Maksāt ir pienākums, bet pārbaudīt nedrīkst?
Publikācija: Gundars Ūdris
Latvijas Republikas Senāts jau pirms vairākiem gadiem skaidri formulēja nozīmīgu atziņu ģimenes tiesību jomā – bērna pilngadības sasniegšana pati par sevi neizbeidz vecāku pienākumu viņu uzturēt.
Senāts norādījis, ka Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās izglītības iestādes dienas nodaļā un nav sasniedzis 24 gadu vecumu, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, tādēļ vecākiem saglabājas pienākums viņu uzturēt. Savukārt, ja bērns sāk strādāt, gūst ienākumus vai studijas pārtrauc, uzturlīdzekļu maksātājam ir tiesības prasīt uzturlīdzekļu samazināšanu vai atbrīvošanu no šī pienākuma.
Ar šo atziņu grūti strīdēties.
Valsts interesēs ir nodrošināt, lai jaunietis varētu iegūt izglītību un sagatavoties patstāvīgai dzīvei. Izglītība nav tikai privāta interese – tā ir sabiedrības ilgtermiņa investīcija.
Tomēr šis Senāta spriedums aktualizē arī citu jautājumu, par kuru publiskajā telpā runāts ievērojami mazāk.
Kā uzturlīdzekļu maksātājs var noskaidrot, vai apstākļi, kuru dēļ viņam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgai personai, joprojām pastāv?
Tieši šeit sākas problēma.
Pilngadīgs bērns vairs nav bērns Civillikuma klasiskajā izpratnē. Viņš ir pilntiesīga persona ar savām tiesībām uz privātumu un personas datu aizsardzību.
Rezultātā veidojas situācija, kad uzturlīdzekļu maksātājs bieži vien nevar iegūt informāciju:
- vai pilngadīgais bērns joprojām mācās;
- kur viņš mācās;
- vai viņš ir pārtraucis studijas;
- vai viņš strādā;
- vai viņš gūst regulārus ienākumus;
- vai viņš faktiski jau ir spējīgs pats sevi apgādāt.
Praksē augstskolas šādu informāciju nesniedz.
Valsts iestādes šādu informāciju nesniedz.
Pašvaldību iestādes šādu informāciju nesniedz.
Atbildes parasti ir vienādas – personas dati, datu aizsardzība, trešās personas privātums.
Šādā situācijā rodas pamatots jautājums.
Vai ir taisnīgi uzlikt personai pienākumu maksāt uzturlīdzekļus, vienlaikus liedzot tai iespēju pārliecināties par šī pienākuma faktiskā pamata esamību?
Protams, nevienam nav tiesību bez ierobežojumiem iegūt ziņas par citas pilngadīgas personas privāto dzīvi.
Tomēr arī uzturlīdzekļu maksātājam ir leģitīmas intereses.
Ja likums paredz iespēju prasīt uzturlīdzekļu samazināšanu vai atbrīvošanu no šī pienākuma gadījumā, kad pilngadīgais bērns jau pats spēj sevi apgādāt, tad personai ir jābūt arī reālai iespējai iegūt informāciju, kas ļauj šo tiesību izmantot.
Pretējā gadījumā veidojas paradoksāla situācija.
Likums saka:
"Jums ir tiesības prasīt uzturlīdzekļu samazināšanu."
Taču praksē persona bieži vien nevar iegūt informāciju, kas nepieciešama šādas prasības sagatavošanai.
Faktiski tas nozīmē, ka tiesības eksistē teorētiski, bet to īstenošana ir ievērojami apgrūtināta.
Senāta spriedums ir svarīgs ne tikai ar tajā formulēto atziņu par pilngadīga bērna uzturēšanu līdz 24 gadu vecumam, kamēr viņš iegūst izglītību. Tas aktualizē arī plašāku diskusiju par līdzsvaru starp personas datu aizsardzību un tiesībām uz taisnīgu procesu.
Datu aizsardzība ir demokrātiskas sabiedrības vērtība.
Tomēr arī taisnīgums ir demokrātiskas sabiedrības vērtība.
Un tiesiskā valstī nedrīkst rasties situācija, kurā personai ir pienākums maksāt, bet praktiski nav iespēju pārbaudīt, vai šī pienākuma juridiskais pamats joprojām pastāv.
Iespējams, ir pienācis laiks nopietnai diskusijai par to, kā nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp pilngadīgas personas tiesībām uz privātumu un uzturlīdzekļu maksātāja tiesībām aizsargāt savas likumīgās intereses.
Jo jautājums šeit nav tikai par uzturlīdzekļiem.
Jautājums ir par uzticēšanos tiesiskumam.