Atklāta tiesas sēde, telefona galerija un tiesneša vara: kur beidzas procesuālā kārtība un sākas personas cieņas aizskārums?
Gundars Ūdris:Par robežu starp tiesas sēdes kārtības nodrošināšanu, procesa ekonomiju un personas tiesībām uz cieņu un privātumu
Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai neveidojas tikai no spriedumu satura. Tā veidojas arī no tā, kā tiesnesis runā ar procesa dalībniekiem, kā reaģē uz negaidītām situācijām tiesas zālē un cik samērīgi izmanto savas procesuālās pilnvaras. Tieši šie jautājumi īpaši asi izgaismojas kādā nesenā situācijā rajona tiesā, kur pēc atklātas tiesas sēdes procesa dalībnieka pārstāvis vērsās ar lūgumu izvērtēt tiesneses rīcību. Iesniegumā tika apgalvots, ka tiesas sēdes laikā pēc viena fotoattēla uzņemšanas ar telefonu pārstāvim ticis uzdots uzrādīt ne vien konkrēto attēlu, bet arī telefona galeriju, turklāt citu procesa dalībnieku klātbūtnē. Tāpat tika norādīts uz paaugstinātu toni, pārmetumiem, kā arī uzliktu pienākumu pārtraukumā doties uz tiesas kanceleju un izgatavot papildu rakstveida paskaidrojumu kopijas.
Iesniedzēja pozīcija bija nepārprotama: viņaprāt, šāda rīcība nav vērtējama tikai kā tehnisks kārtības nodrošināšanas jautājums. Iesniegumā tika norādīts, ka atklātā tiesas sēdē tiesa nebija iepriekš aizliegusi sēdes norises fiksēšanu, bet klausītāju viedoklis par uzņemto attēlu pat netika noskaidrots. Vienlaikus tika uzsvērts, ka telefona galerijā atradās arī privāta rakstura fotogrāfijas, tostarp ģimenes locekļu attēli, un ka situācija pārstāvī radījusi pazemojuma un emocionāla aizskāruma sajūtu. Tieši uz šā pamata tika lūgts izvērtēt iespējamu Tiesnešu ētikas kodeksa principu pārkāpumu un lemt par disciplinārlietas ierosināšanu.
Vēlāk rajona tiesas priekšsēdētāja savā atbildē norādīja, ka pārbaudes gaitā tika pieprasīts tiesneses skaidrojums un noklausīts tiesas sēdes audioprotokols. Atbildē pausta pozīcija, ka foto aparatūras lietošana tiesas sēdē ir pieļaujama tikai ar tiesas atļauju un ka konkrētās darbības bija vērstas uz kārtības nodrošināšanu atbilstoši Civilprocesa likuma normām. Tika arī norādīts, ka tiesai netika uzrādītas citas fotogrāfijas no telefona galerijas, ka telefonu neviens cits neesot aizticis, un ka netika konstatēta necienīga vai agresīva komunikācija no tiesneses puses. Pārbaudes rezultātā tiesas priekšsēdētāja nesaskatīja pamatu disciplinārlietas ierosināšanai.
Tomēr ar to stāsts nebeidzās. Pēc šīs atbildes saņemšanas iesniedzējs vērsās atkārtoti pie vairākām amatpersonām, apstrīdot priekšsēdētājas vēstulē atreferēto tiesneses versiju. Atkārtotajā iesniegumā viņš detalizēti atsaucās uz audio protokola laika atzīmēm un apgalvoja, ka no ieraksta esot saprotams: tiesnese prasījusi atvērt galeriju, aicinājusi nolikt telefonu uz galda, devusi norādījumus atvērt mapes un izdzēsto failu sadaļu, kā arī pieaicinājusi citu procesa dalībnieku tuvāk apskatei. Iesniedzēja skatījumā tas nozīmējot nevis vienkāršu pārkāpuma pārtraukšanu, bet daudz plašāku iejaukšanos personas privātajā sfērā.
Īpaši nozīmīgs ir arī otrs strīda bloks — rakstveida paskaidrojumu iesniegšana. Sākotnējā iesniegumā tika norādīts, ka tiesas sēdes laikā pārstāvim uzlikts pienākums doties uz kanceleju un izgatavot vēl divus rakstveida paskaidrojumu norakstus, lai tie būtu gan tiesai, gan otrai pusei, lai gan, pēc iesniedzēja domām, šāda prakse mūsdienās arvien biežāk tiek aizstāta ar elektronisku nosūtīšanu. Viņš arī uzsvēra, ka lūgums nosūtīt paskaidrojumus elektroniski ticis noraidīts.
