Uzticēšanās valstij nav deklarējama – tā ir jānopelna
Komentārs žurnālam “Jurista Balss”
Nesen Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pauda ļoti būtisku atziņu: “Ja vēlamies, lai sabiedrība uzticas valsts varai, tad mums jāspēj parādīt, ka arī valsts uzticas cilvēkiem.”
Šie vārdi ir precīzi un savlaicīgi. Taču jāuzdod arī otrs jautājums – vai Latvijas sabiedrība šodien uzticas valstij?
Kā jurists, medija “Jurista Balss” izdevējs un pēdējā laikā arī praktizējošs privātdetektīvs, ikdienā sastopos ar cilvēkiem no dažādām Latvijas vietām un sabiedrības grupām. Un pārāk bieži nākas dzirdēt vienu un to pašu – cilvēki nejūtas sadzirdēti, aizsargāti un taisnīgi novērtēti.
Daudzi uzskata, ka policija nereti formāli izvērtē iesniegumus un pārāk viegli atsaka uzsākt kriminālprocesus. Citi norāda, ka izmeklēšanas mēdz būt nepietiekami rūpīgas un ka cietušajiem rodas sajūta, ka viņu problēmas valstij nav prioritāte.
Līdzīgas pārdomas sabiedrībā bieži izskan arī par tiesu darbu. Cilvēki mēdz justies nesadzirdēti, ja tiesas sēdēs netiek ļauts pilnībā izklāstīt būtiskus apstākļus vai uzdot jautājumus, kas, viņuprāt, ir svarīgi lietas taisnīgai izskatīšanai. Nereti rodas priekšstats, ka lietas tiek skatītas pārlieku formāli, neiedziļinoties to būtībā.
Arī bāriņtiesu darbs regulāri nonāk sabiedrības kritikas centrā. Ģimeņu strīdos un jautājumos, kas skar bērnu intereses, cilvēki bieži sagaida individuālu un dziļu situācijas izvērtējumu, taču nereti viņiem rodas sajūta, ka lēmumi balstīti galvenokārt dokumentos un procedūrās, nevis konkrētās ģimenes dzīves realitātē.
Tomēr neuzticēšanos valstij neveido tikai tiesiskuma jautājumi.
To veicina arī sabiedrībā plaši apspriestā atšķirība starp daudzu iedzīvotāju ienākumiem un valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļu atalgojumu. Cilvēki uzdod loģisku jautājumu – vai šāds atalgojuma līmenis vienmēr atbilst sasniegtajiem rezultātiem un sabiedrības interesēm?
Ne mazāk svarīga ir amatpersonu pieejamība. Pārāk bieži iedzīvotāji sūdzas, ka valsts un pašvaldību iestādēs atbildīgās personas nav iespējams sazvanīt, satikt vai saņemt skaidras atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Cilvēkam rodas sajūta, ka valsts eksistē pati sev, nevis sabiedrībai.
Sabiedrības uzticēšanos mazina arī skaļi un ilgstoši neatrisināti stāsti par iespējamu līdzekļu izšķērdēšanu, neveiksmīgiem infrastruktūras projektiem, neprofesionāliem lēmumiem un korupcijas riskiem. Pat tad, ja katrā konkrētā
gadījumā pastāv dažādi skaidrojumi, kopējais iespaids sabiedrībā veidojas negatīvs.
Rezultāts ir redzams. Cilvēki arvien biežāk saka: “Mēs vairs neticam.” Un tieši šis ir bīstamākais signāls jebkurai demokrātiskai valstij.
Demokrātija nevar ilgstoši pastāvēt bez sabiedrības uzticēšanās. Ne policija, ne tiesas, ne valdība, ne Saeima nevar efektīvi darboties, ja ievērojama sabiedrības daļa uzskata, ka tās netiek uzklausītas un ka taisnīgums ir pieejams tikai izredzētajiem.
Tādēļ līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām būtu jākļūst skaidram vienam galvenajam uzdevumam – atjaunot sabiedrības uzticēšanos valstij.
Tas nav panākams ar reklāmas kampaņām vai skaistiem saukļiem. Tas panākams ar profesionālu darbu, atklātību, atbildību par kļūdām, pieejamām amatpersonām, efektīvu cīņu pret korupciju un patiesu cieņu pret cilvēku.
Tikpat svarīga ir arī pašas sabiedrības atbildība. Vēlētājiem jābūt prasīgākiem, zinošākiem un kritiskākiem. Pirms vēlēšanām jāvērtē nevis skaļākie solījumi, bet kandidātu reālā pieredze, reputācija un paveiktais darbs.
Valsts uzticēšanās krīzi nevar atrisināt vienā dienā. Taču pirmais solis ir atzīt problēmu.
Jo uzticēšanās nav kaut kas tāds, ko var pieprasīt ar likumu vai iegūt ar amatu. Uzticēšanās ir jānopelna. Katru dienu. Ar darbiem.
Gundars Ūdris
Jurists, privātdetektīvs un medija “Jurista Balss” izdevējs.