VID iegādājies "Cellebrite" izstrādāto programmatūru.

VID piekļūs Latvijas iedzīvotāju viedtālruņu datiem.

Līdzīgas tehnoloģijas kā Cellebrite izmanto arī citās valstīs, taču to pielietojums ir stingri regulēts:
- Vācija: Tiesībsargājošās iestādes drīkst piekļūt viedtālruņu datiem tikai ar tiesas sankciju. Privātuma aizsardzība ir ļoti stingra, un jebkura datu iegūšana tiek rūpīgi dokumentēta.
- Francija: Policijai ir piekļuve digitālajiem datiem izmeklēšanas ietvaros, bet tikai ar prokurora vai tiesneša apstiprinājumu.
- ASV: Tiesu prakse ir dalīta. Augstākā tiesa ir noteikusi, ka viedtālruņa satura pārmeklēšanai nepieciešama ordera saņemšana. Tomēr dažas aģentūras izmanto Cellebrite bez skaidras regulācijas, kas izraisījis kritiku no cilvēktiesību organizācijām.
- Serbija un Honkonga: Ir bijuši gadījumi, kur šādas tehnoloģijas izmantotas politiskai novērošanai, kas izraisījis starptautisku nosodījumu.

Latvijas Datu valsts inspekcijas (DVI) nostāja.

Latvijā DVI ir galvenā institūcija, kas varēs izvērtēt, vai datu apstrāde atbilst likumam. DVI uzrauga personas datu apstrādi saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR) un Fizisko personu datu apstrādes likumu. Lai gan konkrēts viedoklis par VID rīcību vēl nav publiski izskanējis, DVI ir skaidrojusi:

- Ikvienai personai ir tiesības piekļūt saviem datiem, pieprasīt to dzēšanu, labošanu vai ierobežot apstrādi.
- Ja organizācija apstrādā datus bez juridiska pamata vai nesniedz informāciju, persona var iesniegt sūdzību DVI, kas var veikt pārbaudi un piemērot sankcijas.

DVI uzsver, ka datu apstrādei jābūt caurspīdīgai, samērīgai un pamatotai, īpaši, ja tiek izmantotas jaudīgas tehnoloģijas, kas var skart privātumu.

Gundars Ūdris

160 000 Latvijas iedzīvotāju dzīvo juridiskā anomālijā - laiks sakārtot piespiedu dalītā īpašuma jautājumu

Saskaņā ar Valsts Zemes dienesta datiem vairāk nekā 160 000 dzīvokļu Latvijā šobrīd atrodas dalītā īpašuma tiesiskajās attiecībās. Tas nozīmē, ka ēka un zeme, uz kuras tā atrodas, pieder dažādiem īpašniekiem. Šāda situācija attiecas uz 3 520 īpašumiem visā Latvijā – Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā un citur. Šis nav statistisks jautājums – tas ir stāsts par desmitiem tūkstošu cilvēku, kuru ikdiena ir apgrūtināta neskaidru likumu, sarežģītas tiesvedības un tiesiskās nenoteiktības dēļ, ko varētu atrisināt, ja vien būtu politiskā griba.

Jautājums kārtējo reizi tiek skatīts Satversmes tiesā

Šobrīd Satversmes tiesa ir atsākusi skatīt kārtējo lietu, kurā tiek apstrīdēti pārejas noteikumi par kadastrālās vērtības piemērošanu piespiedu nomas attiecībās. Apvienojot to ar paralēli izskatāmu lietu par kadastrālās vērtības noteikšanas kārtību, tiesa atzinusi, ka problēma nav tikai juridiska vai lokāla. Tā ir sistēmiska un attiecas uz īpašuma neaizskaramību. Šī nav pirmā reize, kad šis jautājums nonāk Satversmes tiesā. Kopš neatkarības atgūšanas tiesa šādas lietas skatījusi jau astoņas reizes, no kurām piecas ir beigušās ar atzinumu, ka noteiktais piespiedu nomas maksas apmērs neatbilst Satversmes 105. pantam par īpašuma tiesībām. Piecas reizes, bet situācija joprojām nav mainīta.

