību normu ievērošanas.
Tomēr Latvijā problēma nav normatīvā vakuumā. Problēma ir sistēmiskā nevēlēšanās šo principu konsekventi īstenot praksē.
Saeimas Analītiskā dienesta pētījums par Eiropas Savienības dalībvalstīm parāda pavisam citu realitāti nekā Latvijā. Lielākajā daļā Eiropas valstu darbojas skaidrs mehānisms: valsts atlīdzina cietušajam nodarītos zaudējumus, bet pēc tam tos piedzen no amatpersonas, kura ar savu rīcību šos zaudējumus radījusi . Tas nav teorētisks instruments. Tas ir praktiski piemērojams mehānisms, kas vienlaikus aizsargā sabiedrību un disciplinē varu.
Turklāt šī atbildība nav simboliska. Daudzviet tā tiek ierobežota tikai tad, ja pārkāpums izdarīts bez nodoma, un pat tad tā var sasniegt vairākus mēnešalgas apmērus. Savukārt gadījumos, kad rīcība ir apzināta, amatpersona atbild pilnā apmērā . Atsevišķās valstīs iestādēm ir nevis tiesības, bet pienākums piedzīt šos zaudējumus no vainīgās personas .
Šī pieeja balstās uz vienkāršu, bet fundamentālu principu: publiskā vara nevar būt pasargāta no sekām.
Latvijā šis princips praksē bieži izšķīst. Lēmumi, kas rada reālas un dažkārt smagas sekas, tiek pieņemti kolektīvi, institucionāli un bieži vien bez personificētas atbildības. Kad sekas materializējas, tās izjūt sabiedrība vai konkrēts cilvēks, nevis amatpersona, kura pieņēmusi lēmumu vai pieļāvusi prettiesisku rīcību.
Šādā sistēmā atbildība kļūst abstrakta. Un abstrakta atbildība nozīmē – faktiski nekādu atbildību.
Tas nav tikai teorētisks jautājums. Tā ir praktiska tiesiskuma problēma. Ja amatpersona zina, ka tās rīcībai nebūs personisku seku, tad Satversmes tiesas uzsvērtais preventīvais mehānisms nedarbojas. Bez šī mehānisma tiesību normas zaudē savu atturošo funkciju. Tās paliek uz papīra, bet ne dzīvē.
Tieši šajā kontekstā sabiedrības iniciatīva par valsts amatpersonu atbildību iegūst īpašu nozīmi. Tā nav radikāla prasība. Tā neprasa neko ārpus Eiropas tiesiskās telpas standartiem. Tā vienkārši pieprasa, lai Latvijā tiktu ieviests tas, kas citur jau sen darbojas.
Taču politiskā reakcija uz šo iniciatīvu ir simptomātiska. Tā netiek noraidīta. Taču tā arī netiek virzīta. Tā tiek atlikta.
Šāda vilcināšanās pati par sevi ir atbilde. Tā parāda, ka jautājums par amatpersonu atbildību skar pašas politiskās sistēmas pamatus. Un tieši tāpēc tas ir neērts.
Taču šoreiz situācija ir citāda. Latvija tuvojas 15. Saeimas vēlēšanām, kas notiks 2026. gada 3. oktobrī. Priekšvēlēšanu periods tradicionāli ir laiks, kad politiķi runā par tiesiskumu, caurspīdīgumu un sabiedrības uzticēšanos valstij. Taču šie jēdzieni kļūst tukši, ja netiek atbildēts uz vienu konkrētu jautājumu: vai amatpersonas Latvijā būs personīgi atbildīgas par saviem lēmumiem?
Šis jautājums vairs nav atliekams uz “pēc vēlēšanām”. Tieši pirms vēlēšanām tas ir jāuzdod visstingrākajā formā.
Vēlētājiem ir tiesības prasīt skaidras atbildes, nevis vispārīgus solījumus. Katrai partijai, katram kandidātam būtu jāspēj nepārprotami pateikt: vai viņi atbalsta mehānismu, kur amatpersona nes personisku mantisko atbildību par prettiesisku rīcību, vai arī viņi ir gatavi saglabāt esošo sistēmu, kur atbildība paliek izplūdusi un bieži vien neīstenota.
Ja šādas atbildes netiek sniegtas pirms vēlēšanām, nav pamata sagaidīt, ka tās parādīsies pēc vēlēšanām.
Latvijā šobrīd pastāv pretruna, kuru vairs nav iespējams ignorēt. Satversmes tiesa skaidri norāda uz atbildības nozīmi kā tiesiskuma instrumentu. Eiropas valstu prakse parāda, ka šis instruments var darboties efektīvi. Taču politiskajā līmenī Latvijā šis jautājums tiek atlikts.
Šī nav tikai juridiska problēma. Tā ir uzticēšanās krīze.
Sabiedrība redz, ka lēmumi tiek pieņemti, sekas iestājas, bet atbildība ne vienmēr seko. Šāda situācija grauj pārliecību, ka likums visiem ir vienāds. Tā rada sajūtu, ka vara atrodas ārpus pilnvērtīgas kontroles.
Amatpersonu mantiskā atbildība nav sodīšanas instruments. Tā ir līdzsvara atjaunošanas forma starp varu un sabiedrību. Tā nodrošina, ka lēmumu pieņemšana nav atrauta no to sekām.
Bez šāda mehānisma tiesiskums kļūst selektīvs. Tas darbojas attiecībā uz indivīdu, bet ne vienmēr attiecībā uz varu.
Tāpēc šis jautājums pirms 15. Saeimas vēlēšanām ir jāuzdod tieši un nepārprotami. Ne kā teorētiska diskusija, bet kā konkrēta izvēle.
Vai Latvija būs valsts, kurā vara patiešām atbild sabiedrības priekšā, vai valsts, kurā atbildība paliek tikai juridiska konstrukcija bez reāla satura?
Šī izvēle notiks nevis pēc vēlēšanām, bet tieši tagad – laikā, kad sabiedrība lemj, kam uzticēt varu nākamajiem gadiem.
Ārvalstu politisko fondu apmaksāti braucieni: tiesiskie riski un robežsituācijas Latvijas amatpersonu darbībā
Publikācija: Sabia Nutria
Publiskajā telpā izskanējusī informācija par Latvijas politiķu dalību ārvalstu fonda apmaksātā seminārā Itālijā aktualizē būtisku jautājumu: kur beidzas pieļaujama starptautiska sadarbība un sākas interešu konflikta vai pat korupcijas risks?
Šis gadījums nav unikāls. Mūsdienu politikā starptautiskie politiskie fondi aktīvi sadarbojas ar partijām, organizē seminārus, apmācības un diskusijas. Taču brīdī, kad šāda sadarbība ietver finansiālu labumu valsts amatpersonām, rodas sarežģīti tiesiski un ētiski jautājumi.
Publikācijā minētais fonds – Konrad-Adenauer-Stiftung – formāli ir neatkarīga organizācija, taču būtisks fakts ir tas, ka tas ir politiski profilēts fonds, kura finansējums lielākoties nāk no publiskiem līdzekļiem un kas starptautiski sadarbojas ar politiskajām partijām. Tādējādi tas nav klasisks “privāts donors”, bet arī nav neitrāla valsts institūcija. Tas ieņem hibrīdu pozīciju starp publisku finansējumu un politisku ietekmi.
Latvijā galvenais regulējums interešu konflikta novēršanai paredz, ka amatpersonai jāizvairās ne tikai no reāla interešu konflikta, bet arī no situācijām, kas rada šaubas par tās objektivitāti. Šajā kontekstā apmaksāts brauciens var tikt vērtēts kā mantisks labums, potenciāla dāvana vai netieša ietekmes forma. Būtiski uzsvērt, ka amatpersonas statuss nepazūd arī atvaļinājuma laikā.
Publiski izskanējis arguments, ka brauciens noticis atvaļinājuma laikā un politiskās, nevis amata darbības ietvaros. Tomēr praksē šāds nodalījums ir problemātisks. Politiķa ietekme nepazūd ārpus darba laika, un tie paši cilvēki vienlaikus veido politiku un pieņem lēmumus. Finansētājs objektīvi ir ieinteresēts šajā ietekmē, nevis personas “privātajā statusā”. Tādēļ formāls statuss pats par sevi neizslēdz interešu konflikta risku.
No partiju finansēšanas viedokļa situācija kļūst vēl sarežģītāka. Likums paredz, ka par ziedojumu uzskatāms arī jebkurš bezatlīdzības mantisks vai cita veida labums. Ja fonds sedz izmaksas politiķiem un tas ir saistīts ar partijas politisko darbību, var rasties jautājums, vai tas faktiski nav slēpts partijas finansējums. Šeit robeža ir īpaši smalka un katrs gadījums jāvērtē individuāli.
Krimināltiesiskā aspektā būtiskākais ir jautājums, vai sniegtais labums ir saistīts ar amata darbību vai ietekmi. Kukuļošanas jēdziens ietver ne tikai naudu, bet arī pakalpojumus, viesmīlību un citus materiālus labumus. Ne katrs apmaksāts seminārs ir uzskatāms par kukuli, taču risks pieaug, ja brauciens ir dārgs, trūkst caurskatāmības vai finansētājam var būt intereses konkrētos politiskos lēmumos.
