Par koncertu "Manai Dzimtenei" – ne viss ir melns vai balts

Publikācija: Gundars Ūdris

Pēc koncerta "Manai Dzimtenei" sabiedrībā izskanējuši ļoti asi vērtējumi. Emocijas ir saprotamas, jo notikumi ap Raimondu Paulu daudziem radīja vilšanos un neatbildētus jautājumus. Tomēr, vērtējot šo situāciju, nevajadzētu visus koncerta dalībniekus un apmeklētājus likt vienā maisā.

Grūti nosodīt korus un koristus, kuri dzīvo ārpus Latvijas un savu dalību bija ieplānojuši jau sen. Daudzi bija ieguldījuši laiku, līdzekļus un darbu, gatavojoties šim koncertam. Atteikšanās pēdējā brīdī ne vienmēr bija reāla iespēja, īpaši, ja ceļojumi, naktsmītnes un mēģinājumi bija saplānoti vairākus mēnešus iepriekš.

Tāpat grūti nosodīt skatītājus. Tūkstošiem cilvēku biļetes iegādājās ilgi pirms publiski izskanēja domstarpības. Ne visi vēlējās vai varēja tās atdot atpakaļ, pat ja šāda iespēja pastāvēja. Daudzi uz koncertu devās nevis organizatoru, bet Raimonda Paula mūzikas dēļ.

Par pašu koncertu strīda, manuprāt, nav. Tas bija augsta līmeņa koncerts. Ar Raimonda Paula dziesmām koncerts patiesībā nemaz nevar būt slikts, jo viņa radītā mūzika jau vairāk nekā pusgadsimtu ir Latvijas kultūras zelta fonds. Tieši tāpēc pozitīvais mākslinieciskais rezultāts pats par sevi neatbild uz jautājumiem, kas radušies par koncerta organizēšanu.

Pavisam citus jautājumus rada profesionālie mākslinieki, kuri koncertā uzstājās par honorāru. Vēl jo vairāk tie, kuri savas karjeras laikā ir cieši sadarbojušies ar Raimondu Paulu un lielā mērā tieši pateicoties viņa komponētajām dziesmām, padomiem un atbalstam kļuvuši pazīstami un iemantojuši skatītāju mīlestību. Ja cilvēks pieņem lēmumu piedalīties koncertā, kura centrā ir Maestro daiļrade, bet pats Maestro publiski norobežojas no šī pasākuma, rodas pilnīgi pamatots jautājums – vai pirms piekrišanas uzstāties nebija vismaz cilvēcīgi aprunāties ar pašu Raimondu Paulu? Uzklausīt viņa viedokli? Mēģināt saprast situāciju? Šāds žests nebūtu juridisks pienākums, bet elementāra cieņas izpausme.

Joprojām nav rastas atbildes arī uz vairākiem organizatoriskiem jautājumiem.

Nav skaidrs, kāpēc sākotnēji koncertu organizēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību, bet vēlāk organizatora loma tika saistīta ar biedrību. Ja tam ir objektīvs un tiesiski pamatots skaidrojums, sabiedrībai būtu lietderīgi to izskaidrot, jo šādas izmaiņas neizbēgami rada jautājumus. Tāpat būs interesanti vērot, kā biedrība darbosies turpmāk. "Jurista Balss" noteikti sekos līdzi biedrības darbībai, tās gada pārskatiem, finanšu pārskatiem un citiem publiski pieejamajiem dokumentiem, lai sabiedrībai būtu iespēja pārliecināties par tās darbības caurskatāmību, finanšu plūsmu un to, kā praksē tiek īstenoti biedrības deklarētie mērķi.

Īpašu interesi raisa arī koncerta finanšu puse. "Jurista Balss" rīcībā esošā informācija liecina, ka sākotnēji plānotie kopējie ieņēmumi bija 1 415 771 eiro, bet kopējie plānotie izdevumi – 1 414 000 eiro. No tiem vien scenogrāfijai, gaismām un skaņai bija paredzēti aptuveni 540 000 eiro, rēķinoties ar aptuveni 30 000 skatītāju un 13 000 koristu dalību.

Savukārt publiski izskanējusi informācija, ka koncertu apmeklēja aptuveni 15 000 skatītāju un tajā piedalījās ap 6 000 koristu. Tātad gan skatītāju, gan dalībnieku skaits bija aptuveni uz pusi mazāks nekā sākotnēji plānots. Tas savukārt rada loģisku jautājumu – kā tas ietekmēja koncerta budžetu? Vai ieņēmumu samazinājumu pavadīja arī līdzvērtīgs izdevumu samazinājums? Diez vai. Piemēram, scenogrāfijas, gaismu un skaņas izmaksu būtiska daļa parasti ir fiksēta un nav tieši atkarīga no tā, vai koncertu apmeklē 15 000 vai 30 000 skatītāju. Tieši tādēļ būs īpaši interesanti iepazīties ar biedrības gada pārskatiem un grāmatvedības dokumentiem, lai redzētu, kādi bija faktiskie ieņēmumi un izdevumi, kādas bija faktiskās izmaksas par scenogrāfiju, gaismām un skaņu un cik lielā mērā tās atšķīrās no sākotnēji plānotā budžeta.

Tāpat nav rastas atbildes uz to, kāpēc organizatoriem bija nepieciešams izmantot Raimonda Paula vārdu preču zīmes reģistrācijai Patentu valdē. Arī šajā gadījumā sabiedrībai līdz šim nav sniegts pārliecinošs skaidrojums par šādas rīcības mērķi un nepieciešamību. Cik zināms, par šo jautājumu ir uzsākts kriminālprocess. Atliek cerēt, ka izmeklēšanas gaitā tiks noskaidroti visi faktiskie apstākļi, sabiedrība saņems atbildes uz līdz šim neatbildētajiem jautājumiem un, ja tiks konstatēti tiesību pārkāpumi, tiks atjaunots taisnīgums.

Līdz galam nav izskaidrots arī tas, kāpēc koncerta sākumā publikai netika atklāti paskaidrota radušās situācijas būtība un Maestro nepiedalīšanās iemesli. Atklāta komunikācija, iespējams, būtu mazinājusi spekulācijas un palīdzējusi izvairīties no vēl lielākas sabiedrības šķelšanās.

Šis stāsts nav tikai par vienu koncertu. Tas ir arī stāsts par profesionālo ētiku, lojalitāti un spēju sarežģītās situācijās cienīt cilvēku, kura devums Latvijas kultūrai ir nenovērtējams.

Tāpēc galvenais jautājums nav tas, kurš koncertā piedalījās un kurš nepiedalījās. Galvenais jautājums ir – vai ikviens, kura karjerā Raimondam Paulam bijusi nozīmīga loma, izdarīja visu iespējamo, lai pirms sava lēmuma pieņemšanas izrādītu viņam cieņu.

Vienlaikus sabiedrībai ir tiesības sagaidīt skaidras un pārliecinošas atbildes arī no koncerta organizatoriem. Jo vairāk laika paiet bez skaidrojumiem, jo vairāk rodas dažādas interpretācijas un aizdomas. Savukārt atklātība un caurspīdīgums ir vienīgais veids, kā atjaunot uzticēšanos.

Var cienīt mākslinieku darbu, novērtēt koncerta augsto māksliniecisko kvalitāti un vienlaikus uzdot jautājumus par organizatoru rīcību. Šīs lietas viena otru neizslēdz. Tieši otrādi – Raimonda Paula vārds Latvijas kultūrā ir pelnījis ne tikai skaistu koncertu, bet arī maksimālu godprātību, cieņu un atklātību visā, kas ar to saistīts.

Cerams, ka uz visiem šiem jautājumiem laika gaitā tiks sniegtas skaidras atbildes un sabiedrība varēs izdarīt secinājumus, balstoties nevis uz pieņēmumiem, bet uz pārbaudītiem faktiem. Tas būtu labākais veids, kā godināt ne tikai Maestro mūziku, bet arī viņa vārdu un devumu Latvijas kultūrai.

Vai Latvijā savairojas negodīgi uzņēmēji? Kad uzņēmējdarbība pārvēršas par citu cilvēku naudas izmantošanu

Jurista Balss viedoklis

Latvijas uzņēmējdarbības vide balstās uz vienu vienkāršu principu – noslēgtie līgumi ir jāpilda. Uzņēmējs var kļūdīties, var ciest zaudējumus, var nonākt finansiālās grūtībās vai pat maksātnespējā. Tas pats par sevi nav nosodāmi un ir neatņemama uzņēmējdarbības riska sastāvdaļa.

Taču pavisam cita situācija veidojas tad, ja uzņēmējs sistemātiski izmanto citu cilvēku darbu, preces, pakalpojumus vai finanšu līdzekļus, bet, pienākot norēķinu laikam, sākas atrunas, klusēšana, dokumentu nesniegšana vai juridiskas manipulācijas.

Pēdējos gados arvien biežāk sabiedrībā izskan stāsti par šādiem gadījumiem. Turklāt nereti vieni un tie paši cilvēki vai ar viņiem saistītas kapitālsabiedrības atkārtoti nonāk tiesvedībās, komerciālos strīdos vai citu uzņēmēju sūdzībās.

Negodprātība kļūst par biznesa modeli

Negodīgs uzņēmējs ne vienmēr ir tas, kuram neveicas.

Negodīgs uzņēmējs ir tas, kurš apzināti dzīvo uz savu sadarbības partneru rēķina.

Viņš saņem preces, izmanto pakalpojumus, organizē pasākumus, pieņem avansa maksājumus, slēdz līgumus, bet pienākot norēķinu brīdim sākas atrunas, tiek vilcināti maksājumi, netiek sniegta pilnīga informācija vai tiek meklēti dažādi juridiski iegansti.

Kamēr godprātīgs uzņēmējs maksā nodokļus, algas un kredītus, negodprātīgais faktiski finansē savu uzņēmējdarbību no citu uzņēmēju līdzekļiem.

Vai atsevišķi uzņēmēji sabiedrībai rada jautājumus?

Publiski pieejamā informācija liecina, ka pēdējos gados vairāku uzņēmēju darbība ir raisījusi plašas diskusijas.

Viens no šādiem uzņēmējiem ir Niks Volmārs, kura vārds publiski saistīts ar vairākām kapitālsabiedrībām un dažādiem uzņēmējdarbības projektiem, tostarp pasākumu organizēšanas un mediju jomā.