Savukārt tiesas priekšsēdētājas atbildē teikts, ka pārtraukuma laikā viens eksemplārs tika nokopēts tiesai, bet atbildētāja pārstāvēm paskaidrojumu teksts ar tiesas atļauju tomēr ticis nosūtīts elektroniski. Papildus tika norādīts, ka paskaidrojumus elektroniski neesot bijis iespējams pieņemt un pievienot lietai, jo tie neesot bijuši noformēti elektroniska dokumenta prasībām atbilstošā kārtībā.
Pret šo argumentāciju iesniedzējs savā atkārtotajā vēstulē iebilda īpaši asi. Viņš uzsvēra, ka uz to brīdi paskaidrojumi vēl neesot bijuši parakstīti vispār un tādēļ nekas netraucējis tos pienācīgi elektroniski parakstīt un nosūtīt gan tiesai, gan pārējām pusēm. Viņaprāt, apgalvojums, ka elektroniska pieņemšana konkrētajā situācijā nebija iespējama, radot maldinošu iespaidu par objektīvu šķērsli tur, kur patiesībā tas neesot pastāvējis. Šis arguments aktualizē daudz plašāku problēmu: cik lielā mērā tiesas ikdienas procesā faktiski izmanto digitālos risinājumus un cik vienveidīga ir prakse attiecībā uz rakstveida paskaidrojumiem.
Atsevišķu uzmanību pelna arī institucionālā reakcija pēc atkārtotā iesnieguma. Augstākās tiesas kanceleja 2026. gada 26. martā oficiāli pārsūtīja iesniedzēja lūgumu Tiesnešu ētikas komisijai, informējot par to arī pašu iesniedzēju. Tas nozīmē, ka jautājums nav palicis tikai vienas tiesas iekšējā sarakstē, bet ir nonācis līdz institūcijai, kuras uzdevums ir vērtēt tiesnešu rīcības atbilstību ētikas standartiem. Pats par sevi tas vēl nenozīmē secinājumu par pārkāpumu, taču nepārprotami parāda, ka jautājums atzīts par pietiekami nopietnu, lai to virzītu tālākai izskatīšanai.
No tiesiskas valsts viedokļa šajā situācijā svarīgākais nav emociju sacensība starp procesa dalībnieku un tiesu. Svarīgākais ir samērīguma jautājums. Pat ja pieņem, ka foto fiksācija tiesas sēdē bija veikta bez iepriekšējas atļaujas, ar to vien vēl nepietiek, lai automātiski attaisnotu jebkuru turpmāku rīcību. Jo īpaši problemātiska kļūst robeža, aiz kuras procesuālās kārtības nodrošināšana var pāraugt personas pazemošanā vai nesamērīgā iejaukšanās privātumā. Tieši šādās robežsituācijās atklājas, vai tiesneša vara tiek īstenota tikai formāli likumīgi, vai arī pēc būtības taisnīgi, atturīgi un cieņpilni. Šādu samērīguma un cieņas jautājumu iesniedzējs savos iesniegumos konsekventi uzsvēra, sasaistot tos ar Tiesnešu ētikas kodeksa otrā un trešā kanona prasībām.
Šī lieta aktualizē vēl vienu būtisku aspektu: uzticēšanos tiesu varai nevar stiprināt tikai ar norādi, ka tiesnesis ir neatkarīgs un procesa dalībniekiem jāpakļaujas tiesas norādījumiem. Neatkarība nav pašmērķis. Tā kalpo taisnīgai un sabiedrības cieņu respektējošai tiesas spriešanai. Ja procesa dalībniekam paliek pamatots iespaids, ka viņš ir publiski pazemots, viņa privātums nav pietiekami respektēts vai tiesas norādījumi nav samērīgi, tas kļūst par reputācijas jautājumu visai tiesu sistēmai, ne tikai vienam konkrētam procesam. Savukārt, ja šādi pārmetumi tiek noraidīti bez tādas argumentācijas, kas sabiedrībai šķiet pārliecinoša, neuzticēšanās risks tikai pieaug.
Tādēļ šis gadījums ir nozīmīgs ne tikai viena procesa dēļ. Tas ir signāls, ka Latvijas tiesu sistēmā joprojām ir nepieciešama daudz skaidrāka un vienveidīgāka izpratne vismaz trīs jautājumos: par foto un video fiksācijas robežām atklātās tiesas sēdēs, par procesuāli samērīgu rīcību situācijās, kur iespējams personas privātuma aizskārums, un par vienotu pieeju rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai digitālā vidē. Kamēr šie jautājumi netiks konsekventi risināti, līdzīgas kolīzijas atkārtosies — un katra no tām atkal liks sabiedrībai uzdot vienu un to pašu jautājumu: vai tiesas vara patiešām tiek īstenota ar to cieņu, ko tiesiskā valstī no tās sagaidām?