Pat ja konkrētā situācija neatbilst pārkāpuma pazīmēm, paliek būtisks jautājums par sabiedrības uzticību. Sabiedrības uztverē šādi gadījumi bieži tiek vienkāršoti kā situācija, kur kāds maksā politiķiem par komfortu un piekļuvi. Tas var mazināt uzticību un radīt reputācijas riskus neatkarīgi no juridiskā vērtējuma.
Secināms, ka ārvalstu politiskie fondi nav automātiski uzskatāmi par privātiem donoriem, taču tie arī nav neitrāli. Apmaksāti braucieni valsts amatpersonām rada reālus interešu konflikta riskus neatkarīgi no tā, vai tie notiek atvaļinājuma laikā. Robeža starp starptautisku sadarbību un slēptu labumu ir šaura un juridiski sarežģīta. Pat ja nav konstatējams likuma pārkāpums, ētiskais un reputācijas risks saglabājas.
Demokrātiskā valstī būtiski ir ne tikai ievērot likumu, bet arī nodrošināt sabiedrības uzticību. Tāpēc šādos gadījumos izšķiroša nozīme ir caurskatāmībai, skaidram pamatojumam un gatavībai uzņemties politisko atbildību.
Rosļikovs solīja nebēgt. Lembergs neaizbēga. Ar to pietiek, lai ieraudzītu atšķirību
Publikācija: Jurista Balss
Latvijas politikā reti gadās brīži, kad divu cilvēku izvēles tik skaidri atsedz raksturu. Aleksejs Rosļikovs publiski solīja nebēgt un neslēpties. Aivars Lembergs neaizbēga. Un starp šiem diviem faktiem ir visa atšķirība starp skaļu pozu un īstu izturību.
2026.gada 9. aprīlī Rīgas pilsētas tiesa Rosļikovam nomainīja drošības līdzekli uz apcietinājumu, izsludināja viņa meklēšanu un apturēja kriminālprocesu līdz atrašanai. Tiesa publiski norādīja, ka iepriekš piemērotie drošības līdzekļi vairs nenodrošina procesa mērķi, jo apsūdzētais bija sniedzis nepatiesu informāciju, nebija atgriezies Latvijā un nebija paziņojis dzīvesvietas maiņu. Tiesas sēdē Rosļikovs piedalījās attālināti no Minskas.
Šo ainu padara vēl nepatīkamāku viņa paša iepriekšējie publiskie vārdi. 2025. gada 12. jūnijā Rosļikovs savā Instagram publiski solīja nekur nebēgt un neslēpties. Tātad viņš nevis klusēja, nevis izvairījās no solījumiem, bet tieši otrādi — apzināti radīja drosmīga un nelokāma cīnītāja tēlu.
Tāpēc šodienas aina ir tik politiski postoša. Jo runa vairs nav tikai par drošības līdzekļa pārkāpumu. Runa ir par publiski lauztu vārdu. Cilvēks, kurš vakar paziņoja, ka nebēgs un neslēpsies, bet šodien atrodas Minskā un nonāk līdz apcietināšanas lēmumam, vairs nevar pārliecinoši spēlēt drosmes un principialitātes lomu. Viņš pats ir sagrāvis savu mītu.
Un te neizbēgami jāatceras Aivars Lembergs. Par viņu var domāt dažādi. Var viņu kritizēt, nosodīt, noraidīt viņa politiku un stilu. Taču vienu noliegt nevar. Kad tiesa viņam piesprieda reālu brīvības atņemšanu un lēma viņu apcietināt tiesas zālē, Lembergs bija uz vietas. Viņš neatradās ārvalstīs. Viņš nepieslēdzās no drošas distances. Viņš nestāstīja no citas valsts, ka Latvijā viss ir netaisnīgi, bet pats palika Latvijas tiesas priekšā.
Tieši tur sākas īstā atšķirība. Lembergs šajā vienā, ļoti konkrētajā jautājumā parādīja to, ko Rosļikovs nespēja — spēju palikt savā valstī un stāties pretī sekām. Tas nav stāsts par vainu vai nevainību. Tas nav stāsts par simpātijām vai antipātijām. Tas ir stāsts par raksturu. Jo raksturs sākas tur, kur beidzas skaļie lozungi un sākas personiska cena.
Rosļikova atbalstītāji, protams, var mēģināt visu ietērpt politiskas vajāšanas drānās. Var stāstīt par represijām, par sistēmas atriebību, par lielu sazvērestību. Taču ir viena problēma: arī politiski vajātam cilvēkam ir izvēle — bēgt vai palikt. Un tieši šajā vietā Rosļikovs ir izdarījis savu izvēli. Viņš izvēlējās nevis tiesas zāli Latvijā, bet Minsku. Nevis stāties pretī, bet attālināties. Nevis samaksāt par saviem vārdiem, bet glābt sevi.
Šis salīdzinājums Rosļikovam ir īpaši smags tāpēc, ka Lembergs nekad nav bijis politiskā maiguma vai sentimentālas nevainības simbols. Un tomēr pat viņš šajā konkrētajā situācijā izskatās cienīgāk. Tas ir gandrīz pazemojoši Rosļikovam kā politiķim. Jo izrādās, ka cilvēks, kuru gadiem daudzi sauca par oligarhu, šajā vienā ļoti svarīgajā mērauklā ir parādījis vairāk personiskas drosmes nekā politiķis, kurš tik ļoti mīl runāt par tautu, taisnību un cīņu.
Sabiedrībai no tā jāizdara skaidrs secinājums. Drosme politikā nav skaļi uzstāties tribīnē, kamēr blakus ir kameras un sajūsmināti komentētāji. Drosme nav arī sociālajos tīklos paziņot: “Es nebēgšu.” Drosme sākas brīdī, kad tev tiešām draud sekas un tev joprojām pietiek nervu palikt. Tieši tur Rosļikovs izgāzās. Un tieši tur, lai kā kuram tas patiktu vai nepatiktu, Lembergs izturēja pārbaudījumu labāk.
Bēgšana nav politiska pozīcija. Bēgšana ir rakstura diagnoze. Un jo skaļāk cilvēks iepriekš solījis nebēgt, jo skaļāk pēc tam skan viņa paša kauns.
Saimnieciskums kā kapitāls: kā veidojas sievietes ar uzņēmējas domāšanu
Publikācija: “Jurista balss”
Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk tiek runāts par sievietēm uzņēmējdarbībā — par līderēm, stratēģēm un kapitāla radītājām. Tomēr mazāk analizēts ir jautājums: vai šādu sieviešu profils sāk veidoties jau bērnībā? Vai iespējams laikus pamanīt tās meitenes, kuras vēlāk kļūs par stabilām uzņēmējām, uzticamām partnerēm un spēcīgām ģimenes balstiem?
Prakse un sociālie novērojumi rāda, ka noteiktas iezīmes patiešām parādās agrīni. Šīs meitenes bieži izceļas ar augstu atbildības sajūtu, iniciatīvu un praktisku domāšanu. Viņas ne tikai piedalās ikdienas pienākumos, bet nereti pašas uzņemas organizēt vidi ap sevi — palīdz mājās, plāno, rūpējas par citiem. Šāds “saimnieciskums” nav reducējams tikai uz sadzīves prasmēm; tas ietver spēju strukturēt procesus, uzņemties atbildību un domāt par rezultātu.
Tieši šīs īpašības vēlāk transformējas uzņēmējdarbības kompetencēs. Spēja plānot resursus, pārvaldīt riskus, uzturēt kārtību un konsekvenci — tās ir būtiskas jebkura ilgtspējīga biznesa sastāvdaļas. Līdz ar to “saimnieciskums” šajā kontekstā ir nevis tradicionāla loma, bet gan ekonomiski nozīmīgs kapitāls.
Tomēr rodas pamatots jautājums: no kā šīs īpašības ir atkarīgas?
Audzināšana un sociālā vide
Ģimenes modelim ir izšķiroša nozīme. Bērni, kuri jau agrīni tiek iesaistīti pienākumos un redz darba kultūru praksē, biežāk attīsta disciplīnu un iniciatīvu. Ja meitenei tiek uzticēti uzdevumi un vienlaikus dota brīvība pieņemt lēmumus, veidojas pašpaļāvība — būtiska uzņēmējas iezīme.
Personības struktūra un psiholoģiskie faktori
Ne mazāk svarīga ir individuālā temperaments un raksturs. Psiholoģijā izdalītās iezīmes — apzinīgums (conscientiousness), neatlaidība, emocionālā stabilitāte — korelē ar spēju ilgtermiņā veidot un uzturēt gan uzņēmējdarbību, gan stabilas attiecības. Šīs īpašības daļēji var būt iedzimtas, bet tās var arī attīstīt.
Kultūras un mentalitātes ietekme
Sabiedrības attieksme pret darbu, ģimeni un uzņēmējdarbību veido uzvedības normas. Vidē, kur tiek cienīts darbs, iniciatīva un pašpietiekamība, biežāk izaug cilvēki ar šīm vērtībām. Savukārt kultūrās, kur dominē pasivitāte vai atkarība no ārējiem resursiem, šādu īpašību attīstība var būt ierobežotāka.
