Valsts uzņēmumiem vairāk brīvības — bet vai sabiedrībai nebūs mazāk kontroles?
Labs potenciāls, bet bīstams, ja vienlaikus netiek pastiprināta atklātība, atbildības mehānismi un sabiedrības kontrole
Saeimā virzītie grozījumi Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā raisa pamatotu interesi ne tikai juristu un valsts pārvaldes profesionāļu vidū, bet arī daudz plašākā sabiedrībā. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 2026. gada 1. aprīļa sēdes materiālos redzams, ka otrajam lasījumam par likumprojektu iesniegti 92 priekšlikumi. Jau šis apjoms vien parāda, ka runa nav par tehniskiem labojumiem, bet par būtisku publisko kapitālsabiedrību pārvaldības modeļa pārbūvi.
No pirmā acu uzmetiena grozījumu virziens šķiet saprotams. Ir redzams mēģinājums sakārtot terminoloģiju, precizēt publiskas personas kapitālsabiedrību mērķus, pārskatīt korporatīvās pārvaldības ietvaru un atsevišķām lielām komerciālām kapitālsabiedrībām dot lielāku elastību. Komisijas materiāls rāda, ka likumdevējs meklē risinājumus jautājumiem par finanšu un nefinanšu mērķu nošķīrumu, par komerciāli orientētu kapitālsabiedrību statusu, par nozīmīga apjoma darījumiem, par mērķa pamatkapitāla palielināšanu un par to, kādā mērā noteiktām publiskām kapitālsabiedrībām būtu piemērojams speciālais publiskā sektora regulējums vai vispārējā komerctiesību loģika.
Tieši šajā punktā arī sākas galvenā diskusija. Ideja par to, ka daļai publisku kapitālsabiedrību, kuras reāli konkurē tirgū un darbojas komerciālā vidē, nevajadzētu uzlikt nesamērīgu birokrātisko slogu, pati par sevi nav aplama. Ja uzņēmums ikdienā darbojas konkurences apstākļos, valsts nevar vienlaikus prasīt ātrumu, efektivitāti un komerciālu rezultātu, bet tajā pašā laikā piesiet to pie regulējuma, kas pieņemts lēnai, hierarhiskai un politiski smagnējai publiskai pārvaldībai. Komisijas materiālos tieši šis motīvs ir labi nolasāms.
Taču tieši šeit rodas arī lielākais risks. Publiskas personas kapitālsabiedrība nav parasts privāts uzņēmums. Pat tad, ja tā strādā tirgū, tajā ir ieguldīts publisks resurss, tā pārvalda sabiedrības mantu, un tās darbības sekas skar ne tikai akcionārus šaurā komerctiesiskā nozīmē, bet arī sabiedrību kopumā. Tāpēc jebkura kustība lielākas elastības virzienā ir pieņemama tikai tad, ja vienlaikus tiek stiprināti caurskatāmības, atbildības un sabiedriskās kontroles mehānismi. Pretējā gadījumā “modernizācija” ļoti viegli var pārvērsties par mazākas kontroles legalizēšanu. Šādu risku komisijas priekšlikumu kopums objektīvi rada, jo vairākos punktos ir redzama tieksme noteikt izņēmumus, mīkstināt atsevišķas prasības vai plašāk piemērot Komerclikuma un Koncernu likuma loģiku.
No tiesiskās drošības viedokļa satraucošs ir arī cits aspekts. Jo vairāk likumā tiek ieviesti speciāli izņēmumi, jo lielāka kļūst iespēja interpretācijām, selektīvai piemērošanai un situācijām, kur noteikumu patiesā robeža kļūst neskaidra. Laba likumdošana nav tikai detalizēta likumdošana. Laba likumdošana ir tāda, kuru var skaidri saprast, prognozēt un vienveidīgi piemērot. Ja publisko kapitālsabiedrību regulējumā sāk uzkrāties pārāk daudz izņēmumu noteiktām sabiedrībām, noteiktiem apstākļiem un noteiktām kategorijām, tad izaug risks, ka likuma piemērošanas kvalitāti vairs nenoteiks normas skaidrība, bet gan tas, kurš spēj labāk pamatot sev vēlamo interpretāciju. Komisijas materiāls jau šobrīd rāda ļoti sarežģītu konstrukciju un plašu priekšlikumu spektru, kur daļa tiek atbalstīti, daļa daļēji atbalstīti un daļa noraidīti.
