Pāriet uz galveno saturu
Jurista Balss
  • Par mums
  • Raksti
  • Saeimas ziņas
  • Noderīgi
  • Jurists joko
  • Kontakti
  • Stāsti pēc patiesiem notikumiem

Jaunākie ieraksti

  • No idejas līdz valstij: 18. novembris un Latvijas brīvības ceļš
    18. nov. 2026
  • Lindas Liepiņas “ola” un neizmantotā balss
    18. nov. 2026
  • Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, stipri cilvēki rada vieglus laikus, viegli laiki rada vājus cilvēkus, un vāji cilvēki rada grūtus laikus.
    16. nov. 2026
  • Gribēja sodīt bijušo laulāto, bet pati nonāca bāriņtiesas uzmanības lokā. Kāpēc tā var notikt?
    16. nov. 2026
  • 16. novembrī darbu Valsts kancelejas direktora amatā sāk Kaspars Gorkšs
    16. nov. 2026
  • “Jurista Balss” nedēļas redakcijas brīfings 2026. gada 9.–15. novembris
    16. nov. 2026
  • Kad cilvēks patiesībā kļūst pieaudzis? Par naudu, izglītību un personības briedumu
    10. nov. 2026


Kad cilvēks patiesībā kļūst pieaudzis? Par naudu, izglītību un personības briedumu

10. novembris, 2026 pl. 16:36, Nav komentāru

Kad cilvēks patiesībā kļūst pieaudzis? Par naudu, izglītību un personības briedumu

Foto: No personīgā arhīva, apmēram, 2004. gads

Gundars Ūdris, «Jurista Balss» izdevējs

Vai cilvēks, kurš prot nopelnīt naudu, izveidot uzņēmumu un nodrošināt ģimeni, jau ir uzskatāms par nobriedušu personību? Vai arī patiesais briedums sākas daudz vēlāk — brīdī, kad cilvēks iemācās izprast sevi, citus cilvēkus un pasauli?

Vai finansiālie panākumi nozīmē arī personības briedumu?

Dzīves laikā esmu nonācis pie atziņas, ka cilvēka patiesais briedums nebūt nav nosakāms tikai pēc viņa vecuma, materiālā stāvokļa vai profesionālajiem panākumiem.

Cilvēks var būt veiksmīgs uzņēmējs, pelnīt ievērojamu naudu, nodibināt ģimeni, audzināt bērnus un uzņemties atbildību par citiem, bet vienlaikus vēl nebūt sasniedzis tādu personības attīstības līmeni, kas ļautu viņam pilnvērtīgi izprast sevi, apkārtējos cilvēkus un pasauli.

Pie šādas atziņas esmu nonācis, vērtējot pats savu dzīvi.

Šis raksts nav zinātnisks pētījums vai mēģinājums kādam norādīt, kā pareizi dzīvot. Tās ir manas personīgās pārdomas, kas veidojušās vairāku gadu desmitu laikā, piedzīvojot gan finansiālus panākumus, gan neveiksmes, gan būtiskas pārmaiņas savā domāšanā.

Iespējams, mana pieredze kādam jaunam cilvēkam palīdzēs agrāk saprast to, līdz kam es pats nonācu tikai aptuveni četrdesmit gadu vecumā.

Septiņpadsmit gados sāku strādāt, astoņpadsmit — jau labi pelnīju

Savas darba gaitas sāku samērā agri — aptuveni septiņpadsmit gadu vecumā. Jau astoņpadsmit gados, vēl padomju sistēmas apstākļos, spēju nopelnīt tam laikam diezgan labu naudu.

Jaunam cilvēkam šādi panākumi neizbēgami rada zināmu pašpārliecinātību.

Man šķita, ka esmu pietiekami gudrs, uzņēmīgs un veiksmīgs. Ja jau protu nopelnīt vairāk nekā daudzi citi, tātad dzīvē kaut ko esmu sapratis.

Taču vēlāk izrādījās, ka šāds priekšstats bija visai maldīgs.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu mainījās praktiski viss. Bija jāapgūst pavisam jauni uzņēmējdarbības principi, jāiemācās strādāt tirgus ekonomikas apstākļos un jāpielāgojas citai sabiedriskajai un ekonomiskajai sistēmai.