Izglītība un praktiskā pieredze
Formālā izglītība pati par sevi negarantē uzņēmējdarbības spējas, taču tā var sniegt instrumentus. Izšķiroša nozīme bieži ir praktiskai pieredzei — agrīnai iesaistei darbā, projektos vai pat mazās iniciatīvās, kas ļauj “trenēt” atbildību un lēmumu pieņemšanu.
Mīti par horoskopiem un determinismu
Publiskajā telpā nereti parādās mēģinājumi skaidrot rakstura īpašības ar horoskopa zīmēm. No racionāla un juridiski analītiska skatpunkta šādi skaidrojumi nav balstīti pierādījumos un nevar tikt uzskatīti par ticamiem cēloņsakarību modeļiem. Personības attīstība ir komplekss process, kurā dominē sociālie un psiholoģiskie faktori, nevis astroloģija.
Praktiskais virziens: vai “saimnieciskumu” var iemācīties?
Iepriekš analizētās īpašības var radīt priekšstatu, ka uzņēmējas domāšana ir vai nu iedzimta, vai agrīni ielikta. Tomēr šāds skatījums būtu nepilnīgs. No mūsdienu psiholoģijas un izglītības perspektīvas būtiski uzsvērt: lielākā daļa ar uzņēmējdarbību saistīto kompetenču ir attīstāmas.
Līdz ar to centrālais jautājums nav — vai sievietei piemīt “saimnieciskums”, bet gan — vai viņa apzināti veido šo kompetenču kopumu.
Disciplīna kā pamats, nevis talants
“Saimnieciskums” praksē sākas ar elementāru pašorganizāciju. Tas ietver:
• dienas plānošanu,
• uzdevumu prioritizēšanu,
• termiņu ievērošanu,
• spēju pabeigt iesākto.
Svarīgi uzsvērt: disciplīna nav rakstura īpašība, bet ieradumu sistēma. Tā tiek veidota caur atkārtojumu, nevis motivāciju.
Attiecību ar naudu pārdefinēšana
Daudzām sievietēm, kuras nav augušas uzņēmējdarbības vidē, nauda bieži tiek uztverta kā sekundārs vai pat neērts jautājums. Lai attīstītu uzņēmējas domāšanu, nepieciešams:
• regulāri sekot saviem ienākumiem un izdevumiem,
• veidot uzkrājumus (pat nelielus),
• pieņemt lēmumus, balstoties datos, nevis emocijās.
Nauda šajā kontekstā nav mērķis, bet instruments — un attieksme pret to ir trenējama.
Mazo lēmumu trenēšana
Uzņēmējdarbība sastāv no simtiem mazu lēmumu. Ja šī prasme nav attīstīta, cilvēks mēdz vilcināties vai izvairīties no atbildības.
Praktiska pieeja:
• pieņemt apzinātus lēmumus ikdienas situācijās,
• uzņemties atbildību par sekām,
• analizēt kļūdas bez pašpārmetumiem, bet ar mācīšanās mērķi.
Praktiskā pieredze kā obligāts elements
Teorētiskas zināšanas bez prakses neveido uzņēmēju. Pat minimāla pieredze ir kritiski svarīga:
• nelieli projekti (piemēram, pakalpojuma sniegšana vai produkta pārdošana),
• iesaiste ģimenes vai paziņu biznesā,
• brīvprātīga projektu vadība.
Tieši šeit veidojas izpratne par procesiem, klientiem un riskiem.
Vides maiņa un domāšanas modeļu korekcija
Ja sākotnējā vide nav veicinājusi iniciatīvu, to iespējams kompensēt vēlāk:
• apzināti izvēlēties kontaktus ar cilvēkiem, kuri domā uzņēmīgi,
• patērēt saturu (grāmatas, intervijas, diskusijas), kas attīsta stratēģisku domāšanu,
• distancēties no vidēm, kur dominē pasivitāte vai atbildības novēršana.
Vide ietekmē ne tikai uzvedību, bet arī pašidentitāti.
Atbildības uzņemšanās kā lūzuma punkts
Būtiskākais pavērsiens notiek brīdī, kad cilvēks pārstāj meklēt ārējos skaidrojumus (apstākļi, veiksme, citi cilvēki) un sāk sistemātiski uzņemties atbildību par rezultātu.
Tieši šis princips atšķir pasīvu dalībnieku no uzņēmējas.
Secinājums
Sievietes, kuras kļūst par stabilām uzņēmējām un vienlaikus spēj veidot sakārtotu privāto dzīvi, nav nejaušība. Viņu kompetenču pamati bieži veidojas jau agrīnā vecumā — caur audzināšanu, personības struktūru un vidi, kurā tiek veicināta atbildība un iniciatīva.
Tomēr “saimnieciskums” nav tikai bērnībā ielikta īpašība — tas ir kompetenču kopums, ko iespējams attīstīt jebkurā dzīves posmā. Atšķirība slēpjas nevis sākuma punktā, bet attieksmē pret attīstību.
“Saimnieciskums” šajā kontekstā nav šaurs sadzīves jēdziens, bet gan stratēģiska domāšana praksē. Tā ir spēja pārvaldīt — gan resursus, gan attiecības, gan riskus. Un tieši šī spēja arī veido pamatu ilgtermiņā veiksmīgai uzņēmējdarbībai.
Līdz ar to jautājums nav tikai par to, kāpēc dažas sievietes tādas ir, bet arī — kādu vidi mēs kā sabiedrība radām un kādus instrumentus nodrošinām, lai šādas īpašības varētu attīstīties pēc iespējas plašāk.
Jo plašāk šādas iespējas būs pieejamas, jo lielāks būs to sieviešu skaits, kuras spēs pārvērst potenciālu reālā ekonomiskā un sociālā kapitālā.
Kas ir privātdetektīvs Latvijā – mīti un realitāte
Gundars Ūdris:
Kas ir privātdetektīvs Latvijā – mīti un realitāte
Latvijā privātdetektīva profesija bieži tiek uztverta caur filmām un stereotipiem – slepena izsekošana, noklausīšanās un “operācijas”. Taču realitātē privātdetektīvs ir tiesiski regulēta profesija ar skaidri noteiktām robežām un atbildību.
Privātdetektīvs ir persona, kurai ir valsts izsniegts sertifikāts un kura sniedz pakalpojumus informācijas iegūšanā, faktu noskaidrošanā un personu vai notikumu pārbaudē, ievērojot likumu. Šo darbību regulē Detektīvdarbības likums.
Ko dara privātdetektīvs?
Privātdetektīvs drīkst:
– vākt informāciju no likumīgiem avotiem
– pārbaudīt faktus civillietām un komercstrīdiem
– meklēt personas vai mantu
– novērot publiskā vidē
– konsultēt par drošības jautājumiem
Būtiski – visa darbība notiek likuma ietvaros un bez iejaukšanās personas privātajā dzīvē.
Ko privātdetektīvs nedrīkst?
Privātdetektīvs nav policija un nedrīkst veikt operatīvās darbības. Tas nozīmē, ka viņš nedrīkst:
– noklausīties telefona sarunas
– slepeni iegūt datus no sakaru operatoriem
– iekļūt telpās bez atļaujas
– izmantot speciālas izsekošanas ierīces
– uzdoties par citu personu ar mērķi iegūt informāciju
Ja šīs robežas tiek pārkāptas, iestājas juridiska atbildība.
Kas var kļūt par detektīvu?
Lai kļūtu par privātdetektīvu Latvijā, nepieciešams:
– saņemt valsts sertifikātu
– parasti – augstākā izglītība tiesību zinātnēs vai pieredze tiesībaizsardzībā
– laba reputācija un atbilstība likuma prasībām
Tā nav “brīvā profesija” – tā ir licencēta un kontrolēta darbība.
Kāda ir detektīva loma tiesību sistēmā?
Privātdetektīvs var būt nozīmīgs palīgs:
– juristiem un advokātiem
– uzņēmumiem
– privātpersonām
Viņš palīdz iegūt informāciju, kas var būt svarīga tiesvedībā vai lēmumu pieņemšanā.
Tomēr detektīvs neaizvieto valsts institūcijas – viņa darbība ir papildinoša, nevis konkurējoša.
Jurista Balss viedoklis
Privātdetektīva profesija Latvijā var būt nozīmīgs instruments tiesiskuma stiprināšanai, ja tā tiek izmantota profesionāli un atbildīgi.
Tā dod iespēju ne tikai aizstāvēt savas tiesības, bet arī panākt lielāku caurspīdīgumu sabiedrībā.
Taču vienlaikus jāapzinās – šī profesija prasa augstu juridisko kultūru, disciplīnu un izpratni par robežām.
Secinājums.
Privātdetektīvs nav “slepenais aģents”.
Privātdetektīvs ir likuma ietvaros strādājošs profesionālis.
Jurista Balss no Saeimas: miljonu algas valsts uzņēmumos – sistēmas kļūda vai politiska izvēle?
2026.gada 1.aprīlī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijā klātienē piedalījās arī “Jurista Balss”, vērojot likumprojekta “Grozījumi Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā” izskatīšanu.