"Jurista Balss" pašlaik apkopo publiski pieejamo informāciju par uzņēmumiem un projektiem, kuros viņš dažādos laikos bijis iesaistīts, analizē Uzņēmumu reģistra datus, tiesu nolēmumus un citus publiski pieejamus dokumentus.

Šī izpēte vēl turpinās. Pēc tās pabeigšanas lasītāji tiks iepazīstināti ar secinājumiem, kas balstīti vienīgi pārbaudāmos faktos un oficiālos dokumentos.

Aviācijas festivāla lieta – piemērs, kāpēc dokumentiem ir nozīme

Labs piemērs tam, cik būtiska uzņēmējdarbībā ir caurskatāmība, ir Zemgales apgabaltiesas spriedums lietā starp biedrību "Latvijas Lidotāju un lidaparātu īpašnieku asociācija" un SIA "Kastaņu māja".

Tiesa secināja, ka strīds radās par publiska pasākuma ieņēmumu, izdevumu un peļņas sadali, kā arī par pienākumu iesniegt sadarbības partnerim visus ieņēmumus un izdevumus apliecinošos dokumentus. Apelācijas instance atzina prasību par pamatotu un atstāja spēkā pirmās instances spriedumu par vairāk nekā 36 000 eiro piedziņu.

Šis spriedums vēlreiz apliecina – uzņēmējdarbībā nepietiek ar mutiskiem apgalvojumiem. Ja tiek norādīts uz izdevumiem vai zaudējumiem, tie ir jāpierāda ar dokumentiem.

"DĪKERS PLUSS" – vēl viens signāls

Līdzīgas problēmas izgaismo arī SIA "DĪKERS PLUSS" lieta.

Kreditors norādīja, ka uzņēmums ilgstoši nav norēķinājies par saņemtajām precēm vairāk nekā 9300 eiro apmērā, vēlāk iesniedzot kreditora prasījumu maksātnespējas procesā.

Savukārt tiesas spriedumā, pasludinot SIA "DĪKERS PLUSS" maksātnespēju, Rīgas apgabaltiesa norādīja, ka parādnieka izteiktie iebildumi bijuši formāli un nav pietiekami, lai liegtu maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Pēc maksātnespējas pasludināšanas izrādījās, ka parādnieka parādi kreditoriem un VID ir vairāk kā  44000 eiro.

Tikmēr parādnieka īpašnieki, jau pēc maksātnespējas lietas ierosināšanas un arī pasludināšanas, turpināja iztirgot uzņēmuma mantu, naudu saņemot caur Lietuvas bankām.

Tiesas spriedums vēl nenozīmē, ka naudu izdosies atgūt

Vēl satraucošāka ir cita tendence.

Daudzos gadījumos pat pēc tam, kad kreditors ir izgājis visu tiesvedības ceļu, ieguvis spēkā stājušos tiesas spriedumu vai pret uzņēmumu ir pasludināts maksātnespējas process, reāla naudas atgūšana izrādās ļoti sarežģīta vai pat neiespējama.

Nereti izrādās, ka uzņēmumam vairs nepieder būtiski aktīvi, nav mantas, uz kuru varētu vērst piedziņu, vai arī mantas apjoms nav pietiekams, lai apmierinātu kreditoru prasījumus.

Rezultātā rodas rūgts paradokss – kreditors ir uzvarējis tiesā, taču faktiski zaudējis naudu.

Protams, katrs gadījums ir vērtējams individuāli, un mantas neesamība pati par sevi vēl nenozīmē prettiesisku rīcību. Tomēr gadījumos, kad rodas aizdomas, ka aktīvi pirms tiesvedības vai maksātnespējas ir atsavināti, pārvietoti uz citām juridiskām personām vai citādi padarīti kreditoriem nepieejami, šādi apstākļi ir rūpīgi jāpārbauda.

Tieši šādas situācijas rada sabiedrībā iespaidu, ka daļa negodprātīgu uzņēmēju savu uzņēmējdarbību ir organizējuši tā, lai brīdī, kad tiesas spriedums stājas spēkā vai tiek pasludināts maksātnespējas process, uzņēmumā vairs nebūtu mantas, no kuras iespējams apmierināt kreditoru prasījumus.

Ja šāds priekšstats atbilst pat daļai patiesības, tas rada ļoti nopietnus draudus uzņēmējdarbības videi un uzticībai tiesiskumam.

Vai valstij pietiek instrumentu?

Sabiedrībā nereti izskan arī pārmetumi, ka sarežģītās ekonomisko un finanšu noziegumu lietās izmeklēšana ne vienmēr ir pietiekami efektīva.

Šādu lietu izmeklēšana prasa augstu specializāciju, finanšu analīzes prasmes un ievērojamus resursus. Tieši tādēļ nevar izslēgt, ka atsevišķas lietas netiek izmeklētas tik padziļināti, cik sabiedrība sagaidītu.

Tas nenozīmē, ka tiesībsargājošās iestādes savu darbu neveic, taču sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka gadījumos, kuros pastāv aizdomas par iespējamu mantas slēpšanu, aktīvu atsavināšanu vai citām darbībām, kas varētu aizskart kreditoru intereses, tiks veikta visaptveroša un profesionāla izmeklēšana.

Cerības uz jaunu pieeju

"Jurista Balss" pauž cerību, ka jaunā iekšlietu ministra Jāņa Dombravas vadībā ekonomisko un finanšu noziegumu apkarošanai tiks pievērsta vēl lielāka uzmanība.

Godprātīgai uzņēmējdarbībai nepietiek tikai ar kvalitatīviem likumiem un neatkarīgām tiesām. Tikpat svarīga ir efektīva policijas, izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras spēja laikus atklāt un izmeklēt sarežģītas ekonomiska rakstura lietas.

Uzņēmējam, kurš apzinīgi pilda savas saistības, ir tiesības sagaidīt, ka arī valsts darīs visu iespējamo, lai aizsargātu viņa likumīgās intereses.

Sabiedrībai ir tiesības zināt

Brīva prese, profesionāli žurnālisti un privātdetektīvi nereti ir tie, kuri pirmie pamana likumsakarības starp dažādām kapitālsabiedrībām, amatpersonām un gadiem ilgi atkārtojošiem komercstrīdiem.

Viņu uzdevums nav pasludināt kādu par vainīgu. Viņu uzdevums ir apkopot faktus, analizēt dokumentus, uzdot neērtus jautājumus un informēt sabiedrību.

Demokrātiskā valstī tas nav uzbrukums uzņēmējdarbībai.

Tieši pretēji – tā ir godīgas uzņēmējdarbības aizsardzība.

"Jurista Balss" arī turpmāk pētīs uzņēmējdarbības vidi Latvijā, analizēs tiesu praksi un sekos gadījumiem, kuros rodas jautājumi par uzņēmēju godprātību. Viena no šobrīd veicamajām žurnālistiskajām izpētēm ir saistīta arī ar uzņēmēju Niku Volmāru un viņa publiski zināmajām uzņēmējdarbības aktivitātēm. Pēc izpētes pabeigšanas lasītāji tiks iepazīstināti ar secinājumiem, kas balstīti tikai un vienīgi pārbaudāmos faktos, tiesu nolēmumos un citos oficiālos dokumentos.

Jūras privilēģijas – kāpēc kuģa apkalpe, ostas un valsts dažkārt ir svarīgākas par banku? Ko māca kuģa "Liepāja" lieta

Lielākajai daļai cilvēku šķiet pašsaprotami – ja manta ir ieķīlāta bankā, tad banka ir pirmais kreditors, kurš saņem savu naudu. Nekustamā īpašuma jomā šāds priekšstats lielākoties ir pareizs. Taču jūras tiesībās darbojas pavisam citi principi.

Latvijas Jūras kodeksā ir paredzēts īpašs tiesību institūts – jūras privilēģija, kas atsevišķos gadījumos noteiktiem kreditoriem piešķir priekšroku pat pār reģistrētu kuģa hipotēku. Šis regulējums nav Latvijas likumdevēja izgudrojums – tas balstīts starptautiskajās jūras tiesībās un radīts, lai aizsargātu personas, kuru prasījumi ir tieši saistīti ar kuģa ekspluatāciju un kuģošanas drošību.

Tieši šī iemesla dēļ kuģu finansēšana un kreditoru aizsardzība visā pasaulē tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām komerctiesību jomām.

Kas ir jūras privilēģija?

Jūras kodeksa 33. pants paredz, ka jūras privilēģija nodrošina prasības:

• par kuģa kapteiņa, virsnieku un apkalpes darba samaksu, repatriācijas izdevumiem un sociālās apdrošināšanas maksājumiem;

• par cilvēka dzīvības zaudējumu vai veselībai nodarītu kaitējumu;

• par atlīdzību kuģa glābējiem;

• par ostu, kanālu un loču pakalpojumiem;

• par zaudējumiem, kas radušies kuģa ekspluatācijas rezultātā.

Šiem prasījumiem likums piešķir īpašu aizsardzību, jo bez tiem nebūtu iespējams nodrošināt drošu kuģošanu un starptautiskās jūrniecības nepārtrauktību.

Hipotēka ne vienmēr ir pirmajā vietā

Vēl būtiskāks ir Jūras kodeksa 34. pants, kurā skaidri noteikts, ka jūras privilēģijas ir prioritāras attiecībā pret kuģa hipotēkām un citiem reģistrētajiem apgrūtinājumiem.

Tas nozīmē, ka pat banka, kuras labā reģistrēta kuģa hipotēka, var nesaņemt pilnu sava prasījuma apmierinājumu, ja pirms tam jāapmierina jūras privilēģijas.

Šī ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp nekustamā īpašuma un kuģu tiesisko regulējumu.

Pārsteidzošs fakts – kuģa hipotēka ir tikai septītajā vietā

Vēl lielāku pārsteigumu rada Jūras kodeksa 56. pants, kas nosaka prasījumu apmierināšanas secību pēc kuģa piespiedu pārdošanas izsolē.

Daudzi uzskata, ka banka ir pirmais kreditors.

Patiesībā tā nav.