Sakārtot sistēmu, kas kaitē gan dzīvokļu, gan zemes īpašniekiem

Lai beidzot panāktu taisnīgu un pārskatāmu risinājumu, sabiedrības līdzdalības platformā manabalss.lv ir sākta parakstu vākšana par iniciatīvu “Par taisnīgu un saprotamu sistēmu dalītā īpašuma gadījumos”. Iniciatīva nav vērsta pret kādu sabiedrības daļu - tās mērķis ir sakārtot sistēmu, kas kaitē gan dzīvokļu, gan zemes īpašniekiem, un vienlaikus aicinājums politikas veidotājiem – atgriezt šo jautājumu dienaskārtībā, negaidot kārtējo Satversmes tiesas spriedumu. Galu galā – jautājums pērn jau bija Saeimas komisijas dienaskārtībā, taču atkal nolikts atvilktnē.

Neļauj attīstīt mājokļus, kavē renovāciju

Kā šī situācija ietekmē abas puses? No Zemes īpašniekiem šobrīd tiek maksāta nomas maksa, kas bieži vien nesedz pat nekustamā īpašuma nodokli. Praksē ir gadījumi, kad atlīdzība ir 0,025% no īpašuma vērtības, kas nozīmē, ka zeme atmaksāsies pēc 4 000 gadiem. Turklāt reizēm viņiem pašiem ir jāpiedzen šīs summas, piedaloties garās tiesvedībās, kas bieži vien izmaksā vairāk, nekā potenciālais ieguvums. Tas ir absurds, kas grauj īpašuma aizsardzības principu Latvijā.

Taču arī dzīvokļu īpašnieki nav ieguvēji. Viņiem ir teju neiespējami vienkārši izpirkt zemi, jo procedūra ir juridiski sarežģīta, dārga un prasa dzīvokļu īpašnieku vienprātību. Tas neļauj attīstīt mājokļus, kavē renovāciju, aizkavē hipotēku pārreģistrāciju un samazina īpašuma vērtību. Cilvēki, kuri vēlas ieguldīt savā īpašumā, ir situācijas ķīlnieki – viņiem liegts pieņemt vienkāršus un racionālus lēmumus, jo viņu zemes daļa ir “atslēgta” no pārvaldības.

Eksperti ceļ trauksmi jau vairākus gadu desmitus

Sistēmas absurdumu uzsvēruši arī citi nozares eksperti, turklāt – trauksme celta jau sen. Piemēram, 2009. gadā zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis uzsvēra, ka piespiedu nomas maksas ierobežošana bez pamatotas ekonomiskās analīzes ir pretrunā gan īpašuma neaizskaramībai, gan kapitāla atdeves principam. Vēl skaidrāk problēmas nopietnība iezīmēta Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs pērnā gada aprīlī un oktobrī, kad Tieslietu ministrija prezentēja savu redzējumu, bet pašvaldību pārstāvji un eksperti uzsvēra - esošais regulējums ir neefektīvs un necaurspīdīgs. Arī Rīgas domes pārstāvji pērn skaidroja, ka nesakārtotā sistēma kavē pilsētas attīstību un liek investoriem meklēt iespējas citur. Bet Latvijas Bankas eksperti un ekonomisti aicināja noteikt zemes lietošanas atlīdzību pēc tirgus datiem, nevis vienkāršotiem politiskiem skaitļiem.

Taisnīga un ekonomiski pamatota sistēma

Kā šo situāciju iespējams risināt? Ar izmaiņām normatīvajā regulējumā, nosakot taisnīgu un ekonomiski pamatotu zemes lietošanas atlīdzību, vienkāršot izpirkšanas kārtību, arī daļēji vai bez 100% saskaņošanas, nosakot pārvaldnieka atbildību par maksas iekasēšanu, ieviešot bezstrīdus piedziņas mehānismu, kāds jau darbojas komunālajiem pakalpojumiem un apvienojot normatīvos aktus vienotā un saprotamā sistēmā.

Šis nav tikai īpašumu jautājums. Tas ir jautājums par uzticēšanos valstij, par to, vai Satversmē ierakstītās īpašuma tiesības patiešām nozīmē to, ko tām vajadzētu nozīmēt. Mēs nevaram ļaut šai situācijai ieilgt vēl desmit gadus. Ja tagad neizlabosim kļūdu, ko paši esam atzinuši jau vairākas reizes, nāksies maksāt augstāku cenu - ne tikai tiesvedībās, bet arī sabiedrības uzticībā.