Vienlaikus veidojās arī mana ģimenes dzīve. Biju nodibinājis ģimeni, piedzima meita, un man bija jāuzņemas atbildība ne tikai par sevi, bet arī par saviem tuvākajiem.

No malas raugoties, es jau biju pieaudzis cilvēks.

Taču šodien, atskatoties uz sevi divdesmit trīs, divdesmit piecu un pat trīsdesmit gadu vecumā, saprotu, ka man vēl ļoti daudz kā pietrūka.

Es biju pieaudzis juridiskā un sociālā nozīmē, bet vai biju pietiekami nobriedis emocionāli un intelektuāli?

Šodien uz šo jautājumu nevaru viennozīmīgi atbildēt apstiprinoši.

Uzņēmējs, kurš vēl nebija iemācījies brīvi komunicēt

Deviņdesmitajos gados nodarbojos ar uzņēmējdarbību, tostarp bāru un kafejnīcu biznesu.

Šajā nozarē komunikācija ar cilvēkiem ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Ir jāsarunājas ar klientiem, jāuzklausa viņu vēlmes, jārisina dažādas situācijas un, protams, arī jāsmaida.

To visu es darīju.

Tomēr tagad saprotu, ka toreiz man pietrūka patiesas komunikācijas brīvības.

Biju samērā bikls, dažkārt nevajadzīgi atturīgs un ne vienmēr spēju justies pārliecināts saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem.

Tas nenozīmē, ka nepratu vadīt uzņēmumu vai risināt praktiskus jautājumus. Gluži pretēji — uzņēmējdarbībā biju apguvis daudzas lietas, ko nevar iemācīties nevienā mācību grāmatā.

Taču prasme vadīt biznesu un prasme brīvi, pārliecinoši un saturīgi komunicēt ar cilvēkiem nav viens un tas pats.

Cilvēks var lieliski pārzināt savu nozari, bet vienlaikus justies nedrošs situācijās, kur nepieciešamas plašākas zināšanas, kultūras izpratne vai spēja diskutēt par jautājumiem ārpus savas ikdienas profesionālās darbības.

Manā ieskatā šī atšķirība ir ļoti būtiska.

Latvijas «treknie gadi» — daudz naudas, bet vai arī laimes?

Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas ekonomika strauji attīstījās. Uzņēmējdarbībā pavērās jaunas iespējas, pieauga nekustamo īpašumu cenas, un sabiedrībā izveidojās salīdzinoši plašs turīgu cilvēku slānis.

Arī mana uzņēmējdarbība attīstījās, un finansiālā situācija kopumā uzlabojās.

Man apkārt bija daudz turīgu un pat ļoti bagātu cilvēku.

Viņu ceļi līdz materiālajai labklājībai bija ļoti atšķirīgi.

Vieni pie ievērojamiem īpašumiem bija tikuši denacionalizācijas procesu rezultātā vai saņemot mantojumus. Citi bija izmantojuši nekustamo īpašumu cenu straujo pieaugumu, īstajā laikā iegādājoties un pārdodot īpašumus.

Bija arī cilvēki, kuru ģimeņu labklājības vēsture saistījās ar padomju laika varas struktūrām, tostarp atsevišķos gadījumos ar VDK jeb KGB.

Savukārt citu turības izcelsme raisīja jautājumus par izmantoto uzņēmējdarbības metožu tiesiskumu, tostarp iespējamu iesaistīšanos fiktīvos darījumos un pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanas shēmās.

Protams, šie piemēri nav vispārinājums par visiem tā laika turīgajiem cilvēkiem. Daudzi savu labklājību bija sasnieguši ar godīgu darbu, uzņēmību un zināšanām.

Taču mani interesē nevis tas, kā katrs bija ieguvis savu bagātību, bet gan pavisam cits jautājums.

Kāpēc daļa cilvēku, kuriem materiālā ziņā šķietami nekā netrūka, tomēr neizskatījās patiesi laimīgi?

