Kam pieder Krima? Starptautiskās tiesības pret vēsturiskajiem argumentiem
Publikācija: Gundars Ūdris, "Jurista Balss"
Kāpēc valsts robežas nenosaka tas, kādā valodā runā tās iedzīvotāji, kāda ir viņu tautība vai kam konkrētā teritorija piederējusi pirms simts vai trīssimt gadiem? Un kāpēc Krima saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir Ukrainas, nevis Krievijas teritorija?
Diskusijās par Krievijas īstenoto Krimas okupāciju nereti izskan argumenti, ka Krima vēsturiski piederējusi Krievijai, ka tās iedzīvotāju vairākums runā krievu valodā vai ka 1954. gadā Padomju Savienības vadība Krimu nodevusi Ukrainai.
Šie vēsturiskie apstākļi paši par sevi nav izdomāti. Taču no tiem neizriet Krievijas tiesības vienpusēji mainīt Ukrainas starptautiski atzītās robežas.
Lai saprastu, kāpēc, nepieciešams nošķirt trīs būtiski atšķirīgus jautājumus: teritorijas vēsturi, tās iedzīvotāju etnisko sastāvu un valsts suverenitāti starptautisko tiesību izpratnē.
Galvenais tiesiskais princips ir vienkāršs: valsts nevar iegūt citas valsts teritoriju, izmantojot militāru spēku un atsaucoties uz vēsturiskiem, etniskiem vai politiskiem argumentiem.
1. Valsts robežas nenosaka vēsturiski stāsti
Eiropas vēsturē praktiski nav tādas teritorijas, kura dažādos laikmetos nebūtu atradusies vairāku valstu, impēriju vai valdnieku pakļautībā.
Latvijas teritorija dažādos vēstures posmos ir atradusies Livonijas, Polijas–Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas impērijas varā.
Vai tas nozīmētu, ka kādai no šīm valstīm šodien būtu tiesības pieprasīt Latvijas teritoriju?
Nē.
Mūsdienu starptautisko tiesību sistēma nevarētu pastāvēt, ja katra valsts drīkstētu pieprasīt kaimiņvalsts teritoriju, pamatojoties uz to, ka pirms vairākiem gadsimtiem šī teritorija atradusies tās kontrolē.
Tādā gadījumā gandrīz visas Eiropas valstu robežas kļūtu apstrīdamas.
Tāpēc pēc Otrā pasaules kara izveidotās starptautisko tiesību sistēmas viens no pamatprincipiem ir aizliegums izmantot spēku pret citas valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību.
Šis princips nostiprināts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta ceturtajā punktā.
Tas nenozīmē, ka valstu robežas nekad nevar mainīties. Tās var mainīties tiesiskā ceļā, piemēram, valstīm savstarpēji vienojoties. Taču militārs iebrukums un teritorijas aneksija nav likumīgs robežu maiņas veids.
2. Kāpēc Krima juridiski ir Ukrainas teritorija?
1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Ukraina kļuva par neatkarīgu valsti.
Tās teritorijā ietilpa arī Krimas pussala.
1991. gada 1. decembrī Ukrainā notika neatkarības referendums. Par neatkarību nobalsoja vairāk nekā 90 procenti referenduma dalībnieku visā Ukrainā. Arī Krimas autonomajā republikā vairākums nobalsojušo atbalstīja Ukrainas neatkarību.
Ukrainas neatkarību un tās teritoriālo integritāti starptautiskā sabiedrība atzina.
Īpaši svarīgi ir tas, ka arī pati Krievija atzina Ukrainas suverenitāti un tās robežas.
1994. gada Budapeštas memorandā Krievija kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Apvienoto Karalisti atkārtoti apliecināja apņemšanos respektēt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un pastāvošās robežas.
Savukārt 1997. gada Krievijas un Ukrainas draudzības, sadarbības un partnerības līgums paredzēja savstarpēju teritoriālās integritātes respektēšanu un pastāvošo robežu neaizskaramību.
Tātad Krimas piederība Ukrainai nebija tikai Ukrainas vienpusējs apgalvojums.
Tā bija starptautiski atzīta tiesiska situācija, kuru bija atzinusi arī Krievijas Federācija.
3. Vai krievvalodīgo iedzīvotāju vairākums maina teritorijas piederību?
Viens no bieži dzirdētajiem argumentiem ir apgalvojums, ka Krima esot krievu zeme, jo tur dzīvo daudz krievu un krievvalodīgo iedzīvotāju.