Diskusijās īpaši izcēlās deputāta Andreja Ceļapītera priekšlikums:
noteikt, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu atalgojums nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta algu.
Komisija šo priekšlikumu neatbalstīja.
Problēma, kuru komisija negrib redzēt
Latvijā šobrīd darbojas sistēma, kur valsts kapitālsabiedrību vadītāju algas tiek noteiktas pēc apgrozījuma, darbinieku skaita un uzņēmuma mēroga.
Peļņa faktiski nav izšķirošais kritērijs.
Rezultātā veidojas absurdi gadījumi, kur uzņēmums nespēj pastāvēt bez valsts atbalsta, bet tā vadība saņem simtiem tūkstošu vai pat miljonu gadā.
Air Baltic piemērs – sistēmas simptoms
Jurista Balss ieskatā spilgts piemērs ir situācija ar airBaltic, kur valsts regulāri iegulda budžeta līdzekļus, bet uzņēmuma vadība saņem ļoti augstu atalgojumu.
Tas rada fundamentālu jautājumu – kā var pamatot milzīgas algas uzņēmumā, kas balstās uz nodokļu maksātāju naudu?
Komisijas arguments: “citādi nebūs, kas strādā”
Diskusijās izskanēja arguments, ka bez lielām algām vadītāji aizies uz privāto sektoru.
Jurista Balss šo argumentu vērtē kritiski.
Tas liecina par nepietiekamu izpratni par privātā biznesa realitāti.
Privātajā sektorā peļņa nav garantēta, uzņēmēji uzņemas risku, un tikai tad iespējams maksāt lielas algas.
Savukārt valsts kapitālsabiedrībās pamats jau ir iedots no valsts, bieži pieejams valsts atbalsts, un riski ir būtiski mazāki.
Tāpēc šis arguments neiztur nopietnu kritiku.
Aizmirstā iniciatīva – 13 610 paraksti
Īpaši satraucoši, ka šajā pašā komisijā ir iestrēgusi sabiedrības iniciatīva Valsts amatpersonu atbildība pret sabiedrību: https://manabalss.lv/i/3011, kura savākusi 13 610 parakstus.
Šīs iniciatīvas būtība ir noteikt reālu valsts amatpersonu atbildību pret sabiedrību, tostarp par lēmumiem, kas rada sekas sabiedrībai.
Svarīgi – arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes locekļi ir valsts amatpersonas.
Tas nozīmē, ka jautājums par viņu algām, lēmumiem un atbildību nav tikai ekonomisks – tas ir tiesiskuma jautājums.
Jurista Balss pozīcija
Šī brīža sistēma rada nepareizus stimulus:
atalgojums nav sasaistīts ar reālu rezultātu, nav pietiekamas atbildības par sekām,
sabiedrībai rodas netaisnīguma sajūta.
Situācija, kur valsts iegulda naudu uzņēmumā, bet vadība saņem miljonus, nav normāla tiesiskā valstī.
Un kas notika komisijā?
Jurista Balss klātienē redzēja, ka Ceļapītera priekšlikums par algu griestiem tika noraidīts un atbalstu neguva arī citi viņa priekšlikumi.
Komisija izvēlējās saglabāt esošo sistēmu.
Secinājums
Šis nav tikai jautājums par algām.
Tas ir jautājums – vai valsts amatpersonas nes reālu atbildību par saviem lēmumiem?
Un vēl – vai 13 610 pilsoņu paraksti Saeimai vispār ir nozīmīgi?
Jurista Balss turpinās runāt par šo tēmu – jo taisnīgums sākas tur, kur beidzas dubultstandarti.
Saeima pieņem Nacionālās koncertzāles “Rīgas filharmonija” likumu
Lai veicinātu profesionālās mūzikas pieejamību, mūzikas nozares attīstību un starptautiska mēroga kultūras pasākumu norisi, Rīgā taps jauna akustiskā koncertzāle. To paredz deputātu rosinātais un Saeimā pieņemtais Nacionālās koncertzāles “Rīgas filharmonija” likums. Koncertzāli iecerēts izveidot, pārbūvējot un paplašinot Rīgas Kongresu namu.
Nacionālā koncertzāle “Rīgas filharmonija” ir visas Latvijas kultūras attīstībai nozīmīgs objekts, iepriekš uzsvēra par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgā Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Ar likumu koncertzālei noteikts nacionālo interešu objekta statuss. Likums nepieciešams, lai noteiktu sevišķu tiesisko regulējumu tās izveidei. Tas attiecas uz būvniecību, kā arī regulē koncertzāles izmantošanas un īpašumtiesību jautājumus.
Koncertzāli būvēs Rīgas pašvaldība sadarbībā ar Kultūras ministriju. Likums noteic, ka līdz šā gada 31.decembrim pašvaldība nodrošinās būvprojekta izstrādi atbilstoši metu konkursā izraudzītajai idejai. Līdz gada beigām pašvaldība ministrijai iesniegs arī projekta kontroltāmi saskaņošanai. Kā iepriekš informēja Rīgas pašvaldība, projektēšanas līgums jau ir noslēgts.
Būvprojekta izstrādi finansēs Kultūras ministrija no valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt būvdarbus līdz nodošanai ekspluatācijā finansēs Rīgas pašvaldība. Ministru kabinets noteiks kārtību, kādā valsts atmaksās pašvaldībai tās veiktos finanšu ieguldījumus. Koncertzāle ekspluatācijā būs jānodod ne vēlāk kā četru gadu laikā no dienas, kad Ministru kabinets būs pieņēmis pozitīvu lēmumu par finansējumu.
Atbilstoši metu konkursa uzvarējušo arhitektu aprēķiniem, kas balstīti uz 2023.gada cenām, koncertzāles projekta īstenošanas izmaksas varētu sasniegt aptuveni 61,3 miljonus eiro, norādīts likumprojekta anotācijā.
Plānots, ka būvniecības kvalitāti pārraudzīs koncertzāles būvniecības padome. Tajā darbosies pārstāvji no Kultūras ministrijas, Rīgas pašvaldības un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra. Padomē būs arī mūzikas nozari pārstāvošas sabiedriskās organizācijas pārstāvis, Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis un četras kultūras ministra uzaicinātas personas ar pieredzi mūzikas, finanšu, kultūras mantojuma aizsardzības vai tiesību jomā.
Iecerēts, ka pabeigto koncertzāli Rīgas pašvaldība nodos ilgtermiņa lietošanā Kultūras ministrijai. Ministrija nodrošinās tās darbību, uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī noteiks izmantošanas kārtību.
Saeimas Preses dienests
Ministru prezidente Evika Siliņa darba vizītē Jelgavā tiksies ar uzņēmējiem, kapitālsabiedrību vadību un jauniešiem
Foto: Mairis Matisons, Valsts kanceleja
Ministru prezidente Evika Siliņa ceturtdien, 2. aprīlī, darba vizītē apmeklēs Jelgavu, kur tostarp tiksies ar uzņēmējiem un kapitālsabiedrību vadību, kā arī ar Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas jauniešiem diskutēs par Latvijas nozīmi Eiropā.
Darba vizīti Ministru prezidente sāks Meža pētīšanas stacijā Jelgavā. Tāpat E. Siliņa apmeklēs šķērsām līmēta koka paneļu ražotni “CLT Profi”. Šķērsām līmēta koka elementi ir visefektīvākais materiāls, lai nodrošinātu ilgtspējīgas būvniecības metodes, un “CLT Profi” šādus elementus ražo gan privātu, gan sabiedrisku ēku būvniecībai.
Tāpat E. Siliņa apmeklēs uzņēmumu “Laflora”, kas ir viens no lielākajiem kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. Uzņēmumam piederošajā Kaigu purvā tiek attīstīts nacionālā kapitāla vēja parks “Laflora Energy”, kas pieder AS “Latvenergo”. Vēja parkā jau šogad sāksies elektroenerģijas ražošana Latvijas labumam.
Darba vizītes ietvaros Ministru prezidente tiksies ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi un Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāja vietnieku sociālo lietu, veselības aizsardzības, kultūras, izglītības un sporta jautājumu programmā Aigaru Rubli.
Ministru prezidente Jelgavā apmeklēs arī Ekonomikas ministrijas zemas īres maksas mājokļu programmas ietvaros būvētu daudzdzīvokļu namu, kas ir pirmā piecu stāvu koka karkasa ēka Latvijā.
Avots: Valsts kancelejaSkolēni Ēnu dienā iepazīst Ministru prezidentes, Valsts kancelejas direktora un darbinieku ikdienu
Ēnu dienā skolēniem bija iespēja iepazīt valdības un valsts pārvaldes darbu, kā arī uzzināt par pilsoniskās līdzdalības iespējām. Valsts kancelejā jaunieši noklausījās lekciju par informācijas integritāti un dezinformāciju, vairojot izpratni par medijpratību, informācijpratību, kā arī informācijas manipulāciju informatīvajā vidē atpazīšanu un pretošanos tām. Tāpat skolēni paši mācību nodarbībā diskutēja par savām iespējām uzlabot Latvijas nākotni.
