Rosļikovs solīja nebēgt. Lembergs neaizbēga. Ar to pietiek, lai ieraudzītu atšķirību
Publikācija: Jurista Balss
Latvijas politikā reti gadās brīži, kad divu cilvēku izvēles tik skaidri atsedz raksturu. Aleksejs Rosļikovs publiski solīja nebēgt un neslēpties. Aivars Lembergs neaizbēga. Un starp šiem diviem faktiem ir visa atšķirība starp skaļu pozu un īstu izturību.
2026.gada 9. aprīlī Rīgas pilsētas tiesa Rosļikovam nomainīja drošības līdzekli uz apcietinājumu, izsludināja viņa meklēšanu un apturēja kriminālprocesu līdz atrašanai. Tiesa publiski norādīja, ka iepriekš piemērotie drošības līdzekļi vairs nenodrošina procesa mērķi, jo apsūdzētais bija sniedzis nepatiesu informāciju, nebija atgriezies Latvijā un nebija paziņojis dzīvesvietas maiņu. Tiesas sēdē Rosļikovs piedalījās attālināti no Minskas.
Šo ainu padara vēl nepatīkamāku viņa paša iepriekšējie publiskie vārdi. 2025. gada 12. jūnijā Rosļikovs savā Instagram publiski solīja nekur nebēgt un neslēpties. Tātad viņš nevis klusēja, nevis izvairījās no solījumiem, bet tieši otrādi — apzināti radīja drosmīga un nelokāma cīnītāja tēlu.
Tāpēc šodienas aina ir tik politiski postoša. Jo runa vairs nav tikai par drošības līdzekļa pārkāpumu. Runa ir par publiski lauztu vārdu. Cilvēks, kurš vakar paziņoja, ka nebēgs un neslēpsies, bet šodien atrodas Minskā un nonāk līdz apcietināšanas lēmumam, vairs nevar pārliecinoši spēlēt drosmes un principialitātes lomu. Viņš pats ir sagrāvis savu mītu.
Un te neizbēgami jāatceras Aivars Lembergs. Par viņu var domāt dažādi. Var viņu kritizēt, nosodīt, noraidīt viņa politiku un stilu. Taču vienu noliegt nevar. Kad tiesa viņam piesprieda reālu brīvības atņemšanu un lēma viņu apcietināt tiesas zālē, Lembergs bija uz vietas. Viņš neatradās ārvalstīs. Viņš nepieslēdzās no drošas distances. Viņš nestāstīja no citas valsts, ka Latvijā viss ir netaisnīgi, bet pats palika Latvijas tiesas priekšā.
Tieši tur sākas īstā atšķirība. Lembergs šajā vienā, ļoti konkrētajā jautājumā parādīja to, ko Rosļikovs nespēja — spēju palikt savā valstī un stāties pretī sekām. Tas nav stāsts par vainu vai nevainību. Tas nav stāsts par simpātijām vai antipātijām. Tas ir stāsts par raksturu. Jo raksturs sākas tur, kur beidzas skaļie lozungi un sākas personiska cena.
Rosļikova atbalstītāji, protams, var mēģināt visu ietērpt politiskas vajāšanas drānās. Var stāstīt par represijām, par sistēmas atriebību, par lielu sazvērestību. Taču ir viena problēma: arī politiski vajātam cilvēkam ir izvēle — bēgt vai palikt. Un tieši šajā vietā Rosļikovs ir izdarījis savu izvēli. Viņš izvēlējās nevis tiesas zāli Latvijā, bet Minsku. Nevis stāties pretī, bet attālināties. Nevis samaksāt par saviem vārdiem, bet glābt sevi.
Šis salīdzinājums Rosļikovam ir īpaši smags tāpēc, ka Lembergs nekad nav bijis politiskā maiguma vai sentimentālas nevainības simbols. Un tomēr pat viņš šajā konkrētajā situācijā izskatās cienīgāk. Tas ir gandrīz pazemojoši Rosļikovam kā politiķim. Jo izrādās, ka cilvēks, kuru gadiem daudzi sauca par oligarhu, šajā vienā ļoti svarīgajā mērauklā ir parādījis vairāk personiskas drosmes nekā politiķis, kurš tik ļoti mīl runāt par tautu, taisnību un cīņu.
Sabiedrībai no tā jāizdara skaidrs secinājums. Drosme politikā nav skaļi uzstāties tribīnē, kamēr blakus ir kameras un sajūsmināti komentētāji. Drosme nav arī sociālajos tīklos paziņot: “Es nebēgšu.” Drosme sākas brīdī, kad tev tiešām draud sekas un tev joprojām pietiek nervu palikt. Tieši tur Rosļikovs izgāzās. Un tieši tur, lai kā kuram tas patiktu vai nepatiktu, Lembergs izturēja pārbaudījumu labāk.
Bēgšana nav politiska pozīcija. Bēgšana ir rakstura diagnoze. Un jo skaļāk cilvēks iepriekš solījis nebēgt, jo skaļāk pēc tam skan viņa paša kauns.