Ūdens transporta nākotne Rīgā: vai pietiks tikai ar piestātnēm?
Saruna ar Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta pārstāvi Ivetu Ručkanovu.
Interviju vada "Jurista Balss" izdevējs Gundars Ūdris
Rīga ir viena no retajām Eiropas pilsētām, kurai ir milzīgs ūdens ceļu potenciāls, bet realitātē tā izmantošana ir niecīga. Tūristi ir, uzņēmēji ir, pat daži atjaunoti kuģi ir, bet sistēmas – nav. Par galvenajiem izaicinājumiem, institucionālajiem ierobežojumiem un lomu sadalījumu runājam ar Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta pārstāvi Ivetu Ručkanovu (I.R.).
Sistēmas nav – ir tikai izsoles
JB.: Kā jūs raksturotu esošo situāciju ar ūdens transportu Rīgā?
I.R.: Mēs strādājam savas kompetences ietvaros – uzturam infrastruktūru, organizējam izsoles. Bet, lai būtu sistēmiska ūdens transporta attīstība, ir vajadzīga pilsētas līmeņa stratēģija. Mēs varam izpildīt uzdevumus, bet nevaram pieņemt politiskus lēmumus.
Attīstības plāni: soli pa solim, bet...
JB.: Vai pilsētas plānos ūdens transports vispār ir paredzēts?
I.R.: Jā, šobrīd tiek izstrādāts Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas transporta un mobilitātes tematiskā plānojums. Tā ietvaros tiks vērtētas arī ūdens transporta iespējas. Bet, atkārtošu – lēmumu par to, vai šo jomu virzīt uz priekšu, pieņem politiskā vadība.
Politiskā griba: būtiskākais trūkstošais posms
JB.: Tad kāpēc ūdens transports neattīstās?
I.R.: Tas ir politiskās gribas jautājums. Tehniski var visu – izveidot piestātnes, noteikt maršrutus, pat integrēt ūdens satiksmi sabiedriskajā transportā. Taču bez politiska lēmuma neviena no mūsu iestādēm nevar vienpersoniski mainīt pilsētas prioritātes vai piešķirt papildus finansējumu.
JB.: Jūs vairākas reizes uzsverat politisko dimensiju. Vai tā ir galvenā problēma?
I.R.: Tieši tā. Ja ir skaidra politiska vēlme veidot Rīgu kā pilsētu ar funkcionējošu ūdens transportu – būs gan nauda, gan atbildīgās iestādes. Mēs kā Ārtelpas un mobilitātes departaments varam būt izpildītāji, bet virzienu nosaka politiskā vadība – domes deputāti, mērs, stratēģijas izstrādātāji.
Izsoles – caurspīdīgas, bet nežēlīgas
JB.: Kā notiek piestātņu iznomāšana?
I.R.: Mēs rīkojam mutiskas izsoles ar augšupejošu soli. Visi pretendenti piedalās vienlaikus, redz piedāvājumus. Formāli – atklātība ir nodrošināta. Taču tas arī nozīmē, ka konkurence kļūst asa, nereti destruktīva. Ir bijušas situācijas, kad viens operators nopērk teju visas pieturvietas un konkurentiem vairs nav, kur pietauvoties.
JB.: Vai tas nav kaitīgi uzņēmējdarbības videi?
I.R.: No vienas puses – mēs nevaram ierobežot uzņēmēju, kurš likumīgi piedalās izsolē. No otras – šāda koncentrācija padara tirgu nestabilu. Tieši tāpēc es saku: jāmaina sistēma, nevis tikai izsoles forma. Un to var darīt tikai politiskā līmenī.
JB.: Vai 150,00 euro parāds (valsts budžetam vai pašvaldībai) ir uzskatāms par būtisku un, vai dēļ tā nedodot iespēju komersantam piedalīties uzņēmējdarbībā, tas var veicināt parādsaistību nokārtošanu?
I.R.: To nosaka normatīvie akti. Tas ir noteikts Publiskā iepirkuma likumā. Arī publiskajos iepirkumos šis princips ir noteikts. Manuprāt, tas veicina prādsaistību nokārtošanu. Arī publiskajos iepirkumos par daudziem miljiniem euro, šis nosacījums tiek pielietots.
Drošība, konkurence un izzūdoši uzņēmēji
JB.: Vai tiek kontrolēts, kādā stāvoklī ir kuģi?
