No idejas līdz valstij: 18. novembris un Latvijas brīvības ceļš
Publikācija: Gundars Ūdris, "Jurista Balss"
Latvijas Republika neradās vienā dienā un tikai ar vienu svinīgu aktu. Tās proklamēšana bija ilga ceļa kulminācija — ceļa, kurā latvieši no valodas un kultūras kopības nonāca līdz politiskai prasībai pašiem lemt savu likteni.
Tauta, kas sāka sevi apzināties
19. gadsimtā latviešu apdzīvotās zemes nebija vienota politiska teritorija. Kurzeme, Vidzeme un Latgale atradās dažādos Krievijas impērijas administratīvajos apgabalos. Tomēr veidojās kopīga nacionālā pašapziņa: attīstījās latviešu valoda, prese un izglītība, bet jaunlatviešu kustība rosināja tautu apzināties savu vēsturi un kultūru. 1873. gadā Rīgā notika pirmie Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki — viens no redzamākajiem apliecinājumiem, ka dažādu novadu latvieši spēj pulcēties kopīgā kultūras telpā.
Ar kultūras atmodu vien nepietika, lai rastos valsts ideja. 1903. gadā Miķelis Valters publiski izteica domu, ka Latvijai jāatdalās no Krievijas impērijas un jākļūst par patstāvīgu politisku veidojumu. Sākotnēji neatkarības ideja bija mazāk izplatīta nekā prasība pēc autonomijas, taču 1905. gada revolūcija un tai sekojošā politiskā rosība paplašināja diskusiju par tautas tiesībām lemt pašai savu nākotni.
Pirmais pasaules karš šo procesu padarīja vēl asāku. Frontes līnija, vācu okupācija un karadarbības postījumi lika daudziem pamest mājas. Tūkstošiem latviešu devās bēgļu gaitās, bet latviešu strēlnieki karoja frontē. Krievijas impērijas sabrukums 1917. gadā pavēra iespēju, par kuru iepriekš varēja tikai sapņot — pašiem veidot savu politisko nākotni.
1917. gada Latgales latviešu kongress pauda, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un tiem jāapvienojas vienā valstī. Tajā pašā gadā tika izveidota Latviešu Pagaidu nacionālā padome. Tās uzdevumā Kārlis Skalbe uzrakstīja uzsaukumu “Visiem latviešiem!”, kas tika izplatīts desmitiem tūkstošu eksemplāru. Tajā bija formulēta doma par vēsturisko novadu apvienošanu: “Kurzeme, Vidzeme un Latgale lai top par apvienoto Latviju.” Tas bija aicinājums domāt par Latviju kā vienu politisku un nacionālu kopumu.
18. novembris — valsts tiek pasludināta
1918. gada rudenī sabruka Vācijas impērija, un Pirmais pasaules karš tuvojās beigām. Latvijas politiķiem bija īss brīdis, lai dažādos politiskos spēkus apvienotu kopīgā rīcībā. 17. novembrī tika izveidota Latvijas Tautas padome, pārstāvot vairākas partijas un politiskos virzienus. Nākamajā dienā Rīgā, toreizējā Otrajā pilsētas teātrī — tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī — Tautas padome pasludināja Latvijas Republiku.
1918. novembra akts noteica, ka Latvija ir “patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts”. Tika izveidota Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani tās priekšgalā, bet Satversmes sapulces sasaukšana tika izvirzīta par vienu no galvenajiem uzdevumiem. Uzsaukums “Latvijas pilsoņiem!” paredzēja, ka valsts iekārtu un attiecības ar ārvalstīm noteiks tautas vēlēta Satversmes sapulce, ievēlēta vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, kurās piedalās gan sievietes, gan vīrieši. Šis uzsaukums kļuva par jaunās valsts tiesisko pamatu.
Taču valsts pasludināšana vēl nenozīmēja, ka tās vara bija nostiprināta visā Latvijas teritorijā. Jaunajai valstij nebija pietiekami spēcīgas armijas un pilnībā izveidotu iestāžu, bet tās teritorijā sadūrās vairāku spēku intereses.
Brīvības cīņas — par valsts pastāvēšanu
Drīz pēc proklamēšanas Latvijā iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija. 1919. gada sākumā Pagaidu valdība bija spiesta atstāt Rīgu un darboties Liepājā. Valsts cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī par iespēju pašai noteikt savas zemes nākotni — laikā, kad Latvijā darbojās vairākas konkurējošas varas un bruņoti formējumi.
1919. gada jūnijā Cēsu kaujās Igaunijas armija un tai pakļautā Ziemeļlatvijas brigāde sakāva vācu militāros spēkus. Cēsu kaujas bija būtisks pavērsiens: tās vājināja vācu mēģinājumus noteikt Latvijas politisko nākotni un palīdzēja atjaunot Latvijas Pagaidu valdības varu.
Rudenī neatkarību apdraudēja Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgai. 1919. gada oktobrī Latvijas armija apturēja bermontiešus pie Daugavas un novembrī sāka atbrīvot Pārdaugavu. 11. novembrī tika atbrīvota Rīgas kreisā krasta daļa, bet 21. novembrī Latvijas armija ieņēma Jelgavu. Bermontiāde bija daļa no plašākām Brīvības cīņām, kurās Latvijas armijai palīdzēja arī sabiedroto valstu atbalsts.
Cīņas turpinājās arī Latgalē. 1920. gada sākumā Latvijas un Polijas karaspēks kopīgi atbrīvoja Daugavpili, un līdz februārim tika atbrīvota visa Latgale. 11. augustā Rīgā noslēgtais Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums izbeidza karu. Krievija tajā bez ierunām atzina Latvijas neatkarību, patstāvību un suverenitāti. 1921. gada 26. janvārī Latviju de iure atzina arī Antantes Augstākā padome.
Satversmes sapulce un demokrātiskas valsts pamati
Latvijas valstiskumu nostiprināja ne tikai karavīri, bet arī vēlētāji un likumdevēji. 1920. gada 17. un 18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas. Tajās piedalījās 84,9 procenti balsstiesīgo — sievietes un vīrieši. Tika ievēlēti 150 deputāti, tostarp piecas sievietes. Satversmes sapulce sanāca uz pirmo sēdi 1. maijā, un tās prezidents bija Jānis Čakste.
Satversmes sapulce izstrādāja valsts pamatlikumu, pieņēma agrārreformas likumu, Saeimas vēlēšanu likumu un citus valstij nepieciešamus tiesību aktus. Latvijas Republikas Satversmi tā pieņēma 1922. gada 15. februārī. Satversme stājās spēkā 7. novembrī, kad uz pirmo sēdi sanāca 1. Saeima.
Latvijas valsts izveide bija reizē ideju, politiskas vienošanās, bruņotas cīņas un demokrātiskas valsts celtniecības darbs. 18. novembris atgādina brīdi, kad tika pasludināts mērķis — neatkarīga, demokrātiska republika. Bermonta sakāve, Latgales atbrīvošana, Satversmes sapulces vēlēšanas un Satversmes pieņemšana šo mērķi pārvērta pastāvošā valstī.
Tāpēc Latvijas dzimšanas diena nav tikai atskats uz 1918. gadu. Tā ir atcerēšanās, ka valsts sākas ar tautas gribu, bet pastāv un kļūst stipra ar cilvēku darbu, drosmi un atbildību.