Pirms bankas hipotēkas tiek apmierinātas:

1. prasības par kuģa arestu un piespiedu pārdošanu, tostarp kuģa uzturēšanas izmaksas, apkalpes darba algas un citas ar apkalpi saistītās izmaksas;

2. izdevumi par nogrimuša vai avarējuša kuģa izcelšanu vai pārvietošanu, lai nodrošinātu kuģošanas drošību un aizsargātu jūras vidi;

3. valsts prasījumi par nodokļu un nodevu parādiem;

4. prasības par kuģa glābšanu;

5. visas pārējās Jūras kodeksa 33. pantā paredzētās jūras privilēģijas;

6. kuģubūvētāju un kuģu remontētāju prasījumi, ja tie izmantojuši likumā paredzētās aizturējuma tiesības.

Tikai pēc visu šo sešu kreditoru grupu pilnīgas apmierināšanas pienāk kārta bankai un citiem hipotekārajiem kreditoriem.

Tas nozīmē, ka kuģa hipotēka Latvijā atrodas tikai septītajā vietā.

Šis fakts daudziem juristiem un uzņēmējiem var būt pārsteigums.

Ja kuģa pārdošanas cena nav pietiekama, lai segtu visas iepriekš minētās prasības, banka var saņemt tikai daļu no sava prasījuma vai pat nesaņemt neko.

Tieši tādēļ kuģu kreditēšana vienmēr ir bijusi daudz riskantāka nekā nekustamo īpašumu finansēšana.

Kāpēc šāda sistēma vispār pastāv?

Jūras tiesības gadsimtu gaitā attīstījušās citādi nekā parastās civiltiesības.

Kuģis šodien var atrasties Rīgas ostā, rīt – Hamburgā, bet pēc nedēļas jau citā kontinentā. Apkalpei ir jāsaņem alga neatkarīgi no kuģa īpašnieka finansiālā stāvokļa. Ostām jāsaņem samaksa par sniegtajiem pakalpojumiem. Glābējiem jābūt pārliecībai, ka viņu atlīdzība tiks izmaksāta.

Tādēļ starptautiskās jūras tiesības jau gadu desmitiem paredz šīm prasībām īpašu prioritāti.

Vai jūras privilēģijas varēja izmantot arī negodprātīgi?

Tomēr jebkurš īpašs tiesību institūts līdztekus savam leģitīmajam mērķim var radīt arī ļaunprātīgas izmantošanas risku.

Jūras privilēģijas tika radītas, lai aizsargātu sociāli nozīmīgus un objektīvi pamatotus prasījumus. Taču teorētiski tās varēja radīt arī iespēju atsevišķos gadījumos samazināt vai pat pilnībā izslēgt hipotekārā kreditora iespējas saņemt apmierinājumu no kuģa pārdošanas ieņēmumiem.

Ja kādam prasījumam izdodas iegūt jūras privilēģijas statusu, tas automātiski iegūst augstāku prioritāti par bankas hipotēku.

Tādēļ katrā lietā tiesai, tiesu izpildītājam un citiem procesa dalībniekiem ir īpaši rūpīgi jāvērtē, vai konkrētais prasījums patiešām atbilst Jūras kodeksa 33. pantā paredzētajiem priekšnoteikumiem un nav mākslīgi radīts vai nepamatoti kvalificēts kā jūras privilēģija.

Pretējā gadījumā īpašā aizsardzība, kas paredzēta sociāli nozīmīgiem prasījumiem, teorētiski varētu tikt izmantota arī neatbilstoši tās mērķim.

Ko māca kuģa "Liepāja" lieta?

Kuģa "Liepāja" piespiedu izsoles lieta spilgti parādīja, cik liela nozīme praksē ir Jūras kodeksā noteiktajai kreditoru prioritātei.

Publiski zināms, ka kuģis tika pārdots piespiedu izsolē un izsolē iegūtie līdzekļi tika sadalīti atbilstoši Jūras kodeksa noteiktajai prasījumu apmierināšanas secībai. Šī lieta uzskatāmi apliecināja, ka kuģu tiesībās ar reģistrētu hipotēku vien nepietiek. Izšķiroša nozīme ir tam, kādi prasījumi tiek pieteikti, kā tie tiek juridiski kvalificēti un kādā secībā tie tiek apmierināti.

Kuģa "Liepāja" lieta vienlaikus aktualizēja arī plašāku diskusiju par to, cik rūpīgi praksē tiek pārbaudīta jūras privilēģiju pamatotība un vai visos gadījumos tiek nodrošināts līdzsvars starp sociāli aizsargājamo prasījumu prioritāti un hipotekāro kreditoru tiesībām.

Tieši šādas lietas parāda, ka jūras tiesībās iznākumu bieži nosaka nevis prasījuma lielums, bet gan tas, kurā prioritātes grupā tas ietilpst.

Tiesību norma, kas prasa īpašu rūpību

Jūras privilēģijas ir nepieciešamas un starptautiski atzīts tiesību institūts. Bez tām nebūtu iespējams pienācīgi aizsargāt jūrniekus, glābējus, ostas un citas personas, kuru darbs nodrošina drošu kuģošanu.

Taču tieši tāpēc, ka šīs tiesības dod priekšroku pat pār banku hipotēkām, katrs šāds prasījums ir rūpīgi jāpārbauda.

Kuģa "Liepāja" lieta atgādina, ka jūras tiesības ir viena no sarežģītākajām komerctiesību nozarēm un ka kuģa hipotēka, pretēji plaši izplatītam priekšstatam, nav absolūta garantija kreditoram.

Šī lieta vienlaikus rosina arī plašāku diskusiju par to, vai pašreizējais regulējums pietiekami līdzsvaro visu kreditoru intereses un vai jūras privilēģiju institūts praksē vienmēr tiek piemērots atbilstoši tā sākotnējam mērķim.

"Jurista Balss" turpinās sekot jautājumiem, kas saistīti ar jūras tiesībām, kuģu piespiedu izsolēm un kreditoru interešu aizsardzību, jo šie jautājumi skar ne vien komercdarbību, bet arī tiesiskās drošības un tiesu prakses attīstību Latvijā.

Kas ir valsts zinātne? Demokrātiskas valsts uzbūves pamati un Latvijas konstitucionālais modelis

Mūsdienu sabiedrībā nereti tiek apspriesta politika, tiesas, Saeima, valdība un Valsts prezidents, taču daudz retāk tiek uzdots pats būtiskākais jautājums – kā vispār ir uzbūvēta valsts un kādi principi nodrošina tās demokrātisku darbību?

Kad bērns kļūst par ieroci. Vecāku atsvešināšana – klusā vardarbība, kuru sabiedrība nedrīkst ignorēt

Kas notiek SIA “Rīgas nami”? Atkāpjas padome, valdes loceklis un izskan pārmetumi pašvaldībai

Publikācija: Gundars Ūdris

Pēdējo nedēļu notikumi ap SIA “Rīgas nami” liek uzdot nopietnus jautājumus par pašvaldības kapitālsabiedrību pārvaldību un atbildības sadalījumu. Pēc Rīgas Centrāltirgus Gaļas paviljona slēgšanas īsā laikā par atkāpšanos paziņojuši divi uzņēmuma padomes locekļi, bet drīz pēc tam arī viens no valdes locekļiem. Publiski paustie skaidrojumi liecina, ka runa nav tikai par personāliju maiņu, bet iespējamu sistēmisku konfliktu starp kapitālsabiedrības profesionālo vadību un tās kapitāldaļu turētāju – Rīgas pašvaldību. (rigasnami.lv)

Vispirms par atkāpšanos paziņoja padomes locekļi Andris Liepiņš un Ilze Bukulde. Savā paziņojumā viņi norādīja, ka vairāku gadu garumā ir informējuši pašvaldību par Rīgas Centrāltirgus vēsturisko paviljonu tehnisko stāvokli, nepieciešamajām investīcijām un stratēģiskiem lēmumiem, tomēr nav saskatījuši pietiekamu politisko atbalstu uzņēmuma attīstībai. (rigasnami.lv)

Jau nākamajā dienā par aiziešanu no amata paziņoja arī valdes loceklis Mārcis Budļevskis. Viņš norādīja, ka pašreizējais sadarbības modelis ar Rīgas pašvaldību neļauj efektīvi vadīt uzņēmuma attīstību un uzņemties atbildību par rezultātu. Šādi formulējumi kapitālsabiedrību praksē ir reti sastopami un faktiski norāda uz uzticības zudumu starp uzņēmuma izpildinstitūciju un īpašnieku. (rigasnami.lv)

Jāatgādina, ka SIA “Rīgas nami” nav parasta pašvaldības kapitālsabiedrība. Pēc reorganizācijas tā kļuvusi par Latvijā lielāko pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu apsaimniekotāju, kura pārziņā ir simtiem ēku, Rīgas Centrāltirgus, Melngalvju nams, kinoteātris “Splendid Palace”, sociālie mājokļi un virkne citu stratēģiski nozīmīgu objektu. Tādēļ jebkādas domstarpības uzņēmuma vadībā skar ne tikai uzņēmuma iekšējo darbu, bet arī pašvaldības spēju pārvaldīt ievērojamu publisko mantu. (Firmas.lv)

Interesanti ir arī pašu valdes locekļu profesionālie profili. Valdes priekšsēdētājs Ojārs Valkers iepriekš ilgstoši strādājis VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, kur ieņēmis arī valdes locekļa amatu. Savukārt Kaspars Kociņš profesionālo pieredzi guvis VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” un privātajā sektorā. Mārcis Budļevskis savukārt vairāk nekā divdesmit gadus strādājis starptautiskos nekustamo īpašumu uzņēmumos, tostarp SIA “Linstow Center Management”, SIA “Multi Latvia” un Nīderlandes “Multi Corporation”. Tas nozīmē, ka uzņēmuma vadībā strādājuši profesionāļi ar ievērojamu pieredzi publiskā un privātā nekustamā īpašuma pārvaldībā. (rigasnami.lv)

No korporatīvās pārvaldības viedokļa būtiskākais jautājums ir nevis tas, kurš ir “vainīgs”, bet gan tas, vai kapitālsabiedrības valde un padome savlaicīgi identificēja riskus un pienācīgi informēja kapitāldaļu turētāju, kā arī – vai kapitāldaļu turētājs pieņēma nepieciešamos lēmumus. Ja uzņēmuma vadība var pierādīt, ka par riskiem ir regulāri brīdinājusi, tad atbildības vērtējums var būt pavisam citāds nekā situācijā, ja informācija netika sniegta vai tika sniegta nepilnīgi.