Gundars Ūdris

Jauna iniciatīva "Par taisnīgu un saprotamu sistēmu dalītā īpašuma gadījumos"

2025.gada 12.jūnijā platformā ManaBalss.lv tika nopublicēta Gundara Ūdra izveidota iniciatīva "Par taisnīgu un saprotamu sistēmu dalītā īpašuma gadījumos".

Iniciatīvas mērķis

Ar šo iniciatīvu, aicinām pārtraukt gadiem ilgstošo netaisnību, kas skar gan zemes, gan dzīvokļu īpašniekus piespiedu dalītā īpašuma gadījumos. Esošā sistēma ne tikai ierobežo īpašuma tiesības, bet arī rada finansiālu un juridisku slogu abām pusēm. Zemes īpašniekiem netiek nodrošināta taisnīga atlīdzība, savukārt dzīvokļu īpašniekiem ir gandrīz neiespējami saprotami un vienkārši izpirkt zemi. Abas puses cieš no sadrumstalota regulējuma, neskaidras atbildības un neefektīvas sistēmas.

Kā  īstenot piedāvātās pārmaiņas?

Aicinām Saeimu un valdību veikt sekojošus normatīvā regulējuma grozījumus: 

1) ieviest zemes lietošanas atlīdzību, kas aprēķināta pēc ekonomiskajiem rādītājiem, kā to norāda arī Latvijas Banka un neatkarīgi eksperti; 

2) vienkāršot zemes izpirkšanas procesu dzīvokļu īpašniekiem, paredzot iespēju izpirkt zemi arī tad, ja visi dzīvokļu īpašnieki nav vienisprātis, vai ļaujot veikt izpirkumu pa daļām; 

3) noteikt, ka pārvaldnieks ir atbildīgs par zemes lietošanas maksas iekasēšanu un pārskaitīšanu. Tas novērstu risku kļūt par parādnieku nezināšanas vai organizatorisku problēmu dēļ; 

4) ieviest bezstrīdus maksas piedziņas mehānismu – līdzīgi kā komunālajiem pakalpojumiem –, lai neviens nav spiests gadiem ilgi tiesāties par simboliskām summām; 

5) sakārtot un apvienot regulējumu vienā skaidri saprotamā likumā vai vismaz izveidot pārskatāmu sistēmu, kas ļautu abām pusēm izprast savas tiesības un pienākumus.

Ko iegūs sabiedrība no šim pārmaiņām?

Gan zemes, gan dzīvokļu īpašnieki iegūs taisnīgumu un skaidrību attiecībās. Zudīs nepieciešamība gadiem ilgi risināt strīdus tiesās, ietaupot sabiedrības un valsts resursus. Tiks atjaunota sabiedrības uzticība valsts spējai aizstāvēt īpašuma tiesības. Vienkāršota zemes izpirkšana ļaus dzīvokļu īpašniekiem pilnībā pārvaldīt savu īpašumu un uzlabot tā vērtību. Savukārt zemes īpašnieki, īpaši seniori, kas mantojuši zemi denacionalizācijas ceļā, saņems atbilstošu atlīdzību. Latvijā tiks nostiprināts konstitucionālais īpašuma neaizskaramības princips, stiprinot demokrātisku sabiedrību. Šī nav viena sabiedrības slāņa iniciatīva pret citu – šis ir mēģinājums beidzot sakārtot vēsturiski nepārdomātu sistēmu, kas šobrīd nodara kaitējumu abām pusēm.

Iniciatīvas kopsavilkums 

Aicinām likumdevēju grozīt dalītā īpašuma regulējumu, nodrošinot taisnīgu, vienkāršu un visām iesaistītajām pusēm saprotamu sistēmu.

Iniciatīvas aicinājums 

Par taisnīgu, saprotamu un līdzsvarotu risinājumu dalītā īpašuma problēmai – gan zemes, gan dzīvokļu īpašniekiem.