Es pazinu cilvēkus, kuriem bija dārgi automobiļi, nekustamie īpašumi, ievērojami naudas līdzekļi un iespējas ceļot.

Tomēr daudzi no viņiem bieži bija ar kaut ko neapmierināti.

Dažiem, manuprāt, pietrūka iekšējas pašpārliecinātības. Citi centās savu pārākumu apliecināt ar materiālām lietām, amatiem vai sabiedrisko stāvokli.

Vēl citiem bija grūtības atklāti izrādīt emocijas, runāt par savām jūtām vai veidot patiesi tuvas attiecības.

Toreiz es tam nepievērsu tik lielu uzmanību.

Tagad, atskatoties uz šo laiku, pieļauju, ka daļai šo cilvēku, līdzīgi kā man pašam, pietrūka plašākas izglītības, kultūras pieredzes un iespējas attīstīt savu emocionālo pasauli.

Protams, nevar apgalvot, ka izglītības trūkums automātiski rada psiholoģiskus kompleksus vai nespēju veidot attiecības. Cilvēka personību ietekmē daudz dažādu apstākļu.

Tomēr esmu pārliecināts, ka šaurs interešu loks, ierobežota sociālā vide un koncentrēšanās gandrīz tikai uz materiālajiem panākumiem var kavēt personības daudzpusīgu attīstību.

Man apkārt bija cilvēki, kuri prata nopelnīt ievērojamas naudas summas, taču ne vienmēr prata no dzīves gūt gandarījumu.

Un šodien es saprotu, ka zināmā mērā tas attiecās arī uz mani.

Vai es pietiekami pratu izrādīt mīlestību saviem bērniem?

Šeit vēlos pieskarties kādam personiskākam jautājumam.

Atskatoties uz saviem jaunības un agrīnajiem uzņēmējdarbības gadiem, esmu aizdomājies arī par to, kāds toreiz biju ģimenē un attiecībās ar saviem bērniem.

Es strādāju, nodarbojos ar uzņēmējdarbību, centos nodrošināt ģimeni un risināt dažādas ikdienas problēmas.

Taču šodien pieļauju, ka ne vienmēr pietiekami pratu izrādīt saviem bērniem mīlestību.

Ne jau tāpēc, ka viņus nemīlētu.

Drīzāk tāpēc, ka pats vēl nebiju līdz galam iemācījies savas emocijas un jūtas brīvi izpaust.

Iespējams, tolaik man šķita, ka rūpes par ģimenes materiālo nodrošinājumu jau pašas par sevi ir pietiekams mīlestības apliecinājums.

Taču tagad saprotu, ka tas nav gluži viens un tas pats.

Bērnam ir svarīgi ne tikai tas, lai viņam būtu nodrošināti dzīves apstākļi, bet arī tas, lai viņš justu vecāku emocionālo tuvību, uzmanību un mīlestību.

Un ne vienmēr pietiek tikai ar to, ka vecāks savus bērnus mīl. Svarīgi ir arī prast šo mīlestību parādīt bērnam saprotamā un sajūtamā veidā.

Es negribu pārspīlēt vai apgalvot, ka manā ģimenes dzīvē viss būtu bijis nepareizi.

Taču pieļauju, ka dažas lietas būtu varējis darīt citādi.

Iespējams, atsevišķas emocionālās atturības izpausmes atstāj nospiedumu arī turpmākajās vecāku un bērnu attiecībās.

Šodien man šķiet, ka spēja atklāti paust mīlestību, pateikt labus vārdus, uzklausīt un izprast savus tuvākos ir tikpat svarīga personības brieduma pazīme kā prasme pieņemt atbildīgus lēmumus.

Un arī to cilvēks var iemācīties.

2009. gada krīze — brīdis, kas lika pārvērtēt dzīvi

Būtisks pagrieziena punkts manā dzīvē bija 2009. gada globālā finanšu un ekonomiskā krīze.

Latvijā uzņēmējdarbības vide strauji pasliktinājās. Daudzi uzņēmumi piedzīvoja grūtības, un arī man nācās meklēt jaunus risinājumus.

Toreiz kopā ar biznesa partneri nolēmām izmēģināt uzņēmējdarbību Polijā, Krakovā.

