Grūti laiki rada stiprus cilvēkus, stipri cilvēki rada vieglus laikus, viegli laiki rada vājus cilvēkus, un vāji cilvēki rada grūtus laikus.
Publikācija: Gundars Ūdris, "Jurista Balss"
Par audzināšanu, vecāku atbildību, valsts pienākumu un sporta nozīmi bērna dzīvē
Šis teikums nav tikai vēstures vai paaudžu maiņas apraksts. Tas liek uzdot neērtu jautājumu: vai mēs bērniem palīdzam kļūt patstāvīgiem un izturīgiem, vai arī, labu nodomu vadīti, arvien biežāk atņemam viņiem iespēju pašiem pārvarēt grūtības? Bērnu tiesības, emocionāla drošība un cieņa ir būtiskas vērtības. Taču tās nevar nozīmēt, ka bērnam nav pienākumu, ka ikviena nepatīkama sajūta ir kaitējums un ka pieaugušajiem vairs nav jānosaka saprātīgas robežas.
Eiropas vērtības nav jāatmet. Tās jāīsteno pilnā apjomā: bērnam ir tiesības uz aizsardzību, bet arī uz ģimeni, attīstību, atbildības izjūtas veidošanu un emocionāli tuvām, pastāvīgām attiecībām. Bērna labākās intereses nav sauklis, ar kuru var pamatot jebkuru pieaugušā izvēli. Tās prasa konkrētu, samērīgu un ilgtermiņā bērnam labvēlīgu vērtējumu.
Saskarsme nav balva vienam vecākam
Pēc vecāku šķiršanās bērns nedrīkst kļūt par balvu, ietekmes līdzekli vai ziņnesi pieaugušo konfliktā. Civillikums paredz bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar katru no vecākiem, kā arī abu vecāku pienākumu šīs attiecības uzturēt. Ikvienam ir pienākums atturēties no rīcības, kas var negatīvi ietekmēt bērna attiecības ar kādu no vecākiem. Saskarsmi var ierobežot, ja tas atbilst bērna interesēm, tomēr ierobežojumam jābalstās konkrētā kaitējuma izvērtējumā, nevis pieaugušo savstarpējā nepatikā vai ērtībās [1].
Praksē risks rodas tad, ja viena vecāka sniegtais stāsts kļūst par lietas sākumpunktu, bet otra vecāka skaidrojums un bērna reālās attiecības ar viņu tiek vērtētas formāli. Bāriņtiesas atzinums var būtiski ietekmēt tiesas lēmumu, tāpēc tam jābūt pārbaudāmam: jānorāda, kādi fakti noskaidroti, kā vērtēts bērna viedoklis, ko tieši katrs apstāklis liecina par bērna interesēm un kāpēc ieteikts konkrētais saskarsmes risinājums. Atzinums nav aizstājams ar pieņēmumiem vai vienas puses apgalvojumu atkārtošanu.
Tiesībsarga 2024. gada atzinums par bērnu tiesībām uz identitāti un saskarsmi ar tēvu dokumentē gadījumu, kurā saskarsme notika formāli, bet netika pietiekami veicināta bērnu un tēva attiecību atjaunošana. Tiesībsargs secināja, ka konkrētajā gadījumā tiesību aizsardzības mehānisms nebija efektīvs un bāriņtiesa bija palikusi pasīva vērotāja, nevis savlaicīgi meklējusi risinājumu attiecību veicināšanai [2]. Tas nav pierādījums, ka visas bāriņtiesas rīkojas vienādi. Tas ir pietiekams iemesls prasīt, lai šādi riski tiktu pamanīti un novērsti.
Aizsardzība pret vardarbību nav taktiska priekšrocība
Pagaidu aizsardzībai pret vardarbību ir dzīvību un drošību sargājoša nozīme. Ja pastāv reāls apdraudējums, rīcībai jābūt ātrai. Vienlaikus aizsardzības mehānismu nedrīkst pārvērst par līdzekli, ar kuru bez pietiekama faktu izvērtējuma tiek izstumts otrs vecāks no bērna dzīves vai panākts pārsvars civiltiesiskā strīdā.
Civilprocesa likums pieļauj steidzamu lēmuma pieņemšanu, tostarp atsevišķos gadījumos pirms otras puses uzklausīšanas, jo kavēšanās var radīt būtisku kaitējumu. Likums vienlaikus paredz samērīguma izvērtēšanu. Tāpēc pēc sākotnēja aizsardzības lēmuma ir būtiski nodrošināt savlaicīgu turpmāku pārbaudi, uzklausīt iesaistītās puses un nošķirt drošības jautājumu no tā, kā bērnam ilgtermiņā saglabāt drošas attiecības ar abiem vecākiem, ja tas ir iespējams [3].
