Vara bez atbildības: kāpēc Latvija pirms 15. Saeimas vēlēšanām nevar atļauties klusēt
Autors: Gundars Ūdris
Latvijā ir pieņemts runāt par tiesiskumu kā par pašsaprotamu vērtību. Tas tiek minēts politiskajās programmās, deklarācijās un svinīgos uzrunu tekstos. Taču brīdī, kad runa ir par konkrētu un praktisku jautājumu – vai valsts amatpersona personīgi atbild par savas rīcības sekām –, šis tiesiskums pēkšņi kļūst miglains, izvairīgs un bieži vien deklaratīvs.
Tieši šeit sākas problēma, par kuru Latvijā joprojām tiek runāts pārāk klusi.
Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr. 2022-08-01 ir formulējusi principu, kas neatstāj vietu interpretācijas manevriem: valstij ir tiesības noteikt juridisko atbildību, lai atturētu personas no prettiesiskas rīcības. Šī atziņa nozīmē, ka atbildība nav sekundārs instruments. Tā ir tiesiskas valsts centrālais mehānisms. Bez reālas atbildības nav arī reālas tiesību normu ievērošanas.
Tomēr Latvijā problēma nav normatīvā vakuumā. Problēma ir sistēmiskā nevēlēšanās šo principu konsekventi īstenot praksē.
Saeimas Analītiskā dienesta pētījums par Eiropas Savienības dalībvalstīm parāda pavisam citu realitāti nekā Latvijā. Lielākajā daļā Eiropas valstu darbojas skaidrs mehānisms: valsts atlīdzina cietušajam nodarītos zaudējumus, bet pēc tam tos piedzen no amatpersonas, kura ar savu rīcību šos zaudējumus radījusi . Tas nav teorētisks instruments. Tas ir praktiski piemērojams mehānisms, kas vienlaikus aizsargā sabiedrību un disciplinē varu.
Turklāt šī atbildība nav simboliska. Daudzviet tā tiek ierobežota tikai tad, ja pārkāpums izdarīts bez nodoma, un pat tad tā var sasniegt vairākus mēnešalgas apmērus. Savukārt gadījumos, kad rīcība ir apzināta, amatpersona atbild pilnā apmērā . Atsevišķās valstīs iestādēm ir nevis tiesības, bet pienākums piedzīt šos zaudējumus no vainīgās personas .
Šī pieeja balstās uz vienkāršu, bet fundamentālu principu: publiskā vara nevar būt pasargāta no sekām.
Latvijā šis princips praksē bieži izšķīst. Lēmumi, kas rada reālas un dažkārt smagas sekas, tiek pieņemti kolektīvi, institucionāli un bieži vien bez personificētas atbildības. Kad sekas materializējas, tās izjūt sabiedrība vai konkrēts cilvēks, nevis amatpersona, kura pieņēmusi lēmumu vai pieļāvusi prettiesisku rīcību.
Šādā sistēmā atbildība kļūst abstrakta. Un abstrakta atbildība nozīmē – faktiski nekādu atbildību.
Tas nav tikai teorētisks jautājums. Tā ir praktiska tiesiskuma problēma. Ja amatpersona zina, ka tās rīcībai nebūs personisku seku, tad Satversmes tiesas uzsvērtais preventīvais mehānisms nedarbojas. Bez šī mehānisma tiesību normas zaudē savu atturošo funkciju. Tās paliek uz papīra, bet ne dzīvē.
Tieši šajā kontekstā sabiedrības iniciatīva par valsts amatpersonu atbildību iegūst īpašu nozīmi. Tā nav radikāla prasība. Tā neprasa neko ārpus Eiropas tiesiskās telpas standartiem. Tā vienkārši pieprasa, lai Latvijā tiktu ieviests tas, kas citur jau sen darbojas.
Taču politiskā reakcija uz šo iniciatīvu ir simptomātiska. Tā netiek noraidīta. Taču tā arī netiek virzīta. Tā tiek atlikta.
Šāda vilcināšanās pati par sevi ir atbilde. Tā parāda, ka jautājums par amatpersonu atbildību skar pašas politiskās sistēmas pamatus. Un tieši tāpēc tas ir neērts.
Taču šoreiz situācija ir citāda. Latvija tuvojas 15. Saeimas vēlēšanām, kas notiks 2026. gada 3. oktobrī. Priekšvēlēšanu periods tradicionāli ir laiks, kad politiķi runā par tiesiskumu, caurspīdīgumu un sabiedrības uzticēšanos valstij. Taču šie jēdzieni kļūst tukši, ja netiek atbildēts uz vienu konkrētu jautājumu: vai amatpersonas Latvijā būs personīgi atbildīgas par saviem lēmumiem?
Šis jautājums vairs nav atliekams uz “pēc vēlēšanām”. Tieši pirms vēlēšanām tas ir jāuzdod visstingrākajā formā.
Vēlētājiem ir tiesības prasīt skaidras atbildes, nevis vispārīgus solījumus. Katrai partijai, katram kandidātam būtu jāspēj nepārprotami pateikt: vai viņi atbalsta mehānismu, kur amatpersona nes personisku mantisko atbildību par prettiesisku rīcību, vai arī viņi ir gatavi saglabāt esošo sistēmu, kur atbildība paliek izplūdusi un bieži vien neīstenota.
Ja šādas atbildes netiek sniegtas pirms vēlēšanām, nav pamata sagaidīt, ka tās parādīsies pēc vēlēšanām.
Latvijā šobrīd pastāv pretruna, kuru vairs nav iespējams ignorēt. Satversmes tiesa skaidri norāda uz atbildības nozīmi kā tiesiskuma instrumentu. Eiropas valstu prakse parāda, ka šis instruments var darboties efektīvi. Taču politiskajā līmenī Latvijā šis jautājums tiek atlikts.
Šī nav tikai juridiska problēma. Tā ir uzticēšanās krīze.
Sabiedrība redz, ka lēmumi tiek pieņemti, sekas iestājas, bet atbildība ne vienmēr seko. Šāda situācija grauj pārliecību, ka likums visiem ir vienāds. Tā rada sajūtu, ka vara atrodas ārpus pilnvērtīgas kontroles.
Amatpersonu mantiskā atbildība nav sodīšanas instruments. Tā ir līdzsvara atjaunošanas forma starp varu un sabiedrību. Tā nodrošina, ka lēmumu pieņemšana nav atrauta no to sekām.
Bez šāda mehānisma tiesiskums kļūst selektīvs. Tas darbojas attiecībā uz indivīdu, bet ne vienmēr attiecībā uz varu.
Tāpēc šis jautājums pirms 15. Saeimas vēlēšanām ir jāuzdod tieši un nepārprotami. Ne kā teorētiska diskusija, bet kā konkrēta izvēle.
Vai Latvija būs valsts, kurā vara patiešām atbild sabiedrības priekšā, vai valsts, kurā atbildība paliek tikai juridiska konstrukcija bez reāla satura?
Šī izvēle notiks nevis pēc vēlēšanām, bet tieši tagad – laikā, kad sabiedrība lemj, kam uzticēt varu nākamajiem gadiem.