Kad patiesības meklētājs kļūst par aizdomās turēto – kur beidzas pilsoniskā iniciatīva un sākas valsts monopols?
Publikācija: Gundars Ūdris
Ziņa par to, ka pēc publiskotās informācijas par kiberuzbrukumu AS “Latvijas Valsts meži” kriminālprocesā procesuālais statuss piemērots kiberdrošības ekspertam Elvisam Strazdiņam, raisījusi plašas diskusijas. Valsts policija uzsver, ka netiek vērtēta viņa publiskotā informācija vai profesionālā analīze, bet gan iespējamā patvaļīgā rīcība, bez pilnvarojuma uzdodoties par valsts kapitālsabiedrības pārstāvi un kontaktējoties ar iespējamo kibernoziedznieku. Savukārt pats eksperts uzskata, ka rīkojies sabiedrības interesēs. Izmeklēšana turpinās, un gala secinājumu šobrīd nav. (LSM)
Tomēr šis gadījums liek uzdot daudz plašāku jautājumu.
Kas notiek ar valsti, ja cilvēki, kuri meklē patiesību, sāk baidīties to darīt?
Demokrātiskas valsts spēks nav tikai policijā, prokuratūrā vai tiesās. Tās spēks ir arī drosmīgos žurnālistos, privātdetektīvos, kiberdrošības speciālistos un citos profesionāļos, kuri atklāj faktus, kurus citādi sabiedrība, iespējams, nekad neuzzinātu.
Vēsture rāda, ka virkne skaļu korupcijas lietu, finanšu afēru un organizētās noziedzības shēmu vispirms kļuva zināmas nevis valsts iestādēm, bet gan žurnālistiem, trauksmes cēlējiem vai privātiem izmeklētājiem. Nereti tieši viņu savāktā informācija kļuva par sākumpunktu valsts izmeklēšanai.
Tieši tādēļ žurnālista un privātdetektīva profesija demokrātijā nav greznība. Tā ir sabiedrības drošības sastāvdaļa.
Protams, nevienam nav tiesību pārkāpt likumu. Ne žurnālists, ne detektīvs, ne kiberdrošības eksperts nevar piesavināties valsts institūciju pilnvaras vai veikt darbības, kurām nepieciešams tiesisks pamats. Šīs robežas ir jāievēro.
Taču tikpat svarīgi ir nepieļaut pretēju galējību.
Ja sabiedrībā rodas iespaids, ka jebkura aktīva informācijas iegūšana vai mēģinājums palīdzēt atklāt noziedzīgu nodarījumu var beigties ar kriminālprocesu pret pašu informācijas ieguvēju, neizbēgami rodas tā sauktais “atturošais efekts”. Cilvēki sāk domāt nevis par to, kā palīdzēt sabiedrībai, bet gan par to, kā izvairīties no nepatikšanām.
Tas būtu bīstams signāls.
Ne mazāk svarīgs ir jautājums par valsts spēju sadarboties ar profesionāļiem ārpus valsts pārvaldes. Kiberdrošības jomā privātais sektors bieži vien spēj reaģēt ātrāk nekā valsts institūcijas. Līdzīgi arī izmeklējošajā žurnālistikā un privātdetektīvu darbā nereti tiek iegūta informācija, kas vēlāk palīdz atklāt noziedzīgus nodarījumus vai novērst būtiskus zaudējumus.
Tāpēc šajā lietā sabiedrībai būtu svarīgi saņemt skaidru atbildi ne tikai uz jautājumu, vai konkrētā persona ir ievērojusi likumu, bet arī uz daudz plašāku jautājumu – kur Latvijā šodien atrodas robeža starp sabiedrības interesēs veiktu faktu noskaidrošanu un darbībām, kuras valsts uzskata par nepieļaujamām.
Jo demokrātijā nedrīkst rasties situācija, kurā cilvēki baidās uzdot jautājumus, pētīt dokumentus, analizēt notikumus vai atmaskot iespējamus pārkāpumus tikai tāpēc, ka baidās kļūt par procesa dalībniekiem.
Žurnālisti un privātdetektīvi nav valsts pretinieki. Tie var būt vieni no nozīmīgākajiem sabiedrības sabiedrotajiem cīņā pret korupciju, krāpšanu un organizēto noziedzību. Tiesiskas valsts uzdevums ir vienlaikus nodrošināt, lai ikviens ievērotu likumu, un nepieļaut, ka likumīgas sabiedriskās aktivitātes tiek nepamatoti atturētas.
Tieši šī līdzsvara atrašana arī būs galvenais pārbaudījums šīs lietas vērtējumā.