Publiskajā telpā izskanējušie paziņojumi liecina, ka tieši šis jautājums tuvākajā laikā var kļūt par centrālo. Iespējams, būs jāvērtē ne vien konkrētu amatpersonu rīcība, bet arī Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrību pārvaldības modelis kopumā.

Neatkarīgi no turpmākās notikumu attīstības šī situācija jau tagad kalpo kā spilgts piemērs tam, cik būtiska publisko kapitālsabiedrību darbībā ir skaidra kompetenču sadale starp īpašnieku, padomi un valdi. Ja šīs robežas kļūst neskaidras vai stratēģiski lēmumi ilgstoši tiek atlikti, sekas var izpausties ne tikai finanšu rādītājos, bet arī sabiedrībai nozīmīgu objektu drošībā un uzticamībā.

Kad patiesības meklētājs kļūst par aizdomās turēto – kur beidzas pilsoniskā iniciatīva un sākas valsts monopols?

Publikācija: Gundars Ūdris

Ziņa par to, ka pēc publiskotās informācijas par kiberuzbrukumu AS “Latvijas Valsts meži” kriminālprocesā procesuālais statuss piemērots kiberdrošības ekspertam Elvisam Strazdiņam, raisījusi plašas diskusijas. Valsts policija uzsver, ka netiek vērtēta viņa publiskotā informācija vai profesionālā analīze, bet gan iespējamā patvaļīgā rīcība, bez pilnvarojuma uzdodoties par valsts kapitālsabiedrības pārstāvi un kontaktējoties ar iespējamo kibernoziedznieku. Savukārt pats eksperts uzskata, ka rīkojies sabiedrības interesēs. Izmeklēšana turpinās, un gala secinājumu šobrīd nav. (LSM⁠)

Tomēr šis gadījums liek uzdot daudz plašāku jautājumu.

Kas notiek ar valsti, ja cilvēki, kuri meklē patiesību, sāk baidīties to darīt?

Demokrātiskas valsts spēks nav tikai policijā, prokuratūrā vai tiesās. Tās spēks ir arī drosmīgos žurnālistos, privātdetektīvos, kiberdrošības speciālistos un citos profesionāļos, kuri atklāj faktus, kurus citādi sabiedrība, iespējams, nekad neuzzinātu.

Vēsture rāda, ka virkne skaļu korupcijas lietu, finanšu afēru un organizētās noziedzības shēmu vispirms kļuva zināmas nevis valsts iestādēm, bet gan žurnālistiem, trauksmes cēlējiem vai privātiem izmeklētājiem. Nereti tieši viņu savāktā informācija kļuva par sākumpunktu valsts izmeklēšanai.

Tieši tādēļ žurnālista un privātdetektīva profesija demokrātijā nav greznība. Tā ir sabiedrības drošības sastāvdaļa.

Protams, nevienam nav tiesību pārkāpt likumu. Ne žurnālists, ne detektīvs, ne kiberdrošības eksperts nevar piesavināties valsts institūciju pilnvaras vai veikt darbības, kurām nepieciešams tiesisks pamats. Šīs robežas ir jāievēro.

Taču tikpat svarīgi ir nepieļaut pretēju galējību.

Ja sabiedrībā rodas iespaids, ka jebkura aktīva informācijas iegūšana vai mēģinājums palīdzēt atklāt noziedzīgu nodarījumu var beigties ar kriminālprocesu pret pašu informācijas ieguvēju, neizbēgami rodas tā sauktais “atturošais efekts”. Cilvēki sāk domāt nevis par to, kā palīdzēt sabiedrībai, bet gan par to, kā izvairīties no nepatikšanām.

Tas būtu bīstams signāls.

Ne mazāk svarīgs ir jautājums par valsts spēju sadarboties ar profesionāļiem ārpus valsts pārvaldes. Kiberdrošības jomā privātais sektors bieži vien spēj reaģēt ātrāk nekā valsts institūcijas. Līdzīgi arī izmeklējošajā žurnālistikā un privātdetektīvu darbā nereti tiek iegūta informācija, kas vēlāk palīdz atklāt noziedzīgus nodarījumus vai novērst būtiskus zaudējumus.

Tāpēc šajā lietā sabiedrībai būtu svarīgi saņemt skaidru atbildi ne tikai uz jautājumu, vai konkrētā persona ir ievērojusi likumu, bet arī uz daudz plašāku jautājumu – kur Latvijā šodien atrodas robeža starp sabiedrības interesēs veiktu faktu noskaidrošanu un darbībām, kuras valsts uzskata par nepieļaujamām.

Jo demokrātijā nedrīkst rasties situācija, kurā cilvēki baidās uzdot jautājumus, pētīt dokumentus, analizēt notikumus vai atmaskot iespējamus pārkāpumus tikai tāpēc, ka baidās kļūt par procesa dalībniekiem.

Žurnālisti un privātdetektīvi nav valsts pretinieki. Tie var būt vieni no nozīmīgākajiem sabiedrības sabiedrotajiem cīņā pret korupciju, krāpšanu un organizēto noziedzību. Tiesiskas valsts uzdevums ir vienlaikus nodrošināt, lai ikviens ievērotu likumu, un nepieļaut, ka likumīgas sabiedriskās aktivitātes tiek nepamatoti atturētas.

Tieši šī līdzsvara atrašana arī būs galvenais pārbaudījums šīs lietas vērtējumā.

Tieslietu akadēmija – labs sākums. Vai Latvijai pienācis laiks arī Drošības akadēmijai un Privātdetektīvu akadēmijai?

Jurista Balss viedoklis

2025.gada 1. janvārī Latvijā darbu uzsāka Tieslietu akadēmija – vienots profesionālās pilnveides centrs tiesnešiem, prokuroriem, tiesu darbiniekiem, prokuroru palīgiem un izmeklētājiem. Tas bija ilgi gaidīts un nozīmīgs solis Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā. Akadēmijas uzdevums ir nodrošināt nepārtrauktu profesionālo pilnveidi, veicināt vienotu tiesību normu izpratni, attīstīt pētniecību un stiprināt starpinstitucionālo sadarbību. (tm.gov.lv)

Patiesībā Latvija šajā ziņā nav izgudrojusi neko pilnīgi jaunu. Līdzīgas tiesnešu un prokuroru mācību akadēmijas jau daudzus gadus darbojas Francijā, Itālijā, Spānijā, Polijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs. Tur neviens vairs neapšauba, ka tiesu varas kvalitāte ir tieši atkarīga no regulāras profesionālās pilnveides.

Un tas rada pavisam loģisku jautājumu.

Ja valstij ir nepieciešama Tieslietu akadēmija, vai Latvijai nav nepieciešama arī Drošības akadēmija?

Drošība sākas ne tikai policijā

Mūsdienu drošības vide ir kļuvusi daudz sarežģītāka nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem.

Krāpniecība internetā, identitātes zādzības, finanšu noziegumi, kibernoziedzība, dezinformācija, ārvalstu ietekmes operācijas, ekonomiskā spiegošana, vardarbība ģimenē, cilvēku tirdzniecība, pazudušu personu meklēšana – tas viss prasa ne tikai valsts institūciju darbu, bet arī augsti kvalificētus privātā sektora profesionāļus.

Valsts viena pati nespēj būt visur.

Tieši tādēļ daudzās Eiropas valstīs drošības sistēma balstās ne tikai uz policiju un drošības dienestiem, bet arī uz licencētiem privātdetektīviem, korporatīvajiem izmeklētājiem, drošības speciālistiem un citiem profesionāļiem.

Privātdetektīvs nav filmu varonis

Latvijā joprojām sabiedrībā saglabājušies stereotipi par privātdetektīva profesiju.

Daudzi joprojām iedomājas cilvēku ar fotoaparātu krūmos vai automašīnā.

Patiesībā mūsdienu privātdetektīva darbs ir daudz plašāks.

Tas ietver:

• krāpšanas shēmu izmeklēšanu;
• uzņēmumu iekšējo izmeklēšanu;
• digitālo pierādījumu analīzi;
• atvērtās informācijas izlūkošanu (OSINT);
• pazudušu personu meklēšanu;
• mantas meklēšanu;
• civillietām nepieciešamo pierādījumu iegūšanu;
• risku analīzi;
• konsultācijas drošības jautājumos.

Tas ir darbs, kurā nepieciešamas gan juridiskas zināšanas, gan psiholoģijas izpratne, gan analītiskā domāšana, gan augsti profesionālās ētikas standarti.

Kur Latvijā to visu māca?

Šeit rodas problēma.

Lai gan Latvijā darbojas privātdetektīvu regulējums un ir sertifikācijas sistēma, valstī nav vienota profesionālās pilnveides centra, kur sistemātiski attīstīt privātdetektīvu un citu drošības jomas profesionāļu kompetenci.

Salīdzinājumam – vairākās Eiropas valstīs darbojas specializētas privātdetektīvu skolas un akadēmijas, kurās tiek apgūtas gan juridiskās zināšanas, gan novērošanas taktika, intervēšanas metodes, digitālā izmeklēšana, OSINT, finanšu izmeklēšana un profesionālā ētika.

Kāpēc Latvijai būtu nepieciešama Drošības akadēmija?

Šāda akadēmija nebūtu paredzēta tikai privātdetektīviem.

Tā varētu kļūt par vietu, kur profesionālās zināšanas iegūtu un pilnveidotu:

• privātdetektīvi;
• drošības speciālisti;
• uzņēmumu iekšējie izmeklētāji;
• pašvaldību drošības speciālisti;
• juristi;
• žurnālisti;
• kiberdrošības eksperti;
• pašvaldību darbinieki;
• nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Mācību programmas varētu ietvert:

• krāpšanas apkarošanu;
• ekonomisko noziegumu atklāšanu;
• pierādījumu iegūšanas likumību;
• personas datu aizsardzību;
• digitālo izmeklēšanu;
• mākslīgā intelekta izmantošanu izmeklēšanā;
• hibrīdapdraudējumu atpazīšanu;
• krīžu vadību;
• komunikāciju ārkārtas situācijās.

Ieguvums būtu visai sabiedrībai

Drošība nav tikai policijas vai valsts drošības dienestu pienākums.

Drošība sākas ar zinošu sabiedrību.

Jo vairāk cilvēku spēj atpazīt krāpšanas mēģinājumus, kritiski izvērtēt informāciju, saprast savas tiesības un pienākumus, jo drošāka kļūst valsts kopumā.