Apgalvojums par vardarbību nav automātiski uzskatāms par pierādītu, bet arī nedrīkst tikt noraidīts kā manipulācija tikai tāpēc, ka tas izteikts strīda laikā. Jāizmeklē fakti, jāaizsargā apdraudētais un jānovērš iespēja izmantot procesu ļaunprātīgi. Tiesiskums prasa vienlaikus nopietni uztvert gan vardarbības risku, gan risku, ka nepamatots vai nesamērīgs ierobežojums bērnam atņem nozīmīgas attiecības.
Parāds jāatgūst, bet mērķim jābūt bērna labumam
Uzturlīdzekļu garantiju fonds pilda būtisku funkciju: bērnam tiek nodrošināts atbalsts, ja viens no vecākiem uzturlīdzekļus nemaksā. Fonda administrācijai likums uzliek pienākumu no parādnieka atgūt bērna vietā izmaksātos līdzekļus un likumiskos procentus [4]. Bērna uzturēšana ir abu vecāku pienākums, un saskarsmes strīds šo pienākumu neatceļ.
Tomēr piedziņas mērķim jābūt reāli panākt bērna uzturēšanu un vecāka maksāšanas spējas atjaunošanu, nevis cilvēku iedzīt situācijā, kurā parāds kļūst neatmaksājams un legāla nodarbinātība vai dzīves stabilizēšana kļūst arvien grūtāka. Pats likums paredz, ka, nosakot parāda atmaksas nosacījumus, Fonda administrācija vērtē parādnieka mantisko stāvokli un maksātspēju. No 2024. līdz 2028. gadam noteikta arī atvieglota parāda segšanas kārtība, kurā maksājumi tiek novirzīti pamatparādam un vienlaikus dzēš likumiskos procentus [4; 5]. Tas apliecina, ka likumdevējs ir atzinis nepieciešamību mazināt parāda spirāli.
Tāpēc pamatots jautājums ir nevis par to, vai parāds jāatgūst, bet vai konkrētajā lietā izvēlētais atmaksas plāns ir samērīgs, saprotams un izpildāms. Ja valsts vēlas, lai vecāks uzņemas atbildību, tai jāveido ceļš, pa kuru atbildību patiešām var uzņemties. Bērnam vajadzīgs gan uzturs un drošība, gan vecāks, kurš spēj legāli strādāt un piedalīties viņa dzīvē.
Sports māca to, ko nevar iemācīt tikai ar sarunām
Katram bērnam vajadzētu būt iespējai nopietni nodarboties ar sportu — ne obligāti tiecoties pēc profesionālas karjeras, bet uzņemoties regulāras saistības, ievērojot treniņu režīmu un pabeidzot iesākto sezonu. Ja bērns vēlas mainīt sporta veidu, parasti tam piemērotākais brīdis ir starp sezonām, kad var godīgi noslēgt vienu posmu un ar pilnu atbildību sākt nākamo. Protams, bērna veselība, drošība un individuālās spējas vienmēr jāņem vērā.
Sports ir viena no retajām ikdienas vidēm, kurā bērns drošā un pieaugušo uzraudzītā veidā var sastapties ar piepūli, nogurumu un diskomfortu, pārvarēt tos un saprast savu robežu. Sāpes nav mērķis un nav attaisnojums traumām, pazemošanai vai vardarbībai. Taču saprātīgs izaicinājums palīdz bērnam saprast atšķirību starp kaitējumu un grūtībām, kuras iespējams pārvarēt ar darbu un atbalstu.
Komandu sportā bērns apgūst arī to, ka viņa rīcība ietekmē citus. Ja viņš neierodas, nepilda savu lomu vai atstāj komandu izšķirošā brīdī, sekas izjūt ne tikai viņš pats. Viņš mācās paļauties uz citiem un kļūt par cilvēku, uz kuru var paļauties. Savukārt individuālajā sportā viņš redz, ka rezultātu nedod viena laba diena: progress veidojas no mēnešiem un gadiem. Tieši tā veidojas ilgtermiņa domāšana.
