PRIVĀTĀ SARAKSTE UN SABIEDRĪBAS TIESĪBAS ZINĀT: VAI MESSENGER UN WHATSAPP ZIŅAS DRĪKST PUBLIKOT?
Publikācija: Gundars Ūdris
Pēdējos gados Latvijas publiskajā telpā arvien biežāk nonāk privātas Messenger, WhatsApp, SMS un e-pasta sarakstes. Tās publicē politiķi, žurnālisti, sabiedrībā zināmas personas un arī paši sarakstes dalībnieki. Nereti pēc tam izceļas strīds – vai šāda rīcība ir likumīga?
No pirmā acu uzmetiena atbilde šķiet vienkārša.
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā personas privāto dzīvi un saraksti. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka korespondences neaizskaramība ir viena no būtiskākajām cilvēka pamattiesībām. (LV Portāls)
Vēl vairāk – likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. pants tieši nosaka, ka aizliegts publicēt personu korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora piekrišanas. (LIKUMI.LV)
Ja aprobežotos tikai ar šīs normas burtisku lasījumu, varētu secināt, ka jebkura privātas sarakstes publicēšana bez abu pušu piekrišanas ir aizliegta.
Tomēr dzīvē viss nav tik vienkārši.
Mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā nepastāv nevienas absolūtas pamattiesības. Arī tiesības uz privātumu tiek vērtētas kopsakarā ar Satversmes 100. pantā nostiprināto vārda brīvību, preses brīvību un sabiedrības tiesībām saņemt informāciju.
Tieši šī iemesla dēļ gan Latvijas tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa katrā konkrētajā gadījumā vērtē ne tikai publicēšanas faktu, bet arī publicēšanas mērķi, saturu un sabiedrisko nozīmību.
Piemēram, ja persona publisko privātu saraksti tikai tādēļ, lai atriebtos bijušajam laulātajam, biznesa partnerim vai politiskajam pretiniekam, šādu rīcību būs grūti attaisnot. Savukārt situācija var būt pilnīgi citāda, ja sarakste atklāj iespējamu korupciju, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, krāpšanu vai citus sabiedrībai nozīmīgus faktus.
Šādās situācijās rodas jautājums: vai sabiedrībai ir tiesības nezināt?
Tieši šeit sākas robeža starp privātumu un sabiedrības interesēm.
Ne mazāk svarīgs ir samērīguma princips. Pat tad, ja sabiedrības interese pastāv, tas vēl nenozīmē, ka jāpublicē visa sarakste. Bieži vien pilnīgi pietiek ar atsevišķiem fragmentiem, anonimizējot personas datus, telefona numurus, adreses, ģimenes locekļu vārdus un citu identificējošu informāciju.
Atsevišķi jāuzsver vēl kāds būtisks aspekts. Sarakstes iesniegšana policijai, prokuratūrai, tiesai vai citai kompetentai iestādei nav tas pats, kas publicēšana internetā. Ja sarakste tiek izmantota kā pierādījums tiesiskā procesā, tās izmantošanai ir cits mērķis – personas tiesību aizsardzība vai patiesības noskaidrošana.
Praksē bieži tiek jauktas divas dažādas lietas. Viena ir tiesības iepazīties ar saraksti, kuras dalībnieks persona ir. Otra – tiesības šo saraksti publicēt neierobežotam personu lokam. Tas, ka persona ir sarakstes dalībnieks, automātiski nenozīmē neierobežotas tiesības ar tās saturu rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Vienlaikus būtu liekulīgi ignorēt realitāti. Mūsdienu digitālajā laikmetā politiķi, amatpersonas, uzņēmēji un citas publiskas personas arvien biežāk nonāk situācijās, kad viņu rakstītais kļūst zināms sabiedrībai. Dažkārt tas notiek prettiesisku datu noplūžu rezultātā, citkārt – pašiem sarakstes dalībniekiem publiskojot saņemto informāciju.
Tāpēc juridiskais jautājums nav tikai par to, vai sarakste ir privāta. Jautājums ir arī par to, vai konkrētajā gadījumā sabiedrības interese ir pietiekami nozīmīga, lai attaisnotu privātuma ierobežošanu.
Tieši šis līdzsvars starp Satversmes 96. pantā garantēto korespondences neaizskaramību un Satversmes 100. pantā nostiprināto vārda brīvību ir viens no sarežģītākajiem demokrātiskas valsts tiesību sistēmas uzdevumiem.
Varbūt tādēļ ikvienam, kurš raksta Messenger, WhatsApp vai e-pastā, būtu vērts atcerēties vienkāršu principu: neraksti neko tādu, ko nebūtu gatavs kādreiz ieraudzīt avīzes pirmajā lapā.