Tieši tāpat kā Tieslietu akadēmija stiprina tiesiskumu, profesionāla Drošības akadēmija varētu stiprināt Latvijas noturību pret mūsdienu apdraudējumiem.

Laiks domāt plašāk

Tieslietu akadēmijas izveide apliecina, ka valsts ir gatava ieguldīt profesionālajā izglītībā tur, kur no tās ir atkarīga tiesiskuma kvalitāte. (tm.gov.lv)

Varbūt pienācis laiks uzdot nākamo jautājumu:

Vai Latvijai nav nepieciešama arī Drošības akadēmija vai Privātdetektīvu akadēmija – vieta, kur sistemātiski tiktu attīstītas zināšanas par drošību, izmeklēšanu, krāpšanas novēršanu un sabiedrības noturību?

Ja vēlamies dzīvot drošākā valstī, ar labāku tiesiskumu un augstāku sabiedrības uzticēšanos institūcijām, ieguldījums cilvēku zināšanās ir viens no gudrākajiem ieguldījumiem, ko varam veikt. Varbūt tieši šī ir nākamā ideja, par kuru Latvijā ir pienācis laiks sākt nopietnu diskusiju.

No 1. jūlija automatizē saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā

Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisiju turpmāk vadīs Kaspars Briškens

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisiju turpmāk vadīs Kaspars Briškens, ceturtdien, 18.jūnijā, lēma apakškomisijas deputāti.

“Šonedēļ publicētajā Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumā "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs" konstatēts, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā joprojām veido vairāk nekā piektdaļu no iekšzemes kopprodukta. Pētījums arī atzīmē, ka nepieciešami jauni politiski pasākumi un iniciatīvas ēnu ekonomikas īpatsvara mazināšanai,” akcentē K.Briškens, vēstot par apakškomisijas darba prioritātēm.

Iepriekš Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisiju vadīja Linda Matisone.

Apakškomisijas sekretāra amata pienākumus turpina pildīt Mārtiņš Daģis.\

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli darbu sagatavošanai vai sevišķu uzdevumu veikšanai komisija var ievēlēt no saviem locekļiem ne vairāk kā divas apakškomisijas. Apakškomisijas sastāvā var iekļaut arī deputātus, kas nav attiecīgās komisijas locekļi, ja viņi tam piekrīt.

Saeimas Preses dienests

PRIVĀTĀ SARAKSTE UN SABIEDRĪBAS TIESĪBAS ZINĀT: VAI MESSENGER UN WHATSAPP ZIŅAS DRĪKST PUBLIKOT?

Publikācija: Gundars Ūdris

Pēdējos gados Latvijas publiskajā telpā arvien biežāk nonāk privātas Messenger, WhatsApp, SMS un e-pasta sarakstes. Tās publicē politiķi, žurnālisti, sabiedrībā zināmas personas un arī paši sarakstes dalībnieki. Nereti pēc tam izceļas strīds – vai šāda rīcība ir likumīga?

No pirmā acu uzmetiena atbilde šķiet vienkārša.

Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā personas privāto dzīvi un saraksti. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka korespondences neaizskaramība ir viena no būtiskākajām cilvēka pamattiesībām. (LV Portāls)

Vēl vairāk – likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. pants tieši nosaka, ka aizliegts publicēt personu korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora piekrišanas. (LIKUMI.LV)

Ja aprobežotos tikai ar šīs normas burtisku lasījumu, varētu secināt, ka jebkura privātas sarakstes publicēšana bez abu pušu piekrišanas ir aizliegta.

Tomēr dzīvē viss nav tik vienkārši.

Mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā nepastāv nevienas absolūtas pamattiesības. Arī tiesības uz privātumu tiek vērtētas kopsakarā ar Satversmes 100. pantā nostiprināto vārda brīvību, preses brīvību un sabiedrības tiesībām saņemt informāciju.

Tieši šī iemesla dēļ gan Latvijas tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa katrā konkrētajā gadījumā vērtē ne tikai publicēšanas faktu, bet arī publicēšanas mērķi, saturu un sabiedrisko nozīmību.

Piemēram, ja persona publisko privātu saraksti tikai tādēļ, lai atriebtos bijušajam laulātajam, biznesa partnerim vai politiskajam pretiniekam, šādu rīcību būs grūti attaisnot. Savukārt situācija var būt pilnīgi citāda, ja sarakste atklāj iespējamu korupciju, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, krāpšanu vai citus sabiedrībai nozīmīgus faktus.

Šādās situācijās rodas jautājums: vai sabiedrībai ir tiesības nezināt?

Tieši šeit sākas robeža starp privātumu un sabiedrības interesēm.

Ne mazāk svarīgs ir samērīguma princips. Pat tad, ja sabiedrības interese pastāv, tas vēl nenozīmē, ka jāpublicē visa sarakste. Bieži vien pilnīgi pietiek ar atsevišķiem fragmentiem, anonimizējot personas datus, telefona numurus, adreses, ģimenes locekļu vārdus un citu identificējošu informāciju.

Atsevišķi jāuzsver vēl kāds būtisks aspekts. Sarakstes iesniegšana policijai, prokuratūrai, tiesai vai citai kompetentai iestādei nav tas pats, kas publicēšana internetā. Ja sarakste tiek izmantota kā pierādījums tiesiskā procesā, tās izmantošanai ir cits mērķis – personas tiesību aizsardzība vai patiesības noskaidrošana.

Praksē bieži tiek jauktas divas dažādas lietas. Viena ir tiesības iepazīties ar saraksti, kuras dalībnieks persona ir. Otra – tiesības šo saraksti publicēt neierobežotam personu lokam. Tas, ka persona ir sarakstes dalībnieks, automātiski nenozīmē neierobežotas tiesības ar tās saturu rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Vienlaikus būtu liekulīgi ignorēt realitāti. Mūsdienu digitālajā laikmetā politiķi, amatpersonas, uzņēmēji un citas publiskas personas arvien biežāk nonāk situācijās, kad viņu rakstītais kļūst zināms sabiedrībai. Dažkārt tas notiek prettiesisku datu noplūžu rezultātā, citkārt – pašiem sarakstes dalībniekiem publiskojot saņemto informāciju.

Tāpēc juridiskais jautājums nav tikai par to, vai sarakste ir privāta. Jautājums ir arī par to, vai konkrētajā gadījumā sabiedrības interese ir pietiekami nozīmīga, lai attaisnotu privātuma ierobežošanu.

Tieši šis līdzsvars starp Satversmes 96. pantā garantēto korespondences neaizskaramību un Satversmes 100. pantā nostiprināto vārda brīvību ir viens no sarežģītākajiem demokrātiskas valsts tiesību sistēmas uzdevumiem.

Varbūt tādēļ ikvienam, kurš raksta Messenger, WhatsApp vai e-pastā, būtu vērts atcerēties vienkāršu principu: neraksti neko tādu, ko nebūtu gatavs kādreiz ieraudzīt avīzes pirmajā lapā.

Uzticēšanās valstij nav deklarējama – tā ir jānopelna

Komentārs žurnālam “Jurista Balss”

Nesen Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pauda ļoti būtisku atziņu: “Ja vēlamies, lai sabiedrība uzticas valsts varai, tad mums jāspēj parādīt, ka arī valsts uzticas cilvēkiem.”

Šie vārdi ir precīzi un savlaicīgi. Taču jāuzdod arī otrs jautājums – vai Latvijas sabiedrība šodien uzticas valstij?

Kā jurists, medija “Jurista Balss” izdevējs un pēdējā laikā arī praktizējošs privātdetektīvs, ikdienā sastopos ar cilvēkiem no dažādām Latvijas vietām un sabiedrības grupām. Un pārāk bieži nākas dzirdēt vienu un to pašu – cilvēki nejūtas sadzirdēti, aizsargāti un taisnīgi novērtēti.

Daudzi uzskata, ka policija nereti formāli izvērtē iesniegumus un pārāk viegli atsaka uzsākt kriminālprocesus. Citi norāda, ka izmeklēšanas mēdz būt nepietiekami rūpīgas un ka cietušajiem rodas sajūta, ka viņu problēmas valstij nav prioritāte.

Līdzīgas pārdomas sabiedrībā bieži izskan arī par tiesu darbu. Cilvēki mēdz justies nesadzirdēti, ja tiesas sēdēs netiek ļauts pilnībā izklāstīt būtiskus apstākļus vai uzdot jautājumus, kas, viņuprāt, ir svarīgi lietas taisnīgai izskatīšanai. Nereti rodas priekšstats, ka lietas tiek skatītas pārlieku formāli, neiedziļinoties to būtībā.

Arī bāriņtiesu darbs regulāri nonāk sabiedrības kritikas centrā. Ģimeņu strīdos un jautājumos, kas skar bērnu intereses, cilvēki bieži sagaida individuālu un dziļu situācijas izvērtējumu, taču nereti viņiem rodas sajūta, ka lēmumi balstīti galvenokārt dokumentos un procedūrās, nevis konkrētās ģimenes dzīves realitātē.

Tomēr neuzticēšanos valstij neveido tikai tiesiskuma jautājumi.

To veicina arī sabiedrībā plaši apspriestā atšķirība starp daudzu iedzīvotāju ienākumiem un valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļu atalgojumu. Cilvēki uzdod loģisku jautājumu – vai šāds atalgojuma līmenis vienmēr atbilst sasniegtajiem rezultātiem un sabiedrības interesēm?

Ne mazāk svarīga ir amatpersonu pieejamība. Pārāk bieži iedzīvotāji sūdzas, ka valsts un pašvaldību iestādēs atbildīgās personas nav iespējams sazvanīt, satikt vai saņemt skaidras atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Cilvēkam rodas sajūta, ka valsts eksistē pati sev, nevis sabiedrībai.

Sabiedrības uzticēšanos mazina arī skaļi un ilgstoši neatrisināti stāsti par iespējamu līdzekļu izšķērdēšanu, neveiksmīgiem infrastruktūras projektiem, neprofesionāliem lēmumiem un korupcijas riskiem. Pat tad, ja katrā konkrētā

gadījumā pastāv dažādi skaidrojumi, kopējais iespaids sabiedrībā veidojas negatīvs.

Rezultāts ir redzams. Cilvēki arvien biežāk saka: “Mēs vairs neticam.” Un tieši šis ir bīstamākais signāls jebkurai demokrātiskai valstij.