Pieaugušo uzdevums nav bērnu lauzt vai piespiest par katru cenu. Uzdevums ir palīdzēt viņam noturēties pie izvēlēta mērķa, izturēt parastu grūtību un saprast, ka brīvība iet kopā ar atbildību. Ja katru nepatiku uztversim kā iemeslu nekavējoties atteikties, bērnam būs grūtāk saprast, kā rodas meistarība, uzticēšanās un kopīgs rezultāts.
Valsts nevar tikai novērot
Bērnu tiesību aizsardzības likums bērna labākajās interesēs tieši ietver ilgtspējīgu risinājumu, emocionāli tuvas un pastāvīgas attiecības, fiziskās attīstības atbalstu, bērna atbildības izjūtu un pasargāšanu no lojalitātes konflikta [6]. Tie nav savstarpēji izslēdzoši mērķi. Tieši pretēji — tie prasa, lai iestādes un vecāki meklētu risinājumu kopumā, nevis katrs aizstāvētu tikai sev izdevīgāko epizodi.
Valsts “strausa politika” sākas tad, kad iestāde redz, ka attiecības ar vienu vecāku izzūd, bet aprobežojas ar dokumentu apriti; kad tiek pieņemts ierobežojošs lēmums, bet netiek savlaicīgi izvērtēts, kā tas ietekmē bērnu; vai kad parāda piedziņa turpinās bez saprotama, cilvēkam izpildāma ceļa. Šādu apgalvojumu par katru lietu izteikt nevar. Taču valstij jāspēj atbildēt, cik bieži šādi gadījumi notiek un vai pieejamie mehānismi bērnam palīdz reāli, ne tikai formāli.
Tiesībsarga atzinumi un pētījumi rāda, ka atsevišķos gadījumos pastāv praktiskas problēmas gan saskarsmes tiesību īstenošanā, gan pagaidu aizsardzības mehānisma piemērošanā [2; 7]. Nākamais solis ir nevis klusēt vai vispārināt vainu, bet vākt anonimizētus datus, pārbaudīt iestāžu darba kvalitāti un nodrošināt skaidru, savlaicīgu lēmumu pārskatīšanu.
Stiprums sākas ar pieaugušo atbildību
Grūti laiki paši par sevi nerada stiprus cilvēkus. Stiprums rodas vidē, kur bērnam ir drošība, robežas, pieaugušo piemērs un iespēja trenēties pārvarēt grūtības. Tas nozīmē aizsargāt bērnu no vardarbības, bet nepasargāt viņu no katra izaicinājuma; saglabāt bērnam saikni ar abiem vecākiem, ja tas ir droši; prasīt uzturlīdzekļu maksāšanu, vienlaikus piedāvājot reāli izpildāmu parāda segšanas ceļu; un dot bērnam iespēju gadiem ilgi mācīties sportā, komandā un ikdienas pienākumos.
Ja vēlamies stipru nākamo paaudzi, mums jāpārstāj jaukt rūpes ar visu grūtību novākšanu no bērna ceļa. Un valstij jāpārstāj uzskatīt, ka ar formālu procedūru vien pietiek. Bērna interesēs ir nevis vieglākā pieaugušo izvēle šodien, bet vide, kas viņam palīdz izaugt par atbildīgu, izturīgu un cienošu cilvēku.
Avoti un normatīvais regulējums
1. Civillikums, 181.–182. pants. https://likumi.lv/ta/id/225418-civillikums
2. Tiesībsargs, Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2024-08-5G, 23A par bērnu tiesībām uz identitāti un saskarsmi ar tēvu, publicēts 07.02.2024. https://www.tiesibsargs.lv/resource/atzinums-par-saskarsmi-ar-tevu/
3. Civilprocesa likums, 250.45., 250.46. un 250.58. pants. https://likumi.lv/ta/id/50500-civilprocesa-likums
4. Uzturlīdzekļu garantiju fonda likums, 5.1., 5. un 18. pants. https://likumi.lv/ta/id/287534-uzturlidzeklu-garantiju-fonda-likums
5. Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija, Kā nomaksāt uzturlīdzekļu parādu. https://www.ugf.gov.lv/lv/ka-nomaksat-uzturlidzeklu-paradu
6. Bērnu tiesību aizsardzības likums, 6. pants. https://likumi.lv/ta/id/49096-bernu-tiesibu-aizsardzibas-likums
7. Tiesībsargs, Pētījums “Pagaidu aizsardzība pret vardarbību tiesā”, publicēts 10.12.2024. https://www.tiesibsargs.lv/resource/pagaidu-aizsardziba-pret-vardarbibu-tiesa/