Par iniciatīvu “Valsts amatpersonu atbildība pret sabiedrību”

2024. gada 1. martā portālā ManaBalss.lv tika sākta Latvijas pilsoņu parakstu vākšana iniciatīvai “Valsts amatpersonu atbildība pret sabiedrību” atbalstam (https://manabalss.lv/valsts amatpersonu-atbildiba-pret-sabiedribu/show). 

Līdz 2024. gada 19. novembra plkst. 14:13 iniciatīvu parakstīja 10’600 atbalstītāji. Savāktie paraksti liecina par iniciatīvas aktualitāti un nozīmību Latvijas pilsoņu vidū. Pēc organizācijas ManaBalss publiskotā aicinājuma, es pārņemu šīs iniciatīvas tālāko virzību. 

Valsts amatpersonu rīcība un lēmumi ir būtiski sabiedrības interesēm. Diemžēl jau gadu desmitiem sabiedrība sastopas ar gadījumiem, kad valsts amatpersonas veic prettiesiskas darbības un pieņem lēmumus pret sabiedrības interesēm, kuru rezultātā gan sabiedrība kopumā, gan atsevišķas personas cieš kā morālus, tā materiālus zaudējumus. Rezultātā tiek grauta sabiedrības uzticēšanās valsts amatpersonu institūtam.  

Publiskajā telpā pastāvīgi parādās informācija par piesavināšanos, atsevišķu personu interešu nelikumīgu lobēšanu, nelikumīgiem iepirkumiem gan valsts, gan pašvaldību līmenī, piešķirto pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, nepamatotu un nelikumīgu atalgojumu piešķiršanu u.c. Par konstatētajiem gadījumiem pret valsts amatpersonām tiek uzsākti gan administratīvie, gan kriminālprocesi, gan ir celtas civilprasības tiesās par nodarīto zaudējumu atmaksāšanu.  Tomēr prakse rāda, ka minētie procesi neattur valsts amatpersonas no vēlmes pārkāpt likumu. Nosacījums likumā, ka, konstatējot minētos pārkāpumus, valsts amatpersonām ir jāatmaksā saņemtā alga, atturēs amatpersonas no prettiesiskām darbībām un vairos sabiedrības uzticību valsts amatpersonām.

Šāda prakse jau ir attiecībā pret daļu amatpersonu — maksātnespējas administratoriem. Tās tiesiskumu ir atzinusi Satversmes tiesa un tam piekrīt gan Tieslietu ministrija, gan Saeima. Ir dīvaini, ka tikai administratoru pārkāpumi tiek traktēti kā būtiski sabiedrības interesēm, lai gan to darbība faktiski ietekmē tikai konkrēto kreditoru intereses, bet citu amatpersonu mantiskā atbildība nav atrunāta, lai gan viņu darbības skar visu sabiedrību. 

Kā noteikt amatpersonas atlīdzības daļu, kas ir saņemta nepamatoti, ir jau nākamais jautājums. Šeit runa ir tikai par principu. Es ierosinu to atrunāt atbilstīgajos likumos. Pieļauju, ka tas visdrīzāk nozīmētu likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" papildināt 30. pantu ar (6) daļu, ietverot tajā šādus nosacījumus – ka valsts amatpersonai saņemtā amata atlīdzība jāatmaksā gadījumā, ja valsts amatpersona tiek atcelta no amata par to, ka: 

1) attiecībā uz valsts amatpersonu kriminālprocesa ietvaros pieņemts lēmums par procesuālā piespiedu līdzekļa – noteiktas nodarbošanās aizlieguma – piemērošanu, ar kuru noteikts ierobežojums pildīt amata pienākumus; 

2) valsts amatpersona nepilda tiesas nolēmumus;

3) valsts amatpersona nepilda uzraugošās iestādes uzlikto tiesisko pienākumu; 

4) valsts amatpersona atzīstama par ieinteresēto personu tās pienākumu izpildē attiecībā uz trešajām personām; 

5) valsts amatpersona ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras; 

6) valsts amatpersona ir personiski ieinteresēta tās pieņemtajos lēmumos vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par valsts amatpersonas objektivitāti.  

Līdz ar to tiks vairota gan amatpersonu atbildība, gan sabiedrības uzticēšanās valsts amatpersonām. Un paredzami mazāk būs valsts līdzekļu izzagšanas un negodīgas konkurences.