Demokrātija nevar ilgstoši pastāvēt bez sabiedrības uzticēšanās. Ne policija, ne tiesas, ne valdība, ne Saeima nevar efektīvi darboties, ja ievērojama sabiedrības daļa uzskata, ka tās netiek uzklausītas un ka taisnīgums ir pieejams tikai izredzētajiem.

Tādēļ līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām būtu jākļūst skaidram vienam galvenajam uzdevumam – atjaunot sabiedrības uzticēšanos valstij.

Tas nav panākams ar reklāmas kampaņām vai skaistiem saukļiem. Tas panākams ar profesionālu darbu, atklātību, atbildību par kļūdām, pieejamām amatpersonām, efektīvu cīņu pret korupciju un patiesu cieņu pret cilvēku.

Tikpat svarīga ir arī pašas sabiedrības atbildība. Vēlētājiem jābūt prasīgākiem, zinošākiem un kritiskākiem. Pirms vēlēšanām jāvērtē nevis skaļākie solījumi, bet kandidātu reālā pieredze, reputācija un paveiktais darbs.

Valsts uzticēšanās krīzi nevar atrisināt vienā dienā. Taču pirmais solis ir atzīt problēmu.

Jo uzticēšanās nav kaut kas tāds, ko var pieprasīt ar likumu vai iegūt ar amatu. Uzticēšanās ir jānopelna. Katru dienu. Ar darbiem.

Gundars Ūdris

Jurists, privātdetektīvs un medija “Jurista Balss” izdevējs.

"Mammu, man notikusi nelaime..." – kā pasargāt sevi no telefonkrāpniekiem

Publikācija: Gundars Ūdris

Pēdējos gados telefonkrāpniecība Latvijā kļuvusi par vienu no izplatītākajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Katru nedēļu policija ziņo par cilvēkiem, kuri zaudējuši simtiem, tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu eiro. Īpaši bieži par upuriem kļūst seniori, taču arvien biežāk tiek apkrāpti arī gados jaunāki cilvēki.

Krāpnieki nepārtraukti pilnveido savas metodes. Viņi izmanto psiholoģisku spiedienu, bailes, steigu un cilvēku uzticēšanos. Bieži vien viņi nav izcili tehnoloģiju speciālisti – viņi ir izcili manipulatori.

Tāpēc svarīgākais aizsardzības līdzeklis nav dators vai telefons. Tas ir zināšanas.

Visizplatītākā krāpšanas shēma – "Jūsu tuvinieks ir avarējis"

Šī metode īpaši bieži tiek izmantota pret senioriem.

Zvans sākas satraucoši:

– "Mammu!"
– "Vecmāmiņ!"
– "Tēti, palīdziet!"

Pēc tam klausuli pārņem cits cilvēks, kurš uzdodas par policistu, ārstu vai izmeklētāju.

Tiek stāstīts, ka:

• bērns izraisījis avāriju;
• noticis negadījums;
• nepieciešama steidzama operācija;
• vajadzīga nauda cietušajam;
• pretējā gadījumā draud kriminālatbildība.

Cilvēks tiek šokēts un viņam neatstāj laiku pārdomām.

Atcerieties:

Ne policija, ne ārsti nekad nepieprasīs naudu pa telefonu.

Ja saņemat šādu zvanu:

• pārtrauciet sarunu;
• piezvaniet savam bērnam vai radiniekam pa zināmo numuru;
• sazinieties ar citiem ģimenes locekļiem;
• nepieciešamības gadījumā zvaniet Valsts policijai.

"Jūsu konts ir apdraudēts"

Ļoti izplatīta ir arī banku krāpniecība.

Zvanītājs uzdodas par:

• bankas darbinieku;
• drošības speciālistu;
• finanšu uzraugu;
• policistu.

Viņš stāsta, ka:

• kāds mēģina nozagt jūsu naudu;
• konts ir uzlauzts;
• nepieciešams steidzami apstiprināt darbības;
• jānosauc Smart-ID kodi;
• jāautorizējas internetbankā.

Patiesībā tieši tajā brīdī krāpnieks cenšas piekļūt jūsu naudai.

Svarīgi atcerēties:

Neviena banka nekad neprasa klientam nosaukt Smart-ID kodus pa telefonu.

Ja kāds to prasa:

• nekavējoties pārtrauciet sarunu;
• sazinieties ar banku pa oficiālo tālruni.

Policists, kurš patiesībā nav policists

Pēdējā laikā bieži sastopami zvani no personām, kas uzdodas par policijas darbiniekiem.

Krāpnieki izmanto autoritātes efektu.

Daudzi cilvēki automātiski uzticas personai, kura saka:

– "Te runā policijas izmeklētājs."

Pēc tam sākas stāsts par:

• nozagtu identitāti;
• aizdomīgiem darījumiem;
• kriminālprocesu;
• nepieciešamību sadarboties izmeklēšanā.

Atcerieties:

Policija nekad nelūgs pa telefonu pārskaitīt naudu vai nosaukt bankas piekļuves kodus.

Investīciju krāpnieki

Šī krāpšana biežāk skar cilvēkus darbspējas vecumā.

Sociālajos tīklos vai pa telefonu tiek piedāvāts:

• ieguldīt akcijās;
• pirkt kriptovalūtas;
• investēt zeltā;
• nopelnīt simtiem procentu gadā.

Sākumā peļņa tiek demonstrēta datorā vai telefonā.

Patiesībā nauda nepazīstamā platformā vienkārši pazūd.

Atcerieties:

Ja kāds sola:

• garantētu peļņu;
• ļoti augstu ienesīgumu;
• peļņu bez riska,

visticamāk tā ir krāpšana.

Piecas zelta drošības normas

1. Nesteidzieties

Krāpnieku galvenais ierocis ir steiga.

Viņi vēlas, lai cilvēks pieņem lēmumu dažu minūšu laikā.

Godīgi cilvēki dod laiku pārdomām.

Krāpnieki – ne.

2. Nekad nesauciet kodus

Smart-ID, internetbankas kodi un paroles ir paredzētas tikai jums.

Neviens godīgs bankas darbinieks tos neprasīs.

3. Pārbaudiet informāciju

Ja runa ir par radinieku:

• piezvaniet viņam;
• piezvaniet citiem ģimenes locekļiem.

Ja runa ir par banku:

• zvaniet bankai pa oficiālo numuru.

4. Konsultējieties

Ja rodas šaubas:

• aprunājieties ar bērniem;
• aprunājieties ar kaimiņiem;
• aprunājieties ar draugiem.

Krāpnieki baidās no trešās personas iesaistes.

5. Neatveriet durvis svešiniekiem

Daļa telefonkrāpnieku pēc zvana nosūta "kurjeru", lai saņemtu naudu.

Neatdodiet:

• skaidru naudu;
• bankas kartes;
• dokumentus;
• rotaslietas.

Nevienam.

Seniori nav vieni

Daudzi apkrāptie cilvēki pēc notikušā izjūt kaunu.

Tas ir tieši tas, ko krāpnieki vēlas.

Patiesībā par upuri var kļūt jebkurš.

Krāpnieki izmanto emocijas, stresu un pārsteiguma efektu. Viņu mērķis ir panākt, lai cilvēks rīkojas, pirms sāk domāt.

Tāpēc svarīgākais padoms ir vienkāršs:

Ja telefona saruna izraisa bailes, satraukumu vai steigu, vispirms nolieciet klausuli.

Naudu pārskaitīt varēsiet arī pēc stundas.

Bet nozagtu naudu atgūt ir daudz grūtāk.

Mūsdienās piesardzība nav aizdomīgums.

Tā ir saprātīga pašizsardzība.

Un dažkārt viens nepacelts telefons vai viena pārtraukta saruna var pasargāt no zaudējumiem, kurus pēc tam nāktos nožēlot gadiem ilgi.

Maksāt ir pienākums, bet pārbaudīt nedrīkst?

Publikācija: Gundars Ūdris

Latvijas Republikas Senāts jau pirms vairākiem gadiem skaidri formulēja nozīmīgu atziņu ģimenes tiesību jomā – bērna pilngadības sasniegšana pati par sevi neizbeidz vecāku pienākumu viņu uzturēt.

Senāts norādījis, ka Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās izglītības iestādes dienas nodaļā un nav sasniedzis 24 gadu vecumu, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, tādēļ vecākiem saglabājas pienākums viņu uzturēt. Savukārt, ja bērns sāk strādāt, gūst ienākumus vai studijas pārtrauc, uzturlīdzekļu maksātājam ir tiesības prasīt uzturlīdzekļu samazināšanu vai atbrīvošanu no šī pienākuma.

Ar šo atziņu grūti strīdēties.

Valsts interesēs ir nodrošināt, lai jaunietis varētu iegūt izglītību un sagatavoties patstāvīgai dzīvei. Izglītība nav tikai privāta interese – tā ir sabiedrības ilgtermiņa investīcija.

Tomēr šis Senāta spriedums aktualizē arī citu jautājumu, par kuru publiskajā telpā runāts ievērojami mazāk.

Kā uzturlīdzekļu maksātājs var noskaidrot, vai apstākļi, kuru dēļ viņam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgai personai, joprojām pastāv?

Tieši šeit sākas problēma.

Pilngadīgs bērns vairs nav bērns Civillikuma klasiskajā izpratnē. Viņš ir pilntiesīga persona ar savām tiesībām uz privātumu un personas datu aizsardzību.

Rezultātā veidojas situācija, kad uzturlīdzekļu maksātājs bieži vien nevar iegūt informāciju:

• vai pilngadīgais bērns joprojām mācās;
• kur viņš mācās;
• vai viņš ir pārtraucis studijas;
• vai viņš strādā;
• vai viņš gūst regulārus ienākumus;
• vai viņš faktiski jau ir spējīgs pats sevi apgādāt.

Praksē augstskolas šādu informāciju nesniedz.

Valsts iestādes šādu informāciju nesniedz.

Pašvaldību iestādes šādu informāciju nesniedz.

Atbildes parasti ir vienādas – personas dati, datu aizsardzība, trešās personas privātums.

Šādā situācijā rodas pamatots jautājums.

Vai ir taisnīgi uzlikt personai pienākumu maksāt uzturlīdzekļus, vienlaikus liedzot tai iespēju pārliecināties par šī pienākuma faktiskā pamata esamību?

Protams, nevienam nav tiesību bez ierobežojumiem iegūt ziņas par citas pilngadīgas personas privāto dzīvi.