“Ēnas”, kas bija ieradušās no visas Latvijas, tostarp no tādām attālākām vietām kā Liepāja, Rēzekne, Jaunpiebalga un Mazzalve, ekskursijā apmeklēja Ministru kabineta Zaļo zāli, kurā ikdienā notiek Ministru kabineta sēdes, kā arī piedalījās mācību preses konferencē, tādējādi iejūtoties Ministru kabineta locekļu darbā, kad pēc valdības sēdēm valdības vadītāja un ministri informē mediju pārstāvjus par lemto un atbild uz žurnālistu jautājumiem.
Skolēni, vaicāti, kuras jomas būtu viņu darba prioritātes, ja viņiem būtu iespēja vadīt Latvijas valdību, īpaši izcēla drošību, izglītību, infrastruktūras uzlabošanu un veselības aprūpi, kā arī inovācijas un rūpes par iedzīvotājiem kopumā.
“Tikšanās ar jauniešiem Ēnu dienā vēlreiz apliecināja, ka Latvijā aug zinoša, drosmīga un ieinteresēta paaudze. Viņi domā par drošību, izglītību, inovācijām un rūpēm par cilvēkiem. Man ir svarīgi, lai jaunieši redz, ka politikai un valsts pārvalde nav kaut kas tāls un abstrakts — tā ir vieta, kur ar idejām, darbu un atbildību var ietekmēt un veidot Latvijas nākotni,” uzsver E. Siliņa. Ministru prezidentes “ēnām” diena sākās īpaši agri – jaunieši piedalījās valdības vadītājas tiešraides intervijā LTV1 raidījumam “Rīta Panorāma” pulksten 7.50.
Skolēniem šodien bija unikāla iespēja vērot Moldovas prezidentes Maijas Sandu sagaidīšanu Ministru kabinetā, kā arī Ministru prezidentes Evikas Siliņas un Moldovas prezidentes oficiālo fotografēšanos. Moldovas prezidente šajās dienās Latvijā uzturas oficiālā vizītē. Tāpat valdības vadītājas “ēnas” varēja vērot Latvijas Ministru prezidentes un Singapūras ārlietu ministra Viviana Balakrišnana tikšanās sākumu Ministru kabinetā.
Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs uzsver: “Man ir gandarījums par katru skolēnu, kas šodien izvēlējās kļūt par daļu no valsts pārvaldes komandas. Valsts pārvalde nav tikai dokumenti un sapulces. Tā ir atbildība, iniciatīva un vēlme panākt reālas pārmaiņas. Mums ir vajadzīgi jaunieši, kuri domā plaši, uzdod jautājumus un grib ietekmēt to, kādā valstī dzīvosim rīt. Un Ēnu dienā Valsts kancelejā guvu pārliecību, ka mums tādi jaunieši ir – Latvijas nākotne būs drošās rokās.
R. Kronbergs akcentē, ka “mums – Valsts kancelejas darbiniekiem – šodien bija iespēja skolēniem parādīt, ka Latvijas nākotne nav kaut kas tāls vai abstrakts; tā top katru dienu – lēmumos, idejās un darbā, ko dara cilvēki valsts pārvaldē”. Valsts kanceleja, kas Ēnu dienā durvis bērniem un jauniešiem vērusi jau vairāk nekā 15 gadus, šogad piedāvāja skolēniem pieteikties vakancēm dažādās jomās – valsts politikas plānošanā un koordinēšanā, komunikācijā, krīžu vadībā, sabiedrības līdzdalības veicināšanā, cilvēkresursu politikā, dokumentu tulkošanā un rediģēšanā, kā arī citās.
Ēnu dienu Latvijā organizē Junior Achievement Latvia. Tā ir visā pasaulē populāra karjeras izglītības programma, kas sniedz iespēju iegūt praktisku un visaptverošu ieskatu dažādās profesijās. Programma jau daudzus gadus sekmīgi iekļauj izglītības procesā karjeras jautājumus, rosinot jauniešus plānot savu nākotni jau skolas laikā.
Madara Sakoviča
Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas un koordinācijas departamenta
konsultante
Ēnu diena Saeimā
Foto: Gundars Ūdris
Foto:
Foto: Ieva Ābele, Saeima
Foto: Gundars Ūdris
Vakar – Saeimā!
“Jurista Balss” izdevēja ēnas vakar iepazina Latvijas likumdošanas procesu no iekšpuses, apmeklējot Saeimu un Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisiju.
Jaunieši klātienē redzēja:
– Saeimas darbu un sēžu norisi
– komisijas diskusijas un lēmumu pieņemšanas procesu
– vēsturisko vidi, kur tiek pieņemti valstiski nozīmīgi lēmumi
Papildus tam – ārpus Saeimas ēkas jaunieši bija liecinieki arī sabiedriskai aktivitātei – mītiņam pret vistu turēšanu sprostos. Tas spilgti parādīja, kā sabiedrība iesaistās lēmumu ietekmēšanā un aizstāv savas vērtības.
Tā bija iespēja ne tikai vērot, bet arī saprast – kā top likumi un kā darbojas valsts pārvalde praksē, gan institūcijās, gan sabiedrībā.
🇱🇻 Īpaši simboliski – šī pieredze notika vietā, kur pirms vairāk nekā 30 gadiem tika atjaunota Latvijas neatkarība.
“Jurista Balss” turpina veidot tiltu starp jauniešiem un tiesību pasauli – jo izpratne par valsti sākas ar pieredzi.
Demokrātiskas valsts uzbūve un varas dalīšana: Latvijas parlamentārās republikas modelis
Gundars Ūdris:
Ievads
Mūsdienu tiesiskā valstī demokrātija nav reducējama tikai uz vēlēšanu mehānismu. Tā ir komplekss institucionāls un tiesisks ietvars, kura pamatā ir varas organizācija, savstarpējā kontrole un sabiedrības līdzdalība. Latvijas kā parlamentāras republikas modelis spilgti ilustrē klasiskos valsts teorijas principus praksē.
Valsts jēdziens un demokrātijas būtība
Valsts klasiskajā izpratnē ir politiski organizēta sabiedrība, kurai raksturīga:
• noteikta teritorija,
• pastāvīgi iedzīvotāji,
• suverenitāte.
Latvijas Republika saskaņā ar Satversmi ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai. Tas nozīmē, ka valsts leģitimitāte izriet no pilsoņu gribas, kas tiek realizēta gan tiešās demokrātijas instrumentos, gan caur pārstāvniecības institūcijām.
Demokrātiskā valstī publiskā vara tiek strukturēta trīs savstarpēji līdzsvarotās funkcijās – likumdevēja, izpildvara un tiesu vara.
Likumdevēja vara: Saeima
Latvijā likumdevēja funkciju īsteno Saeima – vienpalātas parlaments, kuru veido 100 tautas vēlēti deputāti.
Saeimas kompetencē ietilpst:
• likumu pieņemšana un grozīšana,
• valsts budžeta apstiprināšana,
• izpildvaras politiskā kontrole,
• starptautisko līgumu ratifikācija.
Saeima ir centrālais politiskās gribas formēšanas orgāns, kas nosaka valsts attīstības virzienu.
Izpildvara: Ministru kabinets
Izpildvaru Latvijā realizē Ministru kabinets, kas darbojas Ministru prezidenta vadībā.
Tā pamatfunkcijas:
• nodrošināt likumu izpildi,
• vadīt valsts pārvaldi,
• izstrādāt un īstenot valsts politiku dažādās nozarēs.
Būtiski uzsvērt, ka valdība ir politiski atbildīga Saeimas priekšā – tas ir parlamentārās republikas centrālais elements.
Tiesu vara: neatkarības princips
Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara.
Tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam. Tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam.
Te var rasties jautājums, Vai tiesu vara ir pakļauta tikai likumam?
Formāli jā — saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi: tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, taču šis formulējums nav jāsaprot šauri.
Mūsdienu tiesību izpratnē “likums” nav tikai Saeimas pieņemts normatīvais (tiesību) akts.
Tas ietver plašāku jēdzienu:
- rakstītās tiesību normas,
- vispārējos tiesību principus,
- noteiktos gadījumos arī paražu tiesības,
- arī judikatūru un tiesību doktrinas.
Tātad: tiesa ir pakļauta nevis tikai “burtam”, bet tiesībām kā sistēmai.
Tiesu varas funkcijas:
• taisnīgas tiesas nodrošināšana,
• strīdu izskatīšana,
• cilvēku pamattiesību aizsardzība.
Īpaša vieta Latvijas tiesību sistēmā ir Satversmes tiesai, kas nodrošina konstitucionālo kontroli, izvērtējot normatīvo aktu atbilstību Satversmei.
No iepriekš minētā arī izriet “Varas dalīšanas princips”
Varas dalīšanas princips, kura teorētiskos pamatus izstrādāja Šarls Luijs de Monteskjē, ir demokrātiskas valsts stūrakmens.
Klasiskajā izpratnē valsts vara tiek sadalīta trīs daļās:
- likumdevēja vara – pieņem likumus,
- izpildvara – nodrošina to izpildi,
- tiesu vara – kontrolē tiesiskumu un izšķir strīdus.
Latvijā šis modelis ir nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē un tiek uzskatīts par pašsaprotamu demokrātijas elementu.
Taču Monteskjē ideja nebija tikai par formālu sadalījumu. Viņa centrālā atziņa bija daudz asāka: ja vara koncentrējas vienās rokās, brīvība izzūd.