Uz doto brīdi iniciatīva atrodas Saeimā, kur Saeimas Analītiskais dienests gatavo apskatu “Valsts amatpersonu mantiskās atbildības regulējums un piemērošanas prakse Eiropas Savienības dalībvalstīs: prettiesisku lēmumu un darbību seku novēršana”. 

MIL "Jurista Balss" turpinās sekot līdzi notikumu attīstībai.

Noslēpumainais nams Valmieras ielā – Senāta sprieduma drāma

Foto: Jurista Balss

Rīgas centrā, starp vēsturiskajām ēkām un steidzīgajiem pilsētniekiem, Valmieras ielā slejas kāds nams, kas desmitgadēm ir bijis pretrunu un strīdu epicentrs. Tā sienas ir klusējoši liecinieki cilvēku likteņiem, mantiskām ambīcijām un cīņai par taisnīgumu. Šī māja nav tikai fiziska vieta – tā ir ar savu raksturu, nesot sevī stāstus par cilvēkiem, kuri cīnās par savām tiesībām un identitāti.

Vecais strīds un slepenie “investoru” plāni

Kopš laika, kad īpašuma kopīpašnieki pirmo reizi sāka diskutēt par ēkas nākotni, nams bija kļuvis par juridisku haosu. Daži iemītnieki vēlējās saglabāt namu kākopīpašumu, citi tiecās pēc pārmaiņām – vai nu pārdodot īpašumu izsolē, vai sadalot to individuālos dzīvokļos. Viņi vairs nebija tikai kaimiņi, bet gan likteņa saistīti cilvēki, kuri vēlējās atrast taisnīgumu sarežģītajā kopīpašumā.

Taču viss kļuva sarežģītāks, kad tajā ienāca nekustamā īpašuma “investors” (patiesībā, - spekulants), kurš, apmēram, 1/5 domājamās daļas no visas ēkas nopirka piespiedu izsolē par “sviestmaizi”.

Viņa stratēģija bija neticami izsmalcināta. Viņš ieķīlāja savu īpašuma daļu, radot juridiskas neskaidrības un sējot bailes starp pārējiem kopīpašniekiem. Spekulanta mērķis nebija saglabāt namu – viņš vēlējās piespiest īpašniekuspārdot ēku izsolē vai vismaz ekonomiski apgrūtināt viņu iespējas palikt ēkā.

Manipulācijas un ekonomiskās shēmas

Spekulants noslēdza vairākus fiktīvus darījumus, iesaistot bankas un finanšu kompānijas, kas viņam bija cieši saistītas. Viņš ieķīlāja savu domājamo daļu par nepamatoti augstu summu, cenšoties izveidot situāciju, kurā tiesa būtu spiesta pieņemt viņam izdevīgu lēmumu. Taču ne visi kopīpašnieki bija gatavi pieņemt šo spēli – viņi sāka pretoties, meklējot pierādījumus par spekulantamanipulācijām … Nolīga labus juristus.

Pamazām atklājās fakti, kas pierādīja, ka spekulantsizmanto Latvijas Republikas tiesību aktu juridiskās nepilnības, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu.

Tiesas lēmumi un negaidīti pavērsieni

Pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu par kopīpašuma izbeigšanu atstājot spekulantu tukšā, taču apelācijas tiesa mainīja šo lēmumu, nosakot, ka tiem, kas iegūst lielākas telpas, ir jāmaksā spekulantam kompensācija par papildus domājamām daļām.

Šī summa bija negaidīti augsta, un kopīpašnieki sāka bažīties, ka viņi kļūs par ekonomiskās manipulācijas upuriem.

Kopīpašnieki iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu.

Senāts nolēma skatīt lietu no jauna, jo apelācijas tiesa nebija pietiekami rūpīgi izvērtējusi faktus un iespējamos fiktīvos darījumus. Atklājās dokumenti, kas pierādīja, ka spekulanta mērķis nav taisnīga īpašuma sadale, bet gan juridiska piespiešana uz izdevīgu pārdošanu.

Cīņa par taisnību – pēdējā tiesas sēde

Senāts ir nolēmis atcelt apelācijas tiesas lēmumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, kas nozīmē, ka strīds vēl nav beidzies. Kopīpašnieki ir daļēji ir uzvarējuši, bet vēl priekšā ir ilgstoša cīņa par hipotēkas jautājumu un kompensāciju apmēra taisnīgumu.

