Jurista Balss viedoklis

Pēc laulības vai kopdzīves izjukšanas pieaugušo konflikts ne vienmēr beidzas. Nereti tas tikai maina savu formu. Ja agrāk domstarpības bija vērstas pret partneri, tad pēc šķiršanās par ietekmes instrumentu var kļūt bērns.

Tieši šo parādību arvien biežāk raksturo ar jēdzienu vecāku atsvešināšana.

Tā nav tikai psiholoģiska problēma. Atsevišķos gadījumos tā var kļūt par bērna tiesību aizskārumu un emocionālas vardarbības izpausmi. Vienlaikus jāuzsver – ne katrs saskarsmes strīds vai bērna nevēlēšanās tikties ar vienu no vecākiem automātiski nozīmē vecāku atsvešināšanu. Katra situācija ir rūpīgi jāizvērtē, balstoties faktos, nevis pieņēmumos.

Kad pieaugušo konflikta ķīlnieks kļūst bērns

Bērnam ir dabiskas tiesības mīlēt abus vecākus.

Viņam nav jāizvēlas, kuru no viņiem mīlēt vairāk, kuram ticēt vai kura pusē nostāties.

Tomēr praksē nereti tieši tas notiek.

Pēc šķiršanās pieaugušo savstarpējie aizvainojumi dažkārt kļūst tik spēcīgi, ka bērns tiek iesaistīts konfliktā. Viņam tiek uzdots nodot ziņas, viņam stāsta pieaugušo strīdus, viņš dzird otra vecāka noniecināšanu vai pat tiek mudināts atteikties no saskarsmes.

Rezultātā bērns nonāk lojalitātes konfliktā.

Viņš cenšas nezaudēt nevienu no vecākiem, bet vienlaikus izjūt milzīgu emocionālu spriedzi.

Kāpēc vecāki bērnu audzina tik atšķirīgi?

Viens no iemesliem, kādēļ pēc šķiršanās tik bieži rodas konflikti par bērna audzināšanu, ir tas, ka vecāki pasauli redz pilnīgi atšķirīgi.

Šīs atšķirības parasti nerodas pēc šķiršanās. Tās bieži pastāvējušas jau kopdzīves laikā, taču sākumā partneri tām nepievērš pietiekamu uzmanību vai cer, ka ar laiku viss atrisināsies pats no sevis.

Taču pēc attiecību izjukšanas kompromisu kļūst arvien mazāk.

Dažādas paaudzes

Ja starp vecākiem ir ievērojama vecuma starpība, viņi var būt uzauguši atšķirīgās sabiedrībās.

Vienam autoritāte, pienākumi un disciplīna šķiet pašsaprotami.

Otrs audzis laikā, kad daudz lielāks uzsvars tiek likts uz bērna pašizpausmi, emocijām un individuālajām tiesībām.

Abas pieejas pašas par sevi nav ne pareizas, ne nepareizas, taču tās var radīt būtiskas domstarpības bērna audzināšanā.

Atšķirīga kultūra un valoda

Ja vecāki pārstāv dažādas kultūras vai ģimenē lieto atšķirīgas valodas, atšķirties var arī priekšstati par ģimenes modeli, tēva un mātes lomu, disciplīnu, bērna patstāvību un vecvecāku iesaisti bērna audzināšanā.

Šīs atšķirības nav problēma, kamēr vecāki spēj cienīt viens otra uzskatus.

Taču konflikta situācijā tās var kļūt par papildu spriedzes avotu.

Atšķirīga audzināšana

Katrs vecāks bērna audzināšanā neapzināti ienes arī savu bērnības pieredzi.

Cilvēks, kurš uzaudzis ģimenē ar stingrām robežām un lielu personisko atbildību, bērnam bieži māca disciplīnu.

Savukārt cilvēks, kurš uzaudzis ļoti aizsargājošā vai materiāli nodrošinātā vidē, var vairāk koncentrēties uz bērna vēlmju piepildīšanu un emocionālu komfortu.

Arī šeit neviena pieeja nav absolūta.

Taču abu pieeju sadursme var kļūt par ilgstošu konfliktu.

Atšķirīga attieksme pret bērna teikto

Vēl viens būtisks konflikta avots ir tas, kā vecāki uztver bērna stāstīto.

Viens vecāks var bērna teikto pieņemt kā absolūtu patiesību.

Otrs var censties noskaidrot arī otras puses viedokli un izvērtēt situāciju kopumā.