Varas dalīšanas princips nav tikai vēsturisks koncepts vai teorētiska
konstrukcija.
Tas ir praktisks instruments, kas nosaka:
cik droša ir indivīda brīvība,
cik ierobežota ir vara,
cik taisnīga ir valsts.
Un tieši tāpēc tas prasa pastāvīgu uzmanību.
Demokrātija nebeidzas ar likuma pieņemšanu. Tā sākas ar jautājumu: kas kontrolē tos, kuri pieņem un piemēro šo likumu?
Parlamentārās republikas specifika Latvijā
Latvija kā parlamentāra republika atšķiras no prezidentālajām sistēmām ar izteiktu parlamenta dominanci.
Valsts prezidents
Valsts prezidents Latvijā pilda galvenokārt reprezentatīvas un moderējošas funkcijas:
• pārstāv valsti starptautiski,
• ierosina likumdošanas iniciatīvas,
• var rosināt Saeimas atlaišanu.
Politiskā atbildība
Valdība ir tieši atkarīga no parlamenta uzticības:
• Saeima apstiprina Ministru kabinetu,
• var izteikt neuzticību valdībai, izraisot tās demisiju.
Šī savstarpējā atkarība veido dinamisku, bet arī potenciāli nestabilu politisko vidi.
Jurista Balss secinājums
Demokrātiska valsts ir līdzsvarota sistēma, kurā publiskā vara tiek sadalīta, ierobežota un kontrolēta.
Latvijas parlamentārā republika balstās uz varas dalīšanas principu un tautas suverenitāti, nodrošinot tiesiskuma un demokrātijas pamatus.
Tomēr šīs sistēmas efektivitāte ir cieši saistīta ar sabiedrības līdzdalību, institucionālo atbildību un tiesiskās kultūras attīstību. Tieši šo faktoru mijiedarbība nosaka, vai demokrātija ir tikai formāla konstrukcija vai reāli funkcionējoša valsts pārvaldes forma.
Valsts uzņēmumiem vairāk brīvības — bet vai sabiedrībai nebūs mazāk kontroles?
Labs potenciāls, bet bīstams, ja vienlaikus netiek pastiprināta atklātība, atbildības mehānismi un sabiedrības kontrole
Saeimā virzītie grozījumi Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā raisa pamatotu interesi ne tikai juristu un valsts pārvaldes profesionāļu vidū, bet arī daudz plašākā sabiedrībā. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 2026. gada 1. aprīļa sēdes materiālos redzams, ka otrajam lasījumam par likumprojektu iesniegti 92 priekšlikumi. Jau šis apjoms vien parāda, ka runa nav par tehniskiem labojumiem, bet par būtisku publisko kapitālsabiedrību pārvaldības modeļa pārbūvi.
No pirmā acu uzmetiena grozījumu virziens šķiet saprotams. Ir redzams mēģinājums sakārtot terminoloģiju, precizēt publiskas personas kapitālsabiedrību mērķus, pārskatīt korporatīvās pārvaldības ietvaru un atsevišķām lielām komerciālām kapitālsabiedrībām dot lielāku elastību. Komisijas materiāls rāda, ka likumdevējs meklē risinājumus jautājumiem par finanšu un nefinanšu mērķu nošķīrumu, par komerciāli orientētu kapitālsabiedrību statusu, par nozīmīga apjoma darījumiem, par mērķa pamatkapitāla palielināšanu un par to, kādā mērā noteiktām publiskām kapitālsabiedrībām būtu piemērojams speciālais publiskā sektora regulējums vai vispārējā komerctiesību loģika.
Tieši šajā punktā arī sākas galvenā diskusija. Ideja par to, ka daļai publisku kapitālsabiedrību, kuras reāli konkurē tirgū un darbojas komerciālā vidē, nevajadzētu uzlikt nesamērīgu birokrātisko slogu, pati par sevi nav aplama. Ja uzņēmums ikdienā darbojas konkurences apstākļos, valsts nevar vienlaikus prasīt ātrumu, efektivitāti un komerciālu rezultātu, bet tajā pašā laikā piesiet to pie regulējuma, kas pieņemts lēnai, hierarhiskai un politiski smagnējai publiskai pārvaldībai. Komisijas materiālos tieši šis motīvs ir labi nolasāms.
Taču tieši šeit rodas arī lielākais risks. Publiskas personas kapitālsabiedrība nav parasts privāts uzņēmums. Pat tad, ja tā strādā tirgū, tajā ir ieguldīts publisks resurss, tā pārvalda sabiedrības mantu, un tās darbības sekas skar ne tikai akcionārus šaurā komerctiesiskā nozīmē, bet arī sabiedrību kopumā. Tāpēc jebkura kustība lielākas elastības virzienā ir pieņemama tikai tad, ja vienlaikus tiek stiprināti caurskatāmības, atbildības un sabiedriskās kontroles mehānismi. Pretējā gadījumā “modernizācija” ļoti viegli var pārvērsties par mazākas kontroles legalizēšanu. Šādu risku komisijas priekšlikumu kopums objektīvi rada, jo vairākos punktos ir redzama tieksme noteikt izņēmumus, mīkstināt atsevišķas prasības vai plašāk piemērot Komerclikuma un Koncernu likuma loģiku.
No tiesiskās drošības viedokļa satraucošs ir arī cits aspekts. Jo vairāk likumā tiek ieviesti speciāli izņēmumi, jo lielāka kļūst iespēja interpretācijām, selektīvai piemērošanai un situācijām, kur noteikumu patiesā robeža kļūst neskaidra. Laba likumdošana nav tikai detalizēta likumdošana. Laba likumdošana ir tāda, kuru var skaidri saprast, prognozēt un vienveidīgi piemērot. Ja publisko kapitālsabiedrību regulējumā sāk uzkrāties pārāk daudz izņēmumu noteiktām sabiedrībām, noteiktiem apstākļiem un noteiktām kategorijām, tad izaug risks, ka likuma piemērošanas kvalitāti vairs nenoteiks normas skaidrība, bet gan tas, kurš spēj labāk pamatot sev vēlamo interpretāciju. Komisijas materiāls jau šobrīd rāda ļoti sarežģītu konstrukciju un plašu priekšlikumu spektru, kur daļa tiek atbalstīti, daļa daļēji atbalstīti un daļa noraidīti.
Īpaši interesants ir līdzdalības jautājums. Komisijas materiālā redzams, ka ne visi priekšlikumi, kas saistīti ar plašāku iesaisti vai papildu līdzdalības iespējām, guvuši atbalstu. Tas signalizē par likumdevēja prioritātēm: uzsvars vairāk likts uz pārvaldības efektivitāti un pārvaldības modeļa elastību, nevis uz iekšējās līdzdalības mehānismu stiprināšanu. No vienas puses, to var saprast. No otras puses, tas tikai pastiprina nepieciešamību ārpus uzņēmuma nodrošināt stipru uzraudzību, jo, samazinoties iekšējās kontroles punktiem, automātiski jāpieaug ārējiem.
Juridiski raugoties, galvenais jautājums nav par to, vai publiskām kapitālsabiedrībām vajag dot vairāk rīcības brīvības. Galvenais jautājums ir par līdzsvaru. Ja valsts grib elastīgāku un konkurētspējīgāku publisko kapitālsabiedrību pārvaldību, tas ir leģitīms mērķis. Bet šim mērķim nevar sekot normatīva vide, kas vienkārši samazina publisko kontroli, nenodrošinot līdzvērtīgus aizsardzības mehānismus. Citādi var rasties situācija, kur publiska manta tiek pārvaldīta pēc privātas efektivitātes loģikas, bet bez pilnas privātā tirgus disciplīnas un bez pilnas publiskā sektora caurskatāmības. Tas būtu sliktākais no abām pasaulēm. Komisijas dokumentā redzamais reformu virziens šo risku neizslēdz.
Tieši tādēļ šis likumprojekts jāvērtē nevis virspusēji, bet pēc būtības. Pozitīvi ir tas, ka Saeima vismaz mēģina šo jomu pārskatīt un pielāgot realitātei. Pozitīvi ir arī tas, ka tiek aktualizēts jautājums par publisko kapitālsabiedrību mērķiem un par to, kādai jābūt valsts līdzdalībai uzņēmējdarbībā. Taču vienlaikus sabiedrībai ir tiesības prasīt skaidru atbildi: kā tieši pēc šiem grozījumiem tiks garantēta atklātība, kā tiks novērsts interešu konflikts, kā tiks kontrolēti lielie darījumi, kā tiks vērtēta valdes un padomes atbildība un kā tiks pasargātas sabiedrības intereses gadījumos, kad komerciālā loģika nonāk konfliktā ar publisko pienākumu. Komisijas priekšlikumu tabula rāda, ka šie jautājumi nav sekundāri. Tie ir centrāli.