Taču starptautiskajās tiesībās jānošķir iedzīvotāju tautība, valoda un pilsonība no valsts suverenitātes pār teritoriju.
Piemēram, Latvijā dzīvo ievērojama krievvalodīgo iedzīvotāju kopiena.
Vai tas nozīmē, ka teritorijas, kurās krievvalodīgie veido iedzīvotāju vairākumu, juridiski kļūst par Krievijas teritoriju?
Protams, nē.
Tas pats princips attiecas uz Ukrainu, Igauniju, Lietuvu un jebkuru citu valsti.
Cilvēka dzimtā valoda nepiešķir citai valstij suverenitāti pār teritoriju, kurā šis cilvēks dzīvo.
Starptautiskās tiesības aizsargā mazākumtautību tiesības, tostarp tiesības saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti.
Taču mazākumtautības klātbūtne pati par sevi nedod citai valstij tiesības šo teritoriju okupēt vai anektēt.
Krievu valodā runājošs Ukrainas pilsonis nav juridisks pamats Krievijas teritoriālajām pretenzijām pret Ukrainu.
4. Vai 2014. gada referendums Krimā padarīja tās pievienošanu Krievijai likumīgu?
Krievija savu rīcību pamatoja arī ar 2014. gada 16. martā Krimā organizēto referendumu.
Šajā jautājumā būtiski saprast atšķirību starp tautu pašnoteikšanās tiesībām un citas valsts teritorijas aneksiju.
Tautu pašnoteikšanās tiesības ir starptautiski atzīts princips. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura teritorijas iedzīvotāju grupa var vienpusēji mainīt starptautiskās robežas, īpaši situācijā, kad teritorijā atrodas citas valsts militārie spēki.
2014. gada 27. martā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju Nr. 68/262 par Ukrainas teritoriālo integritāti.
Rezolūcijā tika apstiprināta Ukrainas suverenitāte un teritoriālā integritāte tās starptautiski atzītajās robežās.
Tajā arī norādīts, ka 2014. gada 16. marta referendums Krimā nav derīgs pamats pussalas statusa maiņai.
ANO aicināja valstis neatzīt Krimas statusa maiņu, kas balstīta uz šo referendumu.
Par rezolūciju balsoja 100 valstis, pret — 11, bet 58 atturējās.
Jāprecizē, ka ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām parasti nav juridiski saistoša spēka. Tomēr šī rezolūcija ir nozīmīgs starptautiskās sabiedrības nostājas apliecinājums, kas balstīts jau pastāvošajos starptautisko tiesību principos.
5. Kāpēc Krievijas rīcība ir starptautisko tiesību pārkāpums?
Krievijas rīcības juridiskais vērtējums nav atkarīgs tikai no tā, vai kāds atbalsta Ukrainas vai Krievijas politisko vadību.
Runa ir par konkrētiem starptautisko tiesību noteikumiem.
ANO Statūtu 2. panta ceturtā daļa aizliedz valstīm draudēt ar spēku vai izmantot spēku pret citas valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību.
2014. gadā Krievija pārņēma faktisko kontroli pār Krimu un pasludināja tās pievienošanu Krievijas Federācijai.
Šāda teritorijas iegūšana ar spēka izmantošanu ir pretrunā ANO Statūtos nostiprinātajam spēka lietošanas aizliegumam.
Turklāt Krievija iepriekš pati bija uzņēmusies saistības respektēt Ukrainas teritoriālo integritāti.
Tāpēc Krimas okupācija un aneksija nav tikai abu valstu politisks strīds par vēsturi.
Tas ir jautājums par starptautisko tiesību normu ievērošanu.
6. Vai valsts var atsaukties uz vēsturi, lai atgūtu teritoriju?
Vēsturiskajiem argumentiem var būt nozīme, pētot valstu veidošanos, kultūras mantojumu un starptautisko attiecību attīstību.
Atsevišķos teritoriālos strīdos vēsturiskie dokumenti un līgumi var būt arī juridiski nozīmīgi pierādījumi.
Taču vēsture pati par sevi nedod valstij tiesības ar militāru spēku pārņemt citas suverēnas valsts teritoriju.
Piemēram, tas, ka kāda teritorija pirms vairākiem gadsimtiem atradās noteiktas impērijas sastāvā, nenozīmē, ka mūsdienu valsts, kura sevi uzskata par šīs impērijas pēcteci, var šo teritoriju pieprasīt.
Pretējā gadījumā būtu iespējams apšaubīt gandrīz jebkuras Eiropas valsts robežas.