Īpaši interesants ir līdzdalības jautājums. Komisijas materiālā redzams, ka ne visi priekšlikumi, kas saistīti ar plašāku iesaisti vai papildu līdzdalības iespējām, guvuši atbalstu. Tas signalizē par likumdevēja prioritātēm: uzsvars vairāk likts uz pārvaldības efektivitāti un pārvaldības modeļa elastību, nevis uz iekšējās līdzdalības mehānismu stiprināšanu. No vienas puses, to var saprast. No otras puses, tas tikai pastiprina nepieciešamību ārpus uzņēmuma nodrošināt stipru uzraudzību, jo, samazinoties iekšējās kontroles punktiem, automātiski jāpieaug ārējiem.
Juridiski raugoties, galvenais jautājums nav par to, vai publiskām kapitālsabiedrībām vajag dot vairāk rīcības brīvības. Galvenais jautājums ir par līdzsvaru. Ja valsts grib elastīgāku un konkurētspējīgāku publisko kapitālsabiedrību pārvaldību, tas ir leģitīms mērķis. Bet šim mērķim nevar sekot normatīva vide, kas vienkārši samazina publisko kontroli, nenodrošinot līdzvērtīgus aizsardzības mehānismus. Citādi var rasties situācija, kur publiska manta tiek pārvaldīta pēc privātas efektivitātes loģikas, bet bez pilnas privātā tirgus disciplīnas un bez pilnas publiskā sektora caurskatāmības. Tas būtu sliktākais no abām pasaulēm. Komisijas dokumentā redzamais reformu virziens šo risku neizslēdz.
Tieši tādēļ šis likumprojekts jāvērtē nevis virspusēji, bet pēc būtības. Pozitīvi ir tas, ka Saeima vismaz mēģina šo jomu pārskatīt un pielāgot realitātei. Pozitīvi ir arī tas, ka tiek aktualizēts jautājums par publisko kapitālsabiedrību mērķiem un par to, kādai jābūt valsts līdzdalībai uzņēmējdarbībā. Taču vienlaikus sabiedrībai ir tiesības prasīt skaidru atbildi: kā tieši pēc šiem grozījumiem tiks garantēta atklātība, kā tiks novērsts interešu konflikts, kā tiks kontrolēti lielie darījumi, kā tiks vērtēta valdes un padomes atbildība un kā tiks pasargātas sabiedrības intereses gadījumos, kad komerciālā loģika nonāk konfliktā ar publisko pienākumu. Komisijas priekšlikumu tabula rāda, ka šie jautājumi nav sekundāri. Tie ir centrāli.
Jurista Balss ieskatā šis likumprojekts ir labs piemērs tam, cik bīstama var būt reforma, ja to vērtē tikai caur efektivitātes prizmu. Jā, publiskajām kapitālsabiedrībām nepieciešama mūsdienīga pārvaldība. Jā, pārmērīga birokrātija var traucēt attīstību. Jā, valsts uzņēmumiem nevar uzlikt tādu regulējumu, kas tos padara nekonkurētspējīgus. Taču tikpat patiesi ir arī tas, ka publiskā kapitāla pārvaldība nevar kļūt mazāk caurskatāma tikai tāpēc, ka kādam tā ir ērtāk. Tāpēc secinājums ir vienkāršs: šajā likumprojektā ir labs potenciāls, bet tas ir bīstams, ja vienlaikus netiek pastiprināta atklātība, atbildības mehānismi un sabiedrības kontrole.