Jurista Balss ieskatā šis likumprojekts ir labs piemērs tam, cik bīstama var būt reforma, ja to vērtē tikai caur efektivitātes prizmu. Jā, publiskajām kapitālsabiedrībām nepieciešama mūsdienīga pārvaldība. Jā, pārmērīga birokrātija var traucēt attīstību. Jā, valsts uzņēmumiem nevar uzlikt tādu regulējumu, kas tos padara nekonkurētspējīgus. Taču tikpat patiesi ir arī tas, ka publiskā kapitāla pārvaldība nevar kļūt mazāk caurskatāma tikai tāpēc, ka kādam tā ir ērtāk. Tāpēc secinājums ir vienkāršs: šajā likumprojektā ir labs potenciāls, bet tas ir bīstams, ja vienlaikus netiek pastiprināta atklātība, atbildības mehānismi un sabiedrības kontrole.
11 minūtes stāvvietā un 35 eiro līgumsods: ko par to saka PTAC, likums un taisnīgums
Attēls: MI vizualizācija
Gundars Ūdris:
Rīgā noticis kārtējais gadījums, kas izgaismo būtisku problēmu patērētāju tiesību aizsardzībā un līgumsodu piemērošanas praksē. Autovadītājs bija samaksājis par autostāvvietu vienā SIA “EuroPark Latvia” pārvaldītā stāvlaukumā, apmaksas laiks vēl nebija beidzies, taču pēc tam uz 11 minūtēm iebrauca citā tā paša uzņēmuma pārvaldītā autostāvvietā. Par šo 11 minūšu izmantošanu tika piemērots 35 eiro līgumsods.
Šāds gadījums rada virkni jautājumu. Vai patērētājs šādā situācijā tiek sodīts par faktisku pakalpojuma neapmaksu, vai arī tiek sodīts formāli, ignorējot lietas kopējos apstākļus? Vai 35 eiro līgumsods par 11 minūšu stāvēšanu ir samērīgs? Un vai šādu līgumsodu vispār var uzskatīt par taisnīgu patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma izpratnē?
Situācijas būtība.
Konkrētajā lietā transportlīdzekļa vadītājs 2026. gada 22. janvārī bija novietojis automašīnu SIA “EuroPark Latvia” pārvaldītā stāvvietā Dzirnavu ielā 78/80, Rīgā, un veicis priekšapmaksu. Pēc tam, kamēr šis apmaksātais laiks vēl nebija beidzies, viņš ar to pašu automašīnu devās uz citu šī paša uzņēmuma pārvaldītu autostāvvietu Brīvības ielā 44, Rīgā, kur automašīna atradās 11 minūtes — no plkst. 14.33 līdz 14.44. Tieši par šo īso laika periodu tika piemērots 35 eiro līgumsods.
Iesniedzēja savos iebildumos norādīja, ka, pirmkārt, samaksa uzņēmumam jau bija veikta citā tā stāvvietā un apmaksas laiks vēl nebija beidzies, un, otrkārt, šāda soda piemērošana par 11 minūšu ilgu autostāvvietas izmantošanu ir nesamērīga un uzskatāma par agresīvu komercpraksi.
Savukārt “EuroPark” savā 2026. gada 23. februāra atbildē norādīja, ka katra autostāvvieta ir atsevišķs pakalpojums un atsevišķs līgums, kas noslēdzas ar brīdi, kad transportlīdzeklis tiek iebraukts konkrētajā stāvvietā. Uzņēmums uzsver, ka samaksa par vienu autostāvvietu nenodrošina tiesības izmantot citu autostāvvietu bez atsevišķas apmaksas un ka konkrētajā gadījumā maksājums par Brīvības ielas stāvvietu nav bijis veikts. Vienlaikus uzņēmums atzina, ka pēc iebildumu saņemšanas ir gatavs samazināt līgumsodu no 35 eiro uz 15 eiro, ja šī summa tiek samaksāta noteiktā termiņā.
Līgumsods un samērīguma princips.
Jautājuma kodols nav tikai tas, vai formāli tika izpildīti autostāvvietas lietošanas noteikumi. Jautājuma būtība ir samērīgums.
Civillikums paredz, ka līgumsoda apmēram ir jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības likums aizliedz patērētāju līgumos paredzēt netaisnīgus noteikumus, tai skaitā tādus, kas uzliek patērētājam neproporcionāli lielu līgumsodu salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildes vai nepienācīgas izpildes sekām.
Tieši tas ir jāvērtē šajā situācijā. Ja pārkāpums ir 11 minūtes ilga uzturēšanās citā tā paša uzņēmuma autostāvvietā, bet par pakalpojumu jau ir veikta samaksa citā stāvvietā un nav runa par ilgstošu vai ļaunprātīgu izvairīšanos no maksājuma, tad rodas pamatotas šaubas par 35 eiro līgumsoda samērīgumu.
PTAC pieeja un patērētāja aizsardzība.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra pieeja līdzīgās lietās ir vērsta uz to, ka patērētājs attiecībās ar profesionālu pakalpojumu sniedzēju ir vājākā līguma puse. Uzņēmumam ir pienākums ievērot profesionālu rūpību un izvērtēt konkrētās situācijas apstākļus.
Iesniegumā pamatoti norādīts, ka īslaicīgas autostāvvietas izmantošanas gadījumos līgumsoda piemērošana ir vērtējama īpaši rūpīgi un noteiktos gadījumos līgumsods varētu būt samazināms.
Tas nozīmē, ka pakalpojumu sniedzējam nav pietiekami tikai atsaukties uz saviem iepriekš sagatavotajiem noteikumiem — ir jāvērtē samērīgums.
Ko rāda tiesu prakse.
Latvijas tiesu praksē ir nostiprināts princips, ka līgumsods nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgs. Tas nedrīkst kļūt par nepamatotu peļņas avotu, bet kalpot saistību izpildes nodrošināšanai.
Ja pats uzņēmums ir gatavs samazināt līgumsodu no 35 eiro uz 15 eiro, tas norāda, ka sākotnējais apmērs nav absolūti pamatots un var būt pārmērīgs.
Formāla loģika pret taisnīgumu.
“EuroPark” balstās uz formālu pieeju: katra stāvvieta ir atsevišķs līgums. Tomēr patērētāju tiesībās ar to nepietiek. Ir jāvērtē arī labticība, faktiskie zaudējumi un samērīgums.
Šajā gadījumā transportlīdzekļa vadītājs nav mēģinājis izvairīties no samaksas — viņš jau bija samaksājis citā šī paša uzņēmuma stāvvietā. Taču šis apstāklis netiek ņemts vērā.
Jurista Balss secinājums.
Šis gadījums nav tikai par 11 minūtēm stāvvietā. Tas ir par robežu starp pakalpojuma cenu un sodu.
Ja par 11 minūtēm tiek prasīti 35 eiro, rodas pamatotas šaubas par samērīgumu un taisnīgumu.
Jurista Balss ieskatā šādi gadījumi liecina par nepieciešamību stingrāk vērtēt līgumsodu piemērošanu patērētāju attiecībās.
Jo pretējā gadījumā līgumsods no tiesiska instrumenta pārvēršas par mehānisku un pārmērīgu sankciju.
Un tad jautājums vairs nav par vienu stāvvietu Rīgā. Tas ir jautājums par to, kā Latvijā tiek aizsargāts patērētājs.
Atklāta tiesas sēde, telefona galerija un tiesneša vara: kur beidzas procesuālā kārtība un sākas personas cieņas aizskārums?
Gundars Ūdris:Par robežu starp tiesas sēdes kārtības nodrošināšanu, procesa ekonomiju un personas tiesībām uz cieņu un privātumu
Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai neveidojas tikai no spriedumu satura. Tā veidojas arī no tā, kā tiesnesis runā ar procesa dalībniekiem, kā reaģē uz negaidītām situācijām tiesas zālē un cik samērīgi izmanto savas procesuālās pilnvaras. Tieši šie jautājumi īpaši asi izgaismojas kādā nesenā situācijā rajona tiesā, kur pēc atklātas tiesas sēdes procesa dalībnieka pārstāvis vērsās ar lūgumu izvērtēt tiesneses rīcību. Iesniegumā tika apgalvots, ka tiesas sēdes laikā pēc viena fotoattēla uzņemšanas ar telefonu pārstāvim ticis uzdots uzrādīt ne vien konkrēto attēlu, bet arī telefona galeriju, turklāt citu procesa dalībnieku klātbūtnē. Tāpat tika norādīts uz paaugstinātu toni, pārmetumiem, kā arī uzliktu pienākumu pārtraukumā doties uz tiesas kanceleju un izgatavot papildu rakstveida paskaidrojumu kopijas.
Iesniedzēja pozīcija bija nepārprotama: viņaprāt, šāda rīcība nav vērtējama tikai kā tehnisks kārtības nodrošināšanas jautājums. Iesniegumā tika norādīts, ka atklātā tiesas sēdē tiesa nebija iepriekš aizliegusi sēdes norises fiksēšanu, bet klausītāju viedoklis par uzņemto attēlu pat netika noskaidrots. Vienlaikus tika uzsvērts, ka telefona galerijā atradās arī privāta rakstura fotogrāfijas, tostarp ģimenes locekļu attēli, un ka situācija pārstāvī radījusi pazemojuma un emocionāla aizskāruma sajūtu. Tieši uz šā pamata tika lūgts izvērtēt iespējamu Tiesnešu ētikas kodeksa principu pārkāpumu un lemt par disciplinārlietas ierosināšanu.