I.R.: Tas nav mūsu uzdevums. To dara CSDD, Jūras administrācija un policija. Mēs nenodarbojamies ar tehnisko inspekciju. Ja kāds kuģis ir bīstams, to pārbauda atbildīgās institūcijas, nevis Ārtelpas un mobilitātes departaments.
JB.: Vairāki uzņēmēji no nozares ir izzuduši. Kāpēc?
I.R.: Pamatā tāpēc, ka viņiem nav pieejamas pieturas. Ja viena firma nopērk visas vietas, pārējiem vienkārši nav kur piestāt. Tas atbaida potenciālos investorus. Un tas atkal atgriež mūs pie jautājuma par politisko gribu – ja būtu vēlme attīstīt šo jomu, tiktu veidoti līdzsvaroti noteikumi.
JB.: Vai par šiem daudzajiem gadiem, ko departaments organize šīs izsoles, nebija iespējams sakārtot izsoles nosacījums tā, ka visiem upes kuģiem, kādi Rīgā ir palikuši tikai seši, atrastos vietas 11.novemra krastamalā? Vai no tā visi (pilsētas viesi, tūristi, uzņēmēji, pilsētas/valsts budžets) iegūtu vairāk?
I.R.: Mēs esam publsika iestāde un rīkojamies normatīvo aktu nosacījumu ietvaros. Kaut ko mainīt, tā ir politiska griba un izšķiršanās.
Bankas, garantijas un likumu siets
JB.: Daži uzņēmēji apgalvo, ka bankas nevienlīdzīgi izsniedz garantijas.
I.R.: Mēs tikai pieprasām apliecinājumu, ka banka ir gatava izsniegt garantiju pieckāršā apmērā no nomas maksas. Kura banka to izdod vai neizdod – tā ir uzņēmēja atbildība. Mēs nevaram ietekmēt finanšu sektoru.
JB.: Vai tas nav vēl viens šķērslis konkurencei? Vai tas ir samērīgi prasīt uzņēmējam iesaldēt par katru pieturvietu, pieckāršā apmērā, uz visu līguma laiku, naudas līdzekļus?
I.R.: Tas ir pareizi un samērīgi.
Tas ir vēl viens arguments par labu tam, ka ūdens transports ir jāskata nevis tikai kā infrastruktūras jautājums, bet kā daļa no pilsētas attīstības stratēģijas. Tikai tad būs iespējama arī likumu pārskatīšana.
Noslēgums: vai Rīgai būs Daugavas mugurkauls?
JB.: Visu neskaidrību par minēto mutisko izsoli “Daugavas krastmalas stacionāro un pagaidu piestātņu Rīgā iznomāšana no 2025.gada līdz 2029.gadam” sakarā, uzņēmējiem jau ir radušies zaudējumi. Ja tiks celta prasība tiesā pret Rīgas domi par zaudējumu piedziņu, atkal pilsētai būs izdevumi.
I.R.: Departamenta ieskatā, uzņēmējiem nav subjektīvo tiesību celt prasību tiesā pret Rīgas domi par zaudējumu piedziņu.
JB.: Kādu jūs redzat nākotnes risinājumu? Vai organizēt minēto mutisko izsoli “Daugavas krastmalas stacionāro un pagaidu piestātņu Rīgā iznomāšana no 2025.gada līdz 2029.gadam” nevar atdot, kādam citam departamentam, kuram būtu laiks un griba vairāk iedziļināties jautājumā?
I.R.: Var. Bet, ja gribam, lai Rīga izmanto savu upi, ir jāapvieno spēki - politiskā vadība, plānotāji, uzņēmēji un izpildinstitūcijas. Var visu – no ūdens tramvaja sistēmas līdz starppilsētu maršrutiem –, bet tas nevar sākties, ja nav konceptuāla lēmuma augšā. Politiķu griba un izšķiršanās.
Jurista Balss kopsavilkums
Šī intervija skaidri izgaismo vienu lietu: ūdens transports Rīgā nav tehniski vai juridiski neiespējams - tas vienkārši nav politiski prioritizēts.
Tāpēc, ja vēlamies kuģīšus, kas apvieno mobilitāti, tūrismu un uzņēmējdarbību, vispirms jānoskaidro: vai pilsēta to patiešām grib?