Tomēr arī uzturlīdzekļu maksātājam ir leģitīmas intereses.

Ja likums paredz iespēju prasīt uzturlīdzekļu samazināšanu vai atbrīvošanu no šī pienākuma gadījumā, kad pilngadīgais bērns jau pats spēj sevi apgādāt, tad personai ir jābūt arī reālai iespējai iegūt informāciju, kas ļauj šo tiesību izmantot.

Pretējā gadījumā veidojas paradoksāla situācija.

Likums saka:

"Jums ir tiesības prasīt uzturlīdzekļu samazināšanu."

Taču praksē persona bieži vien nevar iegūt informāciju, kas nepieciešama šādas prasības sagatavošanai.

Faktiski tas nozīmē, ka tiesības eksistē teorētiski, bet to īstenošana ir ievērojami apgrūtināta.

Senāta spriedums ir svarīgs ne tikai ar tajā formulēto atziņu par pilngadīga bērna uzturēšanu līdz 24 gadu vecumam, kamēr viņš iegūst izglītību. Tas aktualizē arī plašāku diskusiju par līdzsvaru starp personas datu aizsardzību un tiesībām uz taisnīgu procesu.

Datu aizsardzība ir demokrātiskas sabiedrības vērtība.

Tomēr arī taisnīgums ir demokrātiskas sabiedrības vērtība.

Un tiesiskā valstī nedrīkst rasties situācija, kurā personai ir pienākums maksāt, bet praktiski nav iespēju pārbaudīt, vai šī pienākuma juridiskais pamats joprojām pastāv.

Iespējams, ir pienācis laiks nopietnai diskusijai par to, kā nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp pilngadīgas personas tiesībām uz privātumu un uzturlīdzekļu maksātāja tiesībām aizsargāt savas likumīgās intereses.

Jo jautājums šeit nav tikai par uzturlīdzekļiem.

Jautājums ir par uzticēšanos tiesiskumam.

Kad eksperts nevar pateikt ne "jā", ne "nē": vai Latvija pilnībā izmanto savus instrumentus patiesības noskaidrošanai?

Publikācija: Gundars Ūdris

Latvijas tiesās ik gadu tiek izskatītas simtiem lietu, kurās izšķiroša nozīme ir dokumentiem, parakstiem, līgumiem un darījumiem, kas notikuši pirms vairākiem gadiem. Nereti tieši viens paraksts kļūst par robežšķirtni starp uzvaru un zaudējumu, starp mantas saglabāšanu un tās zaudēšanu, starp reputācijas saglabāšanu un tās sagraušanu.

Sabiedrība tradicionāli uzskata, ka šādos gadījumos atbildi sniegs ekspertīze. Ja rodas šaubas par paraksta autentiskumu, tiesa nozīmē rokraksta ekspertīzi, eksperts izdara secinājumus, un jautājums tiek atrisināts.

Tomēr dzīve ir daudz sarežģītāka.

Praksē nereti sastopamas situācijas, kad eksperts nespēj sniegt kategorisku atbildi. Ne tāpēc, ka eksperts būtu nekompetents. Ne tāpēc, ka ekspertīze būtu veikta pavirši. Vienkārši zinātnei ir savas robežas.

Dažkārt trūkst pietiekama skaita salīdzināmo parakstu. Dažkārt dokumenta kvalitāte ir nepietiekama. Dažkārt paraksts ir pārāk vienkāršs. Dažkārt starp parakstu izdarīšanas laikiem ir pagājuši daudzi gadi. Rezultātā eksperta slēdziens ir juridiski korekts, bet sabiedrībai psiholoģiski grūti pieņemams:

"Nav iespējams noteikt."

Tieši šajā brīdī sākas jautājums, par kuru Latvijas tiesību sistēmā runā pārāk maz.

Kas notiek pēc tam?

Tiesa nevar atteikties spriest tiesu tikai tādēļ, ka eksperts nav spējis sniegt viennozīmīgu atbildi. Tiesnesim jebkurā gadījumā ir jāpieņem nolēmums. Tādēļ tiesa sāk vērtēt citus lietā esošos pierādījumus – pušu paskaidrojumus, liecinieku liecības, dokumentus, notikumu secību un citus apstākļus.

Tas ir pareizi.

Taču rodas jautājums – vai Latvijas tiesiskajā sistēmā tiek izmantoti visi pieejamie instrumenti, lai nonāktu pēc iespējas tuvāk patiesībai?

Daudzās Eiropas valstīs un Ziemeļamerikā šādās situācijās būtiska loma ir profesionālām privātajām izmeklēšanām.

Privātdetektīvs nav rokraksta eksperts.

Privātdetektīvs nepētīs tinti, papīru vai paraksta grafiskās īpatnības.

Taču viņš var meklēt atbildes uz jautājumiem, uz kuriem eksperts nekad nevarēs atbildēt.

Vai personas vispār bija pazīstamas?

Vai starp viņām pastāvēja iepriekšējas attiecības?

Vai eksistēja sarakste?

Vai bija telefona sakari?

Vai bija finanšu plūsmas?

Vai darījuma apraksts atbilst faktiskajiem dzīves apstākļiem?

Vai personai konkrētajā laikā vispār bija iespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem?

Vai ir personas, kuras var apstiprināt vai noliegt notikušo?

Tie ir jautājumi, uz kuriem bieži vien iespējams atrast atbildes pat pēc vairākiem gadiem.

Mūsdienu pasaulē cilvēki aiz sevis atstāj milzīgu informācijas daudzumu. Elektroniskās sarakstes, sociālie tīkli, uzņēmumu dokumenti, publiskie reģistri, finanšu ieraksti, īpašumu dati, komercreģistra informācija, arhīvi, liecinieki un neskaitāmi citi avoti veido faktu kopumu, kas nereti spēj izgaismot patiesību daudz spilgtāk nekā viens apstrīdēts paraksts.

Tieši tāpēc rodas jautājums – vai Latvija pietiekami izmanto privātdetektīvu institūtu?

Diemžēl jāatzīst, ka nē.

Lai gan Latvijā privātdetektīva profesija ir reglamentēta un sertificēta, praksē privātdetektīvi joprojām tiek uztverti vairāk kā eksotisks pakalpojums, nevis pilnvērtīgs tiesiskuma nodrošināšanas instruments.

Tas ir paradokss.

No vienas puses, valsts arvien vairāk runā par ekonomisko drošību, finanšu noziegumiem, krāpniecības apkarošanu, uzņēmējdarbības vides drošību un investoru aizsardzību.

No otras puses, profesionāļi, kuru ikdienas darbs ir faktu meklēšana un pārbaude, Latvijas tiesiskajā apritē joprojām tiek izmantoti salīdzinoši reti.

Vēl vairāk – sabiedrībā bieži tiek aizmirsts, ka valsts drošība nav tikai militārā drošība.

Valsts drošība ir arī tiesiskā drošība.

Tā ir uzņēmēju pārliecība, ka darījumi netiks balstīti uz viltotiem dokumentiem.

Tā ir investoru pārliecība, ka strīdi tiks izšķirti pēc iespējas tuvāk patiesībai.

Tā ir sabiedrības uzticēšanās tam, ka krāpnieciskas shēmas tiks atklātas.

Tā ir pārliecība, ka dokumentu viltošana un finanšu manipulācijas nebūs efektīvs veids, kā iegūt mantisku labumu.

Tieši šeit privātdetektīvu loma var būt daudz nozīmīgāka nekā pieņemts domāt.

Privātdetektīvs nevar aizstāt tiesu.

Privātdetektīvs nevar aizstāt ekspertu.

Privātdetektīvs nevar aizstāt policiju.

Taču viņš var palīdzēt atrast faktus, kurus neviens cits konkrētajā lietā nemeklē.

Mūsdienu tiesvedībā arvien biežāk uzvar nevis tas, kurš skaļāk runā, bet tas, kurš spēj atrast vairāk faktu.

Un tieši fakti ir jebkuras taisnīgas tiesas spriešanas pamats.

Tādēļ Latvijā būtu vērts daudz nopietnāk diskutēt par privātdetektīvu institūta lomu tiesiskuma stiprināšanā, ekonomisko noziegumu atklāšanā un sabiedrības uzticības vairošanā tiesu sistēmai.

Jo situācijās, kad eksperts nevar pateikt ne "jā", ne "nē", patiesība nepazūd.

Tā joprojām pastāv.

Jautājums ir tikai viens – vai mēs esam gatavi izmantot visus likumā paredzētos līdzekļus, lai to atrastu.

Ministru prezidenta Andra Kulberga darba kārtība 2026. gada 15. jūnijā – 19. jūnijā

Pirmdien, 15. jūnijā

10.00               Ministru prezidents Andris Kulbergs vada Informācijas sabiedrības padomes sēdi (Ministru kabinets).

                        Mediju iespējas: pēc sēdes komentārs presei.

14.30               Ministru prezidents Andris Kulbergs vada Sadarbības sanāksmi (Saeima).

Otrdien, 16. jūnijā

12.00               Ministru prezidents Andris Kulbergs vada Ministru kabineta sēdi (Ministru kabinets). Sēdei paredzēta tiešraide. Mediju iespējas: foto un video sēdes atklātās daļas sākumā; par papildu mediju iespējām informēsim atsevišķi.

Trešdien, 17. jūnijā

                        Ministru prezidents Andris Kulbergs atrodas darba vizītē Briselē, Beļģijā, kur tiekas ar NATO ģenerālsekretāru Marku Ruti (Mark Rutte) un Beļģijā dzīvojošo latviešu kopienu.

Šajā laikā Ministru prezidenta pienākumus pilda finanšu ministrs Māris Kučinskis.  

Ceturtdien, 18. jūnijā - piektdien, 19. jūnijā

                        Ministru prezidents Andris Kulbergs atrodas darba vizītē Briselē, Beļģijā, kur piedalās Eiropadomes sanāksmē. Tāpat paredzētas tikšanās ar Eiropas Savienības institūciju vadītājiem.

Šajā laikā Ministru prezidenta pienākumus pilda finanšu ministrs Māris Kučinskis.  

Ministru kabineta rīcības apspriedē vienojas par ministru darba prioritātēm

Piektdien, 12. jūnijā, notika pirmā Ministru kabineta rīcības apspriede par ministru prioritārajiem darbiem, kurā valdība vienojās par katra ministra trīs galvenajiem darbiem un sasniedzamajiem rezultātiem, kas paveicami šīs valdības laikā.