Par šo dzīves posmu esmu stāstījis arī atsevišķi.

Taču būtiskākais šī raksta kontekstā ir tas, ka krīze lika man nopietnāk izvērtēt savu līdzšinējo dzīvi.

Man bija aptuveni trīsdesmit astoņi gadi.

Aiz muguras jau bija gandrīz divdesmit gadu uzņēmējdarbības pieredze, dažādi panākumi, kļūdas un neveiksmes.

Tomēr arvien skaidrāk sāku saprast, ka ar praktisko dzīves pieredzi vien nepietiek.

Es biju daudz ko iemācījies darot, taču man pietrūka sistemātiskas izglītības.

Lai gan uzņēmējdarbībā tas nebija liedzis sasniegt zināmus panākumus, ar laiku sāku apzināties, ka izglītības trūkums tomēr bija ierobežojis manu redzesloku un, iespējams, arī pašpārliecinātību.

Un tieši šajā dzīves posmā sāku saprast, ka man nepieciešams kaut kas vairāk.

Studijas man atvēra pavisam citu pasauli

Lēmumu turpināt izglītību šodien uzskatu par vienu no būtiskākajiem savā dzīvē.

Protams, studijas nesāku kā cilvēks bez dzīves pieredzes.

Man jau bija ievērojama uzņēmējdarbības pieredze, kas palīdzēja labāk izprast daudzus teorētiskos jautājumus un sasaistīt tos ar reālām dzīves situācijām.

Taču studijas deva kaut ko daudz vairāk par zināšanām un diplomu.

Tās man atvēra pavisam citu cilvēku un ideju pasauli.

Es iepazinos ar profesoriem, zinātņu doktoriem, pasniedzējiem, studiju biedriem un cilvēkiem ar ļoti dažādu dzīves pieredzi.

Sāku daudz vairāk diskutēt par sabiedrību, tiesībām, vēsturi, valsts pārvaldi un jautājumiem, kuri iepriekš manā ikdienā nebija tik nozīmīgi.

Pakāpeniski mainījās arī mana domāšana.

Es iemācījos ne tikai uzklausīt citu cilvēku viedokļus, bet arī tos analizēt, salīdzināt un kritiski izvērtēt.

Sapratu, ka cilvēks var būt ļoti veiksmīgs vienā konkrētā jomā, bet vienlaikus pārsteidzoši maz zināt par daudzām citām dzīves norisēm.

Un, iespējams, pats svarīgākais — es sāku daudz labāk apzināties, cik daudz vēl nezinu.

Manuprāt, tieši šī apziņa ir viena no būtiskākajām intelektuālā brieduma pazīmēm.

Jo vairāk cilvēks patiesi uzzina, jo labāk viņš saprot, cik plaša ir pasaule un cik daudz tajā vēl iespējams apgūt.

Kāpēc cilvēkam nepieciešams teātris, opera, balets un māksla?

Ar gadiem esmu arvien vairāk pārliecinājies, ka izglītība neaprobežojas ar augstskolu.

Tikpat svarīga ir cilvēka kultūras dzīve.

Teātris, opera, balets, koncerti, kino, literatūra un māksla nav tikai izklaide vai veids, kā pavadīt brīvo laiku.

Tie palīdz cilvēkam izprast emocijas, cilvēku savstarpējās attiecības, vēsturiskos notikumus un sabiedrības attīstību.

Piemēram, labs teātra uzvedums var likt aizdomāties par tādiem morāles un cilvēku attiecību jautājumiem, par kuriem ikdienā mēs nemaz neaizdomājamies.

Opera un balets ļauj iepazīt pavisam citādu mākslinieciskās izteiksmes pasauli.

Savukārt koncerti, literatūra un kvalitatīvs kino paplašina cilvēka emocionālo un intelektuālo pieredzi.

Un te nav runa par nepieciešamību kļūt par mākslas ekspertu.

Nav obligāti jāzina visu komponistu biogrāfijas vai jāspēj analizēt katru teātra izrādi.

Svarīgākais ir vēlme iepazīt kaut ko jaunu.