Noslēgums – nenoteikta nākotne

Kaut arī Senāta spriedums ir devis kopīpašniekiem cerību, viņiem joprojām ir neskaidra nākotne. Vai viņiemtiesvedībā izdosies pierādīt spekulanta manipulācijas? Vai viņi varēs saglabāt savu māju bez finansiālām saistībām?

Šis nav tikai tiesas strīds – tas ir stāsts par cilvēku cīņu pret sistēmu un mēģinājumu saglabāt to, kas viņiem irpatiesi svarīgs, - tiesības uz īpašumu un mājokli.

Jurista Balss

Ūdens transporta nākotne Rīgā: vai pietiks tikai ar piestātnēm?

Saruna ar Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta pārstāvi Ivetu Ručkanovu.
Interviju vada "Jurista Balss" izdevējs Gundars Ūdris

Rīga ir viena no retajām Eiropas pilsētām, kurai ir milzīgs ūdens ceļu potenciāls, bet realitātē tā izmantošana ir niecīga. Tūristi ir, uzņēmēji ir, pat daži atjaunoti kuģi ir, bet sistēmas – nav. Par galvenajiem izaicinājumiem, institucionālajiem ierobežojumiem un lomu sadalījumu runājam ar Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta pārstāvi Ivetu Ručkanovu (I.R.).

Sistēmas nav – ir tikai izsoles

JB.: Kā jūs raksturotu esošo situāciju ar ūdens transportu Rīgā?

I.R.: Mēs strādājam savas kompetences ietvaros – uzturam infrastruktūru, organizējam izsoles. Bet, lai būtu sistēmiska ūdens transporta attīstība, ir vajadzīga pilsētas līmeņa stratēģija. Mēs varam izpildīt uzdevumus, bet nevaram pieņemt politiskus lēmumus.

Attīstības plāni: soli pa solim, bet...

JB.: Vai pilsētas plānos ūdens transports vispār ir paredzēts?

I.R.: Jā, šobrīd tiek izstrādāts Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas transporta un mobilitātes tematiskā plānojums. Tā ietvaros tiks vērtētas arī ūdens transporta iespējas. Bet, atkārtošu – lēmumu par to, vai šo jomu virzīt uz priekšu, pieņem politiskā vadība.

Politiskā griba: būtiskākais trūkstošais posms

JB.: Tad kāpēc ūdens transports neattīstās?

I.R.: Tas ir politiskās gribas jautājums. Tehniski var visu – izveidot piestātnes, noteikt maršrutus, pat integrēt ūdens satiksmi sabiedriskajā transportā. Taču bez politiska lēmuma neviena no mūsu iestādēm nevar vienpersoniski mainīt pilsētas prioritātes vai piešķirt papildus finansējumu.

JB.: Jūs vairākas reizes uzsverat politisko dimensiju. Vai tā ir galvenā problēma?

I.R.: Tieši tā. Ja ir skaidra politiska vēlme veidot Rīgu kā pilsētu ar funkcionējošu ūdens transportu – būs gan nauda, gan atbildīgās iestādes. Mēs kā Ārtelpas un mobilitātes departaments varam būt izpildītāji, bet virzienu nosaka politiskā vadība – domes deputāti, mērs, stratēģijas izstrādātāji.

Izsoles – caurspīdīgas, bet nežēlīgas

JB.: Kā notiek piestātņu iznomāšana?

I.R.: Mēs rīkojam mutiskas izsoles ar augšupejošu soli. Visi pretendenti piedalās vienlaikus, redz piedāvājumus. Formāli – atklātība ir nodrošināta. Taču tas arī nozīmē, ka konkurence kļūst asa, nereti destruktīva. Ir bijušas situācijas, kad viens operators nopērk teju visas pieturvietas un konkurentiem vairs nav, kur pietauvoties.

JB.: Vai tas nav kaitīgi uzņēmējdarbības videi?

I.R.: No vienas puses – mēs nevaram ierobežot uzņēmēju, kurš likumīgi piedalās izsolē. No otras – šāda koncentrācija padara tirgu nestabilu. Tieši tāpēc es saku: jāmaina sistēma, nevis tikai izsoles forma. Un to var darīt tikai politiskā līmenī.