Tas pats attiecas uz argumentu, ka 1954. gadā Krima tika nodota Ukrainas Padomju Sociālistiskajai Republikai.
Šī vēsturiskā notikuma politiskais vērtējums nevar atcelt faktu, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Krima atradās neatkarīgās Ukrainas teritorijā un Krievija šo situāciju atzina.
7. Kāpēc šis princips ir īpaši svarīgs Latvijai?
Latvijas valstiskums un neatkarība ir cieši saistīti ar starptautisko tiesību principiem.
Latvijas valsts 1918. gadā pasludināja neatkarību, bet 1940. gadā Padomju Savienība to okupēja un anektēja.
Tas, ka Padomju Savienība vairākus gadu desmitus faktiski kontrolēja Latvijas teritoriju, nenozīmēja, ka šī kontrole automātiski kļuva tiesiska.
Daudzas Rietumvalstis neatzina Latvijas prettiesisko iekļaušanu Padomju Savienībā.
Šis piemērs palīdz saprast būtisku atšķirību starp faktisko varu un tiesisko suverenitāti.
Valsts var militāri kontrolēt teritoriju, taču šāda kontrole pati par sevi nenozīmē, ka tai ir likumīgas suverēnās tiesības uz šo teritoriju.
Tieši tāpēc arī Krimas faktiskā atrašanās Krievijas kontrolē nav pielīdzināma tās likumīgai piederībai Krievijai.
8. Starptautiskās tiesības aizsargā visas valstis, ne tikai lielvaras
Starptautisko tiesību sistēmas pamatā ir valstu suverēnās vienlīdzības princips.
Tas nozīmē, ka mazai valstij ir tādas pašas tiesības uz savu teritoriālo integritāti kā lielai valstij.
Latvijai, Ukrainai, Lietuvai vai Igaunijai nav mazāk tiesību uz savu teritoriju tikai tāpēc, ka tās ir mazākas par Krieviju.
Valsts militārais spēks, iedzīvotāju skaits vai ekonomiskā ietekme nepiešķir tai papildu tiesības uz kaimiņvalsts teritoriju.
Ja starptautiskās robežas drīkstētu mainīt ar militāru spēku, mazāku valstu neatkarība kļūtu atkarīga no lielāku kaimiņvalstu politiskās gribas.
Tieši šādu situāciju ANO Statūtos nostiprinātais spēka lietošanas aizliegums ir paredzēts novērst.
Secinājums: vēsture nav īpašumtiesību apliecība uz citas valsts teritoriju
Diskusijās par Krimu var bezgalīgi apspriest Krievijas impēriju, Padomju Savienību, 1954. gada lēmumu un pussalas iedzīvotāju etnisko sastāvu.
Taču neviens no šiem argumentiem neatceļ Ukrainas suverenitāti pār Krimu.
Izšķiroša nozīme ir tam, ka Ukraina ieguva neatkarību robežās, kurās ietilpa Krima, šīs robežas tika starptautiski atzītas un arī Krievija tās atzina.
2014. gadā Krievija ar militāru spēku pārņēma kontroli pār Krimu un īstenoja tās aneksiju, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus.
Šeit ir svarīgi saprast vēl vienu apstākli: starptautiskā atzīšana nav vienīgais valsts robežu tiesiskuma avots. Nozīme ir arī starptautiskajiem līgumiem, valstu tiesiskajai pēctecībai un citiem starptautisko tiesību noteikumiem.
Tomēr Ukrainas gadījumā juridiskā situācija ir skaidra — Krima ir Ukrainas starptautiski atzītās teritorijas daļa.
Teritorijas vēsturiskā piederība nav tiesības to iekarot. Iedzīvotāju dzimtā valoda nav pamats robežu pārzīmēšanai. Militāra okupācija nav likumīgs suverenitātes iegūšanas veids.
Šie principi attiecas ne tikai uz Ukrainu un Krieviju, bet uz visām pasaules valstīm.
Un tieši šo principu ievērošana ir īpaši nozīmīga tādām valstīm kā Latvija, Lietuva, Igaunija un citām.
Publikācijas juridiskie avoti:
1. ANO Statūti, 2. pants — valstu suverēnā vienlīdzība un spēka lietošanas aizliegums.
2. ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūcija Nr. 68/262 — Ukrainas teritoriālā integritāte un Krimas referenduma juridiskais vērtējums.
3. 1997. gada Krievijas un Ukrainas draudzības, sadarbības un partnerības līgums — abu valstu savstarpējās saistības.