Amatpersonu atbildība nodota ārpus Saeimas: vai Tieslietu ministrija atradīs to, ko parlaments neizstrādāja?