JB.: Vai 150,00 euro parāds (valsts budžetam vai pašvaldībai) ir uzskatāms par būtisku un, vai dēļ tā nedodot iespēju komersantam piedalīties uzņēmējdarbībā, tas var veicināt parādsaistību nokārtošanu?

I.R.: To nosaka normatīvie akti. Tas ir noteikts Publiskā iepirkuma likumā. Arī publiskajos iepirkumos šis princips ir noteikts. Manuprāt, tas veicina prādsaistību nokārtošanu. Arī publiskajos iepirkumos par daudziem miljiniem euro, šis nosacījums tiek pielietots.

Drošība, konkurence un izzūdoši uzņēmēji

JB.: Vai tiek kontrolēts, kādā stāvoklī ir kuģi?

I.R.: Tas nav mūsu uzdevums. To dara CSDD, Jūras administrācija un policija. Mēs nenodarbojamies ar tehnisko inspekciju. Ja kāds kuģis ir bīstams, to pārbauda atbildīgās institūcijas, nevis Ārtelpas un mobilitātes departaments.

JB.: Vairāki uzņēmēji no nozares ir izzuduši. Kāpēc?

I.R.: Pamatā tāpēc, ka viņiem nav pieejamas pieturas. Ja viena firma nopērk visas vietas, pārējiem vienkārši nav kur piestāt. Tas atbaida potenciālos investorus. Un tas atkal atgriež mūs pie jautājuma par politisko gribu – ja būtu vēlme attīstīt šo jomu, tiktu veidoti līdzsvaroti noteikumi.

JB.: Vai par šiem daudzajiem gadiem, ko departaments organize šīs izsoles, nebija iespējams sakārtot izsoles nosacījums tā, ka visiem upes kuģiem, kādi Rīgā ir palikuši tikai seši, atrastos vietas 11.novemra krastamalā? Vai no tā visi (pilsētas viesi, tūristi, uzņēmēji, pilsētas/valsts budžets) iegūtu vairāk?

I.R.: Mēs esam publsika iestāde un rīkojamies normatīvo aktu nosacījumu ietvaros. Kaut ko mainīt, tā ir politiska griba un izšķiršanās.

Bankas, garantijas un likumu siets

JB.: Daži uzņēmēji apgalvo, ka bankas nevienlīdzīgi izsniedz garantijas.

I.R.: Mēs tikai pieprasām apliecinājumu, ka banka ir gatava izsniegt garantiju pieckāršā apmērā no nomas maksas. Kura banka to izdod vai neizdod – tā ir uzņēmēja atbildība. Mēs nevaram ietekmēt finanšu sektoru.

JB.: Vai tas nav vēl viens šķērslis konkurencei? Vai tas ir samērīgi prasīt uzņēmējam iesaldēt par katru pieturvietu, pieckāršā apmērā, uz visu līguma laiku, naudas līdzekļus?

I.R.: Tas ir pareizi un samērīgi.

Tas ir vēl viens arguments par labu tam, ka ūdens transports ir jāskata nevis tikai kā infrastruktūras jautājums, bet kā daļa no pilsētas attīstības stratēģijas. Tikai tad būs iespējama arī likumu pārskatīšana.

Noslēgums: vai Rīgai būs Daugavas mugurkauls?

JB.: Visu neskaidrību par minēto mutisko izsoli “Daugavas krastmalas stacionāro un pagaidu piestātņu Rīgā iznomāšana no 2025.gada līdz 2029.gadam” sakarā, uzņēmējiem jau ir radušies zaudējumi. Ja tiks celta prasība tiesā pret Rīgas domi par zaudējumu piedziņu, atkal pilsētai būs izdevumi.

I.R.: Departamenta ieskatā, uzņēmējiem nav subjektīvo tiesību celt prasību tiesā pret Rīgas domi par zaudējumu piedziņu.

JB.: Kādu jūs redzat nākotnes risinājumu? Vai organizēt minēto mutisko izsoli “Daugavas krastmalas stacionāro un pagaidu piestātņu Rīgā iznomāšana no 2025.gada līdz 2029.gadam” nevar atdot, kādam citam departamentam, kuram būtu laiks un griba vairāk iedziļināties jautājumā?