Manuprāt, cilvēks, kurš regulāri papildina savas zināšanas un kultūras pieredzi, pamazām kļūst interesantāks ne tikai apkārtējiem, bet arī pats sev.

Viņam rodas vairāk tēmu sarunām, vairāk iespēju saprast citus cilvēkus un vairāk iemeslu priecāties par dzīvi.

Patiesa pašpārliecinātība rodas no zināšanām, nevis naudas

Jaunībā man šķita, ka pašpārliecinātību galvenokārt nodrošina panākumi.

Ja cilvēks prot nopelnīt naudu, viņam ir savs uzņēmums un viņš spēj nodrošināt ģimeni, tad viņam vajadzētu justies pārliecinātam par sevi.

Taču dzīve man ir pierādījusi, ka tas nebūt nav tik vienkārši.

Finansiāli panākumi var radīt ārēju drošības sajūtu, bet tie ne vienmēr rada iekšēju pārliecību.

Savukārt zināšanas, izglītība, kultūras pieredze un prasme komunicēt ar dažādiem cilvēkiem dod daudz noturīgāku pamatu pašcieņai.

Cilvēks vairs nejūtas tik nedrošs nepazīstamā sabiedrībā.

Viņam nav jāizliekas gudrākam, nekā viņš patiesībā ir.

Viņš spēj brīvi sarunāties gan ar uzņēmēju, gan zinātnieku, gan mākslinieku, gan vienkāršu darba cilvēku.

Un viņš nebaidās pateikt: «Es to nezinu.»

Manuprāt, tieši tā ir viena no patiesas pašpārliecinātības pazīmēm.

Nevis nepieciešamība vienmēr pierādīt savu pārākumu, bet spēja justies pārliecinātam arī tad, ja otrs cilvēks kādā jautājumā zina vairāk.

Jo plašāks redzesloks, jo vieglāk dzīvot

Vēl viena būtiska atziņa, pie kuras esmu nonācis, ir saistīta ar cilvēka dzīves kvalitāti.

Manuprāt, jo plašāks kļūst cilvēka redzesloks, jo vairāk iespēju viņam rodas gūt gandarījumu no dzīves.

Ja cilvēka intereses aprobežojas tikai ar darbu, naudu un sadzīviskiem jautājumiem, tad arī viņa ikdienas prieki un rūpes lielākoties būs saistīti ar šīm lietām.

Savukārt cilvēkam, kurš interesējas par vēsturi, kultūru, zinātni, sabiedrību un mākslu, pasaule piedāvā daudz vairāk.

Viņš var gūt prieku no labas grāmatas, interesantas diskusijas, teātra izrādes vai vienkārši jaunas atziņas.

Es uzskatu, ka tas var pozitīvi ietekmēt arī cilvēka emocionālo pašsajūtu.

Protams, izglītība un kultūras pasākumu apmeklēšana pati par sevi negarantē ne laimi, ne labu veselību. Taču intelektuāli un sociāli aktīvs dzīvesveids var palīdzēt uzturēt emocionālo līdzsvaru, mazināt izolētību un veicināt dzīvesprieku.

No savas pieredzes varu teikt, ka cilvēkam, kurš jūtas pārliecinātāks par sevi un labāk saprot apkārtējo pasauli, bieži kļūst arī vieglāk komunicēt ar citiem.

Viņam ir vairāk iemeslu smaidīt.

Un, manuprāt, tas jau pats par sevi ir ļoti daudz.

Vai cilvēks var kļūt patiesi pieaudzis tikai četrdesmit gados?

Protams, es neuzskatu, ka visi cilvēki attīstās vienādi.

Ir jaunieši, kuri jau divdesmit gadu vecumā demonstrē pārsteidzošu intelektuālo un emocionālo briedumu.

Un ir cilvēki, kuri arī sešdesmit gados joprojām nespēj paskatīties uz pasauli ārpus saviem ierastajiem priekšstatiem.

Tāpēc būtu nepareizi noteikt kādu konkrētu vecumu, kurā cilvēks kļūst patiesi pieaudzis.

Tomēr, vērtējot savu dzīvi, es varu atzīt, ka būtiskākais pavērsiens manā personības attīstībā notika tikai aptuveni četrdesmit gadu vecumā.

