Kad eksperts nevar pateikt ne "jā", ne "nē": vai Latvija pilnībā izmanto savus instrumentus patiesības noskaidrošanai?
Publikācija: Gundars Ūdris
Latvijas tiesās ik gadu tiek izskatītas simtiem lietu, kurās izšķiroša nozīme ir dokumentiem, parakstiem, līgumiem un darījumiem, kas notikuši pirms vairākiem gadiem. Nereti tieši viens paraksts kļūst par robežšķirtni starp uzvaru un zaudējumu, starp mantas saglabāšanu un tās zaudēšanu, starp reputācijas saglabāšanu un tās sagraušanu.
Sabiedrība tradicionāli uzskata, ka šādos gadījumos atbildi sniegs ekspertīze. Ja rodas šaubas par paraksta autentiskumu, tiesa nozīmē rokraksta ekspertīzi, eksperts izdara secinājumus, un jautājums tiek atrisināts.
Tomēr dzīve ir daudz sarežģītāka.
Praksē nereti sastopamas situācijas, kad eksperts nespēj sniegt kategorisku atbildi. Ne tāpēc, ka eksperts būtu nekompetents. Ne tāpēc, ka ekspertīze būtu veikta pavirši. Vienkārši zinātnei ir savas robežas.
Dažkārt trūkst pietiekama skaita salīdzināmo parakstu. Dažkārt dokumenta kvalitāte ir nepietiekama. Dažkārt paraksts ir pārāk vienkāršs. Dažkārt starp parakstu izdarīšanas laikiem ir pagājuši daudzi gadi. Rezultātā eksperta slēdziens ir juridiski korekts, bet sabiedrībai psiholoģiski grūti pieņemams:
"Nav iespējams noteikt."
Tieši šajā brīdī sākas jautājums, par kuru Latvijas tiesību sistēmā runā pārāk maz.
Kas notiek pēc tam?
Tiesa nevar atteikties spriest tiesu tikai tādēļ, ka eksperts nav spējis sniegt viennozīmīgu atbildi. Tiesnesim jebkurā gadījumā ir jāpieņem nolēmums. Tādēļ tiesa sāk vērtēt citus lietā esošos pierādījumus – pušu paskaidrojumus, liecinieku liecības, dokumentus, notikumu secību un citus apstākļus.
Tas ir pareizi.
Taču rodas jautājums – vai Latvijas tiesiskajā sistēmā tiek izmantoti visi pieejamie instrumenti, lai nonāktu pēc iespējas tuvāk patiesībai?
Daudzās Eiropas valstīs un Ziemeļamerikā šādās situācijās būtiska loma ir profesionālām privātajām izmeklēšanām.
Privātdetektīvs nav rokraksta eksperts.
Privātdetektīvs nepētīs tinti, papīru vai paraksta grafiskās īpatnības.
Taču viņš var meklēt atbildes uz jautājumiem, uz kuriem eksperts nekad nevarēs atbildēt.
Vai personas vispār bija pazīstamas?
Vai starp viņām pastāvēja iepriekšējas attiecības?
Vai eksistēja sarakste?
Vai bija telefona sakari?
Vai bija finanšu plūsmas?
Vai darījuma apraksts atbilst faktiskajiem dzīves apstākļiem?
Vai personai konkrētajā laikā vispār bija iespēja rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem?
Vai ir personas, kuras var apstiprināt vai noliegt notikušo?
Tie ir jautājumi, uz kuriem bieži vien iespējams atrast atbildes pat pēc vairākiem gadiem.
Mūsdienu pasaulē cilvēki aiz sevis atstāj milzīgu informācijas daudzumu. Elektroniskās sarakstes, sociālie tīkli, uzņēmumu dokumenti, publiskie reģistri, finanšu ieraksti, īpašumu dati, komercreģistra informācija, arhīvi, liecinieki un neskaitāmi citi avoti veido faktu kopumu, kas nereti spēj izgaismot patiesību daudz spilgtāk nekā viens apstrīdēts paraksts.
Tieši tāpēc rodas jautājums – vai Latvija pietiekami izmanto privātdetektīvu institūtu?
Diemžēl jāatzīst, ka nē.
Lai gan Latvijā privātdetektīva profesija ir reglamentēta un sertificēta, praksē privātdetektīvi joprojām tiek uztverti vairāk kā eksotisks pakalpojums, nevis pilnvērtīgs tiesiskuma nodrošināšanas instruments.
Tas ir paradokss.
No vienas puses, valsts arvien vairāk runā par ekonomisko drošību, finanšu noziegumiem, krāpniecības apkarošanu, uzņēmējdarbības vides drošību un investoru aizsardzību.
No otras puses, profesionāļi, kuru ikdienas darbs ir faktu meklēšana un pārbaude, Latvijas tiesiskajā apritē joprojām tiek izmantoti salīdzinoši reti.
Vēl vairāk – sabiedrībā bieži tiek aizmirsts, ka valsts drošība nav tikai militārā drošība.
Valsts drošība ir arī tiesiskā drošība.
Tā ir uzņēmēju pārliecība, ka darījumi netiks balstīti uz viltotiem dokumentiem.
Tā ir investoru pārliecība, ka strīdi tiks izšķirti pēc iespējas tuvāk patiesībai.
Tā ir sabiedrības uzticēšanās tam, ka krāpnieciskas shēmas tiks atklātas.
Tā ir pārliecība, ka dokumentu viltošana un finanšu manipulācijas nebūs efektīvs veids, kā iegūt mantisku labumu.
Tieši šeit privātdetektīvu loma var būt daudz nozīmīgāka nekā pieņemts domāt.
Privātdetektīvs nevar aizstāt tiesu.
Privātdetektīvs nevar aizstāt ekspertu.
Privātdetektīvs nevar aizstāt policiju.
Taču viņš var palīdzēt atrast faktus, kurus neviens cits konkrētajā lietā nemeklē.
Mūsdienu tiesvedībā arvien biežāk uzvar nevis tas, kurš skaļāk runā, bet tas, kurš spēj atrast vairāk faktu.
Un tieši fakti ir jebkuras taisnīgas tiesas spriešanas pamats.
Tādēļ Latvijā būtu vērts daudz nopietnāk diskutēt par privātdetektīvu institūta lomu tiesiskuma stiprināšanā, ekonomisko noziegumu atklāšanā un sabiedrības uzticības vairošanā tiesu sistēmai.
Jo situācijās, kad eksperts nevar pateikt ne "jā", ne "nē", patiesība nepazūd.
Tā joprojām pastāv.
Jautājums ir tikai viens – vai mēs esam gatavi izmantot visus likumā paredzētos līdzekļus, lai to atrastu.