I.R.: Var. Bet, ja gribam, lai Rīga izmanto savu upi, ir jāapvieno spēki - politiskā vadība, plānotāji, uzņēmēji un izpildinstitūcijas. Var visu – no ūdens tramvaja sistēmas līdz starppilsētu maršrutiem –, bet tas nevar sākties, ja nav konceptuāla lēmuma augšā. Politiķu griba un izšķiršanās.

Jurista Balss kopsavilkums

Šī intervija skaidri izgaismo vienu lietu: ūdens transports Rīgā nav tehniski vai juridiski neiespējams - tas vienkārši nav politiski prioritizēts.

Tāpēc, ja vēlamies kuģīšus, kas apvieno mobilitāti, tūrismu un uzņēmējdarbību, vispirms jānoskaidro: vai pilsēta to patiešām grib?

Ceļš uz taisnību: privatizācijas sertifikātu jautājums

Cīņa par mājas iedzīvotāju mieru: kā appludināts dzīvoklis aizveda līdz tiesas zālei

Sākumā viss šķita vienkārši- bojājumi radās no ūdens uzkrāšanās augšējā dzīvokļa terasē, kas netika pienācīgi uzturēta. Notekas bija aizsērējušas, sniegs netika tīrīts, un lietus ūdens nekontrolēti ieplūda apakšējā dzīvoklī. Sienas pārklāja mitruma traipi, un lamināta grīdas sāka bojāties. Mājas apsaimniekotājs šo situāciju dokumentēja, bet risinājuma vietā sekoja jaunas problēmas.

Augšējā dzīvokļa īpašnieks norādīja, ka terases uzturēšana ir kopīpašnieku kopēja atbildība, savukārt apakšējā dzīvokļa īpašniece pauda pārliecību, ka konkrētie trūkumi- hidroizolācijas bojājumi un nekvalitatīvi veikti remontdarbi, skar tikai konkrētās terases īpašnieka atbildību. Šāda nostāju atšķirība noveda pie tiesvedības.

Pirmais trieciens: tiesas atteikums

Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, norādot uz pierādījumu nepietiekamību. Tomēr tas vēl nav  stāsta gals. Apakšējā dzīvokļa īpašniece nepadevās un iesniedza apelācijas sūdzību, uzsverot, ka bojājumi atkārtojas nepārtraukti. Viņa norādīja, ka applūšana notika ne vienu reizi vien, bet vairākkārt- gan ziemā, gan vasarā. Pierādījumi tika papildināti ar ekspertu vērtējumiem, kas dokumentēja ūdens bojājumus un saistību ar augšējās terases nepietiekamo uzturēšanu.

Jauni fakti un pierādījumi

Apelācijas tiesā eksperti konstatēja, ka augšējās terases uzbūve un uzturēšana neatbilda noteiktajām normām. Koka dēļu klājums bija uzstādīts virs esošajām flīzēm, neievērojot tehnoloģiskos procesus, kas izraisīja hidroizolācijas bojājumus. Netīrumi un mitrums bija sabojājuši flīzes, un lietus ūdens bija radījis plūdus. Mājas apsaimniekotāja atzinumi un tehniskās inspekcijas dati pierādīja, ka augšējās terases īpašnieka bezdarbība tieši veicināja applūšanu.

Taisnības atdzimšana tiesas zālē

Apelācijas tiesa pieņēma lēmumu par labu apakšējā dzīvokļa īpašniecei, atzīstot augšējā kaimiņa atbildību un piespriežot atlīdzināt zaudējumus- gan remontdarbu izmaksas, gan tiesas izdevumus. Šis lēmums kļuva par triumfu cilvēka neatlaidībai. 

Šī stāsta morāle

Šis gadījums apliecina, cik svarīgi ir aizsargāt savas tiesības un meklēt taisnīgumu, pat ja sākotnēji šķiet, ka cīņa ir zaudēta. Mājas apsaimniekošana, atbildība par īpašuma uzturēšanu un kaimiņu attiecības ir svarīgi elementi, kas ietekmē katra cilvēka ikdienu. Šis stāsts ir par ticību, ka taisnība var uzvarēt.

Jurista Balss