Ne jau tāpēc, ka līdz tam nebūtu strādājis, audzinājis bērnus vai uzņēmies atbildību.

To visu es darīju jau daudz agrāk.

Taču tikai vēlāk sāku apzināti paplašināt savu pasaules redzējumu, sistemātiski papildināt zināšanas un daudz vairāk novērtēt intelektuālo un kultūras vidi.

Tieši tad, manuprāt, sākās pavisam cits manas dzīves posms.

Un šodien es saprotu, ka tas varēja sākties arī agrāk.

Ko es šodien gribētu pateikt jauniešiem?

Ja man būtu iespēja atgriezties savos divdesmit gados un dot padomu pašam sev, es noteikti teiktu — neaprobežojies tikai ar darbu un naudas pelnīšanu.

Protams, ir svarīgi strādāt, būt uzņēmīgam, nodrošināt sevi un savu ģimeni.

Taču tikpat svarīgi ir iegūt izglītību, lasīt, interesēties par pasaulē notiekošo un iepazīt cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi.

Apmeklējiet teātri, operu, baletu un koncertus.

Lasiet grāmatas.

Mācieties svešvalodas.

Ceļojiet, ja ir tāda iespēja.

Nebaidieties diskutēt ar cilvēkiem, kuri domā citādi.

Un pats galvenais — neuzskatiet, ka, sasniedzot pirmos finansiālos panākumus, jūs jau visu zināt.

Es pats jaunībā pieļāvu tieši šādu kļūdu.

Man šķita, ka prasme nopelnīt naudu jau ir pietiekams apliecinājums manām spējām un dzīves izpratnei.

Taču vēlāk sapratu, ka tā ir tikai viena, turklāt salīdzinoši neliela, cilvēka personības attīstības daļa.

Vienlaikus gribu uzsvērt, ka mācīties nekad nav par vēlu.

Ja cilvēks trīsdesmit, četrdesmit vai pat sešdesmit gadu vecumā saprot, ka vēlas papildināt savas zināšanas, mainīt profesiju vai vienkārši paplašināt redzesloku, viņam tas noteikti ir jādara.

Dzīves pieredze šādā gadījumā var kļūt par milzīgu priekšrocību.

Cilvēka lielākā bagātība nav viņa bankas kontā

Šodien, atskatoties uz savu dzīvi, es nebūt nenožēloju gadus, kurus pavadīju uzņēmējdarbībā.

Tie man deva ļoti vērtīgu pieredzi, iemācīja uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus un pārvarēt grūtības.

Taču esmu pārliecināts, ka mana dzīve būtu bijusi vēl daudzpusīgāka, ja izglītības un kultūras nozīmi būtu apzinājies agrāk.

Un, iespējams, es būtu bijis ne tikai pārliecinātāks par sevi, bet arī atvērtāks attiecībās ar saviem tuvākajiem.

Tāpēc vēlos uzsvērt vienu atziņu, kas man šodien šķiet īpaši svarīga.

Cilvēks nekļūst patiesi pieaudzis tajā dienā, kad sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu, sāk pelnīt naudu vai izveido ģimeni. Manā ieskatā patiesais personības briedums sākas tad, kad cilvēks iemācās kritiski izvērtēt pats sevi, apzinās savu zināšanu robežas, spēj izprast citus, atklāti paust savas jūtas un nepārstāj attīstīties.

Un šis process nebeidzas ne četrdesmit, ne piecdesmit, ne septiņdesmit gadu vecumā.

Jo cilvēkam, kurš vēlas mācīties, iepazīt un saprast pasauli, vienmēr būs, kur augt.

Naudu var nopelnīt un pazaudēt. Uzņēmumu var izveidot un vēlāk slēgt. Materiālā labklājība var pieaugt un samazināties.

Taču iegūtās zināšanas, dzīves pieredze, kultūras izpratne, spēja mīlēt un personības briedums ir vērtības, kuras cilvēkam paliek.

Un, manuprāt, tieši tā ir cilvēka patiesā bagātība.

Nav komentāru

Komentēt