Ministru prezidents Andris Kulbergs ir ieviesis jaunu pieeju valdības darba organizācijā, nepieciešamības gadījumā ministriem tiekoties vairākas reizes nedēļā, lai risinātu sabiedrībai svarīgos jautājumus. Turpmākajās Ministru kabineta rīcības apspriedēs par ministru prioritārajiem darbiem tiks pārrunāta ministru prioritāro darbu izpildes gaita un progress, regulāri uzraugot uzdevumu izpildi un sekojot līdzi virzībai uz plānotā rezultāta sasniegšanu.

Ministru prezidents savās pirmajās darba dienās amatā uzdeva katram ministram iesniegt viņu vadītās ministrijas darbības jomā trīs prioritāros darbus un sasniedzamos rezultātus, kas izriet no Deklarācijas par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību un būtu uzskatāmi par Ministru kabineta kopīgo prioritāti. Par prioritāšu apstiprināšanu plānots lemt Ministru kabineta sēdē jūnijā.

Jaunā valdība apņēmusies koncentrēties uz darbiem, ko var paveikt 14. Saeimas laikā, partneriem vienojoties par konkrētu prioritāri darāmo darbu sarakstu. Par valdības prioritātēm noteikta valsts drošība, tostarp arī drošas vēlēšanu norises nodrošināšana, cīņa pret korupciju un karteļiem, valsts budžeta stabilitāte un efektīva pārvaldība, Latvijas ekonomikas attīstība un konkurētspēja. Tāpat īpaša uzmanība tiks veltīta aktuālajiem jautājumiem veselības, labklājības, demogrāfijas un citās nozarēs.

Aizsardzības ministrijā plānots aktīvi strādāt pie Ukrainas pieredzes pārņemšanas un integrēšanas aizsardzības nozarē un Nacionālo bruņoto spēku spēju attīstīšanas. Iekšlietu ministrijā prioritārie darbi būs saistīti ar migrācijas politikas plāna izstrādi, pasākumiem migrācijas ierobežošanai, civilo aizsardzību un iekšlietu dienestu kapacitātes stiprināšanu. Valsts un ekonomiskās drošības stiprināšana, kā arī mūsu valsts pilsoņu ārvalstīs līdzdalības vēlēšanās palielināšana būs Ārlietu ministrijas fokusā.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas galvenais uzdevums būs nodrošināt 15. Saeimas vēlēšanu norisei nepieciešamo digitālo risinājumu sagatavošanu, pārbaudi un ieviešanu. Tāpat plānots sagatavot politiski un juridiski pamatotu piedāvājumu īpašam atbalsta regulējumam Latgales reģionam un austrumu pierobežai un veidot tiesisko regulējumu, kas stiprina vietējo demokrātiju, nodrošinot pašvaldību tiesības lemt par savas teritorijas attīstību.

Tieslietu ministrija apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu bezpilota lidaparātu izraisīto zaudējumu segšanai, sekmēt tiesu varas neatkarības un kapacitātes stiprināšanu, izstrādāt tiesisko ietvaru sadarbības stiprināšanai ar Ukrainu.

Ekonomikas ministrija iecerējusi strādāt pie Altum pašu kapitāla fonda izveides, daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes turpināšanas un administratīvā sloga mazajiem tirgotājiem samazināšanas. Finanšu ministrija plāno nodrošināt pastāvīgu un sistemātisku valsts budžeta izdevumu pārskatīšanu, sakārtot jautājumu par iepirkumu datu publiskošanu un izstrādāt priekšlikumus izmaiņām pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Savukārt Klimata un enerģētikas ministrija plāno strādāt pie enerģētikas infrastruktūras drošības, uzņēmējdarbības vides sakārtošanas un sagatavošanās apkures sezonai.

Satiksmes ministrija galvenās prioritātes būs “Rail Baltica” projekta tālākās virzības reālistiska modeļa izstrāde, “AirBaltic” stratēģijas maiņa un finanšu situācijas stabilizācija, kā arī rīcības plāns reģionālā sabiedriskā transporta nodrošināšanai. Zemkopības nozarē paredzēts turpināt aktīvi pārstāvēt Latvijas lauksaimnieku un zivsaimniecības nozares intereses ES sarunās un sakārtot meža nozares attīstības un pārvaldības ietvaru.

Veselības ministrijas veicamie darbi būs saistīti ar slimnīcu tīkla reorganizāciju, pacientu vienotā pieraksta izveidi un zāļu reformu. Tikmēr Labklājības ministrijā plānots sākt “bāzes” pensijas ieviešanu, paplašināt pieeju Goda ģimenes statusa noteikšanā un palielināt finansiālo atbalstu ģimenēm ar bērniem.

Izglītības un zinātnes ministrija kā prioritāro darbu virzienu iezīmējusi izglītības pieejamības atbilstoši bērnu labākajām interesēm un drošības izaicinājumiem nodrošināšanu, vispārējās izglītības satura Skola 2030 pārskatīšanu un augstākās izglītības eksporta izmantošanas negodprātīgai ekonomiskai imigrācijai novēršanu. Savukārt Kultūras ministrija šīs valdības laikā paredzējusi veltīt uzmanību Dziesmu svētku organizatoriskā modeļa uzlabošanai, informatīvās telpas drošības stiprināšanai, kā arī nodrošināt valdības deklarācijai atbilstošu nozares likumprojektu virzību.

Preses konferences par Ministru kabineta rīcības apspriedē pieņemtajiem lēmumiem videoieraksts pieejams Valsts kancelejas Youtube kanālā.

Laura Krastiņa

Ministru kabineta preses sekretāre

Stratēģiskās komunikācijas un koordinācijas departaments

No "Jaunā viļņa" līdz Jomas ielas kautiņam. Par ko ir pārvērtusies Jūrmala?

Publikācija: Gundars Ūdris, Jurista Balss

Bija laiks, kad vārds "Jūrmala" daudziem asociējās ar vasaru, jūru, Dzintaru koncertzāli, pilnām kafejnīcām, pastaigām pa Jomas ielu un festivālu "Jaunais vilnis". Var diskutēt par šī festivāla māksliniecisko vai politisko nozīmi, taču grūti noliegt vienu faktu – tajos gados Jūrmala dzīvoja.

Pilsēta bija pilna cilvēku. Uz Jūrmalu brauca tūristi. Jomas iela bija rosīga. Dzintaru koncertzāle bija starptautiskas uzmanības centrā. Daudziem tā bija Latvijas vasaras galvaspilsēta.

Šodien sajūta ir cita.

Pēdējo gadu laikā Jūrmala arvien biežāk nonāk ziņu virsrakstos nevis ar kultūras notikumiem, bet ar stāstiem par drošības problēmām, tukšām villām, nekustamo īpašumu spekulācijām un pilsētu, kurā ārpus dažām vasaras nedēļām bieži valda dīvains tukšums.

Īpaši simbolisks šķiet nesenais incidents Jomas ielā Jūrmalas Kūrorta svētku laikā.

Sociālajos tīklos plašu rezonansi izraisīja video, kurā redzams brutāls kautiņš pašā Jomas ielas centrā. Vienā brīdī cilvēks pēc sitieniem pa galvu nokrīt zemē un zaudē samaņu. Sākotnēji tika sākts kriminālprocess par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, vēlāk tas pārkvalificēts par huligānismu. Aizturēta viena persona.

Vēl satraucošāks ir fakts, ka pēc notikušā pat Jūrmalas domes opozīcijas deputāti pieprasīja pašvaldības vadībai skaidrojumu par drošības situāciju pilsētā. Deputāti norādīja, ka vardarbīgs incidents pašā Jomas ielas centrā rada nopietnus jautājumus par sabiedrisko kārtību un drošības nodrošināšanu vienā no apmeklētākajām vietām valstī.

Protams, viens kautiņš pats par sevi neraksturo visu pilsētu.

Tomēr tas ir simbols.

Simbols tam, ka Jūrmala vairs neizskatās pēc tās bezrūpīgās kūrortpilsētas, kuru atceramies no deviņdesmitajiem gadiem un "Jaunā viļņa" laikiem.

Dažkārt rodas sajūta, ka no agrākās Jūrmalas palikusi skaista fasāde – jūra, priedes, villas un promenādes. Taču aiz šīs fasādes trūkst tās dzīvības, kas kādreiz piesaistīja cilvēkus.

Un te nonāku pie personīga secinājuma.

Dzīvojot Ogres pusē, arvien biežāk sev jautāju – kāpēc man vispār braukt uz Rīgu? Un tagad arvien biežāk arī – kāpēc braukt uz Jūrmalu?

Ogrē ir sakārtota vide. Ir promenāde. Ir Zilie kalni. Ir ģimenēm draudzīga vide. Ir sporta un kultūras pasākumi. Ir sajūta, ka pilsēta attīstās cilvēkiem, nevis tikai nekustamā īpašuma tirgum.

Ogrē nav jūras.

Taču ir kaut kas cits – dzīves kvalitāte.

Nav jāpavada stunda sastrēgumos. Nav jācīnās par stāvvietu. Nav jājūtas kā viesim savā valstī.

Varbūt tāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas dzīvot ārpus Rīgas.

Jo dzīves kvalitāti nenosaka tikai prestiža adrese. To nosaka drošības sajūta, sakārtota vide un pārliecība, ka pilsēta dzīvo ne tikai dažas nedēļas gadā.

Jūrmala joprojām ir viena no skaistākajām Latvijas pilsētām.

Taču ar skaistu pludmali vien nepietiek.

Pilsētai vajadzīga dzīvība. Kultūra. Cilvēki. Drošība. Sajūta, ka tā attīstās.

Gribas ticēt, ka kādreiz Jūrmala atkal kļūs par vietu, kur cilvēki brauc ne tikai paskatīties uz jūru, bet pavadīt laiku, satikt draugus, baudīt kultūru un justies droši.

Jo šodien, godīgi sakot, man nemaz īpaši negribas braukt uz Rīgu.

Un arvien retāk – arī uz Jūrmalu.

Jaunie mediju likuma grozījumi: vairāk brīvības, vairāk kārtības vai vairāk kontroles?

Gundars Ūdris, “Jurista Balss”

Privātdetektīva loma tiesiskas valsts aizsardzībā — sabiedrības drošības neredzamā fronte

Publikācija: Jurista Balss