Ja bērns redz, ka viens no vecākiem vienmēr bez kritiskas izvērtēšanas nostājas viņa pusē, bet otrs mēģina noteikt robežas vai prasīt atbildību, bērna uztvere var kļūt vienpusīga.

Tas pats par sevi vēl nenozīmē atsvešināšanu, taču šādos apstākļos manipulācijas risks kļūst lielāks.

Atsvešināšana ne vienmēr izskatās dramatiski

Sabiedrībā bieži valda priekšstats, ka vecāku atsvešināšana nozīmē tikai kategorisku aizliegumu satikt otru vecāku.

Patiesībā tā bieži izpaužas daudz smalkāk.

Piemēram:

* otra vecāka regulāra noniecināšana bērna klātbūtnē;

* bērna pārliecināšana, ka otrs vecāks viņu nemīl;

* nepamatota saskarsmes kavēšana;

* svarīgas informācijas slēpšana;

* bērna iesaistīšana pieaugušo konfliktos;

* bērna izmantošana kā starpniekam;

* vainas sajūtas radīšana bērnam par labām attiecībām ar otru vecāku.

Tieši šādas šķietami ikdienišķas darbības ilgtermiņā var radīt bērnam nopietnas emocionālas sekas.

Vai vienmēr vainīgs ir tas vecāks, pie kura bērns dzīvo?

Nē.

Tas būtu pārāk vienkāršots secinājums.

Ir situācijas, kad bērna nevēlēšanās satikt vienu no vecākiem ir pamatota ar iepriekš piedzīvotu vardarbību, emocionālu nolaidību vai citiem objektīviem apstākļiem.

Tāpēc katra lieta jāvērtē individuāli.

Tomēr tikpat bīstami ir ignorēt situācijas, kad viens no vecākiem sistemātiski cenšas izjaukt bērna attiecības ar otru vecāku.

Tiesai jāvērtē fakti, nevis emocijas

Saskarsmes strīdos ļoti bieži katrs vecāks ir pārliecināts, ka tieši viņš aizstāv bērna intereses.

Tādēļ izšķiroša nozīme ir objektīviem pierādījumiem.

Tiesai jāvērtē:

* vai tiek pildīti saskarsmes nolēmumi;

* vai bērna atteikšanās no saskarsmes ir spontāna vai ietekmēta;

* kādi ir psihologu, bāriņtiesas un citu speciālistu secinājumi;

* kā katrs no vecākiem veicina bērna attiecības ar otru vecāku.

Svarīgākais jautājums nav – kurš vecāks uzvarēs.

Svarīgākais ir tas, kas būs vislabākais bērnam.

Nepieciešama agrīna palīdzība

Pozitīvi vērtējama Rīgas pašvaldības iniciatīva piedāvāt vecākiem jaunu atbalsta pakalpojumu domstarpību risināšanai.

Jo agrāk vecāki saņem profesionālu palīdzību, jo lielāka iespēja nepieļaut situāciju, kurā bērns kļūst par pieaugušo konflikta ķīlnieku.

Mediācija, psihologa konsultācijas un ģimenes terapija bieži vien spēj panākt vairāk nekā gadiem ilga tiesvedība.

Sabiedrībai jāmaina domāšana

Latvijā joprojām pārāk bieži šķiršanās tiek uztverta kā divu pieaugušo konflikts.

Patiesībā šķiršanās ļoti bieži ir arī bērna emocionālās drošības pārbaudījums.

Bērnam nav vajadzīga uzvara pār vienu no vecākiem.

Viņam vajadzīga iespēja saglabāt drošas, mīlošas un pilnvērtīgas attiecības ar abiem vecākiem.

Protams, ja vien nav objektīvu iemeslu šīs attiecības ierobežot.

Jurista Balss viedoklis

Vecāku atsvešināšana nav modes vārds un to nedrīkst izmantot kā universālu argumentu ikvienā ģimenes strīdā.

Tomēr arī pretēja galējība ir bīstama – ignorēt situācijas, kurās viens vecāks gadiem ilgi sistemātiski grauj bērna attiecības ar otru vecāku.

Tieši tāpēc nepieciešama rūpīga, profesionāla un objektīva katras lietas izvērtēšana.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī bērnam ir tiesības uz abiem vecākiem.

Šīs tiesības nepieder ne mātei, ne tēvam.

Tās pieder bērnam.

Un pieaugušo pienākums ir darīt visu iespējamo, lai viņam tās netiktu atņemtas.