Vēlāk rajona tiesas priekšsēdētāja savā atbildē norādīja, ka pārbaudes gaitā tika pieprasīts tiesneses skaidrojums un noklausīts tiesas sēdes audioprotokols. Atbildē pausta pozīcija, ka foto aparatūras lietošana tiesas sēdē ir pieļaujama tikai ar tiesas atļauju un ka konkrētās darbības bija vērstas uz kārtības nodrošināšanu atbilstoši Civilprocesa likuma normām. Tika arī norādīts, ka tiesai netika uzrādītas citas fotogrāfijas no telefona galerijas, ka telefonu neviens cits neesot aizticis, un ka netika konstatēta necienīga vai agresīva komunikācija no tiesneses puses. Pārbaudes rezultātā tiesas priekšsēdētāja nesaskatīja pamatu disciplinārlietas ierosināšanai.
Tomēr ar to stāsts nebeidzās. Pēc šīs atbildes saņemšanas iesniedzējs vērsās atkārtoti pie vairākām amatpersonām, apstrīdot priekšsēdētājas vēstulē atreferēto tiesneses versiju. Atkārtotajā iesniegumā viņš detalizēti atsaucās uz audio protokola laika atzīmēm un apgalvoja, ka no ieraksta esot saprotams: tiesnese prasījusi atvērt galeriju, aicinājusi nolikt telefonu uz galda, devusi norādījumus atvērt mapes un izdzēsto failu sadaļu, kā arī pieaicinājusi citu procesa dalībnieku tuvāk apskatei. Iesniedzēja skatījumā tas nozīmējot nevis vienkāršu pārkāpuma pārtraukšanu, bet daudz plašāku iejaukšanos personas privātajā sfērā.
Īpaši nozīmīgs ir arī otrs strīda bloks — rakstveida paskaidrojumu iesniegšana. Sākotnējā iesniegumā tika norādīts, ka tiesas sēdes laikā pārstāvim uzlikts pienākums doties uz kanceleju un izgatavot vēl divus rakstveida paskaidrojumu norakstus, lai tie būtu gan tiesai, gan otrai pusei, lai gan, pēc iesniedzēja domām, šāda prakse mūsdienās arvien biežāk tiek aizstāta ar elektronisku nosūtīšanu. Viņš arī uzsvēra, ka lūgums nosūtīt paskaidrojumus elektroniski ticis noraidīts.
Savukārt tiesas priekšsēdētājas atbildē teikts, ka pārtraukuma laikā viens eksemplārs tika nokopēts tiesai, bet atbildētāja pārstāvēm paskaidrojumu teksts ar tiesas atļauju tomēr ticis nosūtīts elektroniski. Papildus tika norādīts, ka paskaidrojumus elektroniski neesot bijis iespējams pieņemt un pievienot lietai, jo tie neesot bijuši noformēti elektroniska dokumenta prasībām atbilstošā kārtībā.
Pret šo argumentāciju iesniedzējs savā atkārtotajā vēstulē iebilda īpaši asi. Viņš uzsvēra, ka uz to brīdi paskaidrojumi vēl neesot bijuši parakstīti vispār un tādēļ nekas netraucējis tos pienācīgi elektroniski parakstīt un nosūtīt gan tiesai, gan pārējām pusēm. Viņaprāt, apgalvojums, ka elektroniska pieņemšana konkrētajā situācijā nebija iespējama, radot maldinošu iespaidu par objektīvu šķērsli tur, kur patiesībā tas neesot pastāvējis. Šis arguments aktualizē daudz plašāku problēmu: cik lielā mērā tiesas ikdienas procesā faktiski izmanto digitālos risinājumus un cik vienveidīga ir prakse attiecībā uz rakstveida paskaidrojumiem.
Atsevišķu uzmanību pelna arī institucionālā reakcija pēc atkārtotā iesnieguma. Augstākās tiesas kanceleja 2026. gada 26. martā oficiāli pārsūtīja iesniedzēja lūgumu Tiesnešu ētikas komisijai, informējot par to arī pašu iesniedzēju. Tas nozīmē, ka jautājums nav palicis tikai vienas tiesas iekšējā sarakstē, bet ir nonācis līdz institūcijai, kuras uzdevums ir vērtēt tiesnešu rīcības atbilstību ētikas standartiem. Pats par sevi tas vēl nenozīmē secinājumu par pārkāpumu, taču nepārprotami parāda, ka jautājums atzīts par pietiekami nopietnu, lai to virzītu tālākai izskatīšanai.
No tiesiskas valsts viedokļa šajā situācijā svarīgākais nav emociju sacensība starp procesa dalībnieku un tiesu. Svarīgākais ir samērīguma jautājums. Pat ja pieņem, ka foto fiksācija tiesas sēdē bija veikta bez iepriekšējas atļaujas, ar to vien vēl nepietiek, lai automātiski attaisnotu jebkuru turpmāku rīcību. Jo īpaši problemātiska kļūst robeža, aiz kuras procesuālās kārtības nodrošināšana var pāraugt personas pazemošanā vai nesamērīgā iejaukšanās privātumā. Tieši šādās robežsituācijās atklājas, vai tiesneša vara tiek īstenota tikai formāli likumīgi, vai arī pēc būtības taisnīgi, atturīgi un cieņpilni. Šādu samērīguma un cieņas jautājumu iesniedzējs savos iesniegumos konsekventi uzsvēra, sasaistot tos ar Tiesnešu ētikas kodeksa otrā un trešā kanona prasībām.
Šī lieta aktualizē vēl vienu būtisku aspektu: uzticēšanos tiesu varai nevar stiprināt tikai ar norādi, ka tiesnesis ir neatkarīgs un procesa dalībniekiem jāpakļaujas tiesas norādījumiem. Neatkarība nav pašmērķis. Tā kalpo taisnīgai un sabiedrības cieņu respektējošai tiesas spriešanai. Ja procesa dalībniekam paliek pamatots iespaids, ka viņš ir publiski pazemots, viņa privātums nav pietiekami respektēts vai tiesas norādījumi nav samērīgi, tas kļūst par reputācijas jautājumu visai tiesu sistēmai, ne tikai vienam konkrētam procesam. Savukārt, ja šādi pārmetumi tiek noraidīti bez tādas argumentācijas, kas sabiedrībai šķiet pārliecinoša, neuzticēšanās risks tikai pieaug.
Tādēļ šis gadījums ir nozīmīgs ne tikai viena procesa dēļ. Tas ir signāls, ka Latvijas tiesu sistēmā joprojām ir nepieciešama daudz skaidrāka un vienveidīgāka izpratne vismaz trīs jautājumos: par foto un video fiksācijas robežām atklātās tiesas sēdēs, par procesuāli samērīgu rīcību situācijās, kur iespējams personas privātuma aizskārums, un par vienotu pieeju rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai digitālā vidē. Kamēr šie jautājumi netiks konsekventi risināti, līdzīgas kolīzijas atkārtosies — un katra no tām atkal liks sabiedrībai uzdot vienu un to pašu jautājumu: vai tiesas vara patiešām tiek īstenota ar to cieņu, ko tiesiskā valstī no tās sagaidām?
Mūsu mājas leģenda — cilvēks, kurš katru griķu karoti pārvērš pilna garuma drāmā ar sejas izteiksmēm, sižetu un negaidītu finālu.
Ir bērni, kuri ēd klusumā. Ir bērni, kuri ēd ar apetīti. Un tad ir mūsu mājas leģenda — cilvēks, kurš katru griķu karoti pārvērš pilna garuma drāmā ar sejas izteiksmēm, sižetu un negaidītu finālu. 😄
Šajā kadrā redzams episks brīdis no lielās kaujas starp puisi un šķīvi griķu. Karote jau pacelta, skatiens koncentrēts, mute atvērta, bet sejā var skaidri nolasīt vienu domu: “Nu labi… ja jau jāēd, tad vismaz tas jādara tā, lai visi to atceras!”
Fonā — virtuve mierīga. Uz šķīvja — griķi izkaisīti kā pēc sīvas cīņas. Blakus gurķis, kurš acīmredzot izvēlējies neiesaistīties un vienkārši vērot notikumus no droša attāluma. Bet galvenais varonis tikmēr rāda īstu meistarklasi, kā parastas pusdienas pārvērst par izrādi, kas pelnījusi ovācijas.
Godīgi sakot, dažreiz šķiet, ka bērni nevis vienkārši ēd, bet testē vecāku nervu sistēmu, pacietību un humora izjūtu vienlaikus. Un tomēr — tieši šie momenti pēc tam kļūst par vismīļākajām atmiņām. Jo aiz visām grimasēm, dramatiskajām pauzēm un “es nezinu, vai es to varu” skatieniem slēpjas pats īstākais bērnības šarms.
Lai arī griķi šoreiz, iespējams, uzvarēja pēc punktiem, mēs visi zinām, ka īstais uzvarētājs ir šis foto. Jo tādu sejas izteiksmi nevar nospēlēt — tā ir tīra, godīga un ļoti smieklīga dzīve kāda tā ir.
Secinājums? Pusdienas bija. Teātris arī bija. Un ģimenes arhīvam pievienots vēl viens zelts. 😂