Attēls: MI rīka izveidots

Saeima šobrīd gatavojas galīgajā lasījumā pieņemt grozījumus likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Oficiāli to mērķis ir pielāgot Latvijas tiesisko regulējumu Eiropas Mediju brīvības aktam, uzlabot mediju caurskatāmību un stiprināt informatīvo telpu.

Tomēr aiz tehniskām formulām un juridiskiem terminiem slēpjas daudz būtiskāki jautājumi.

Vai valsts cenšas stiprināt mediju vidi, vai arī soli pa solim tiek veidots jauns kontroles mehānisms?

Preses izdevumi atgriežas veikalu plauktos

Viens no skaļākajiem priekšlikumiem paredz noteikt pienākumu pārtikas un saimniecības preču tirgotājiem nodrošināt drukāto preses izdevumu tirdzniecību.

Ekonomikas ministrija argumentē, ka pēdējos gados strauji samazinājies preses kiosku skaits, daudzi reģionālie izdevumi zaudē izplatīšanas iespējas, bet iedzīvotājiem arvien grūtāk kļūst piekļūt drukātajai presei.

No sabiedrības interešu viedokļa šim argumentam ir loģika.

Ja valsts uzskata medijus par demokrātijas sastāvdaļu, tad pieejamība ir svarīga.

Tomēr rodas arī otrs jautājums.

Vai valsts drīkst privātam veikalam uzlikt pienākumu tirgot konkrētu preču kategoriju?

Ja šodien tas ir laikraksts un žurnāls, kur ir robeža rīt?

Šis ir ne tikai mediju politikas, bet arī uzņēmējdarbības brīvības jautājums.

Kas drīkst kļūt par masu informācijas līdzekli?

Daudz nopietnākas diskusijas raisa normas par masu informācijas līdzekļu reģistrāciju.

Sākotnēji publiskajā telpā izskanēja informācija, ka pirms medija reģistrācijas Uzņēmumu reģistrs lūgs Kultūras ministrijas atzinumu.

Šāds modelis pamatoti izraisīja bažas.

Demokrātiskā valstī valsts iestādei nevajadzētu kļūt par institūciju, kas vērtē, vai konkrēts medijs ir tiesīgs uzsākt darbību.

Tomēr trešajam lasījumam iesniegtie priekšlikumi paredz citu pieeju.

Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs ierosinājis, ka atzinumu sniegtu mediju pašregulējoša organizācija, kas pārstāv lielāko daļu masu informācijas līdzekļu.

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet solis pareizajā virzienā.

Valsts kontroles vietā – nozares pašregulācija.

Taču arī šeit rodas būtiski jautājumi.

Kas noteiks, kura organizācija pārstāv “lielāko daļu masu informācijas līdzekļu”?

Vai tajā būs pārstāvēti arī mazie, reģionālie un neatkarīgie mediji?

Vai vienai organizācijai nedrīkstētu piešķirt pārāk lielu ietekmi pār jaunu mediju ienākšanu tirgū?

Kurš kontrolēs kontrolētājus?

Tieši šeit sākas svarīgākā diskusija.

Ja mediju pašregulācijas organizācijas atzinums būs tikai konsultatīvs, tas kalpos kā profesionāls vērtējums.

Ja tas kļūs par priekšnoteikumu reģistrācijai, situācija ir pavisam cita.

Tad rodas jautājums:

Kas kontrolēs institūciju, kura kontrolēs jaunu mediju ienākšanu informatīvajā telpā?

Vārda brīvība nav tikai tiesības publicēt informāciju.

Vārda brīvība ir arī tiesības izveidot jaunu mediju.

Tieši tādēļ jebkura sistēma, kas rada papildu filtrus mediju reģistrācijai, ir rūpīgi jāvērtē.

Ko tas nozīmē Latvijai?

Demokrātiskas valsts spēks nav atkarīgs no tā, cik viegli iespējams kontrolēt medijus.

Tas ir atkarīgs no tā, cik brīvi mediji var pastāvēt.

Latvijai nepieciešama gan kvalitatīva mediju vide, gan skaidri spēles noteikumi.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka mediju daudzveidība un neatkarība ir demokrātijas pamats.

Tāpēc, pieņemot jaunos grozījumus, likumdevējam būtu jāatbild uz trim vienkāršiem jautājumiem.

Vai valsts drīkst uzlikt privātiem veikaliem pienākumu tirgot presi?

Vai kādai institūcijai jābūt tiesībām vērtēt jaunu mediju reģistrāciju?

Un visbeidzot – kas kontrolēs tos, kuri paši iegūs tiesības kontrolēt citus?

Atbildes uz šiem jautājumiem noteiks ne tikai jaunā likuma saturu, bet arī Latvijas mediju vides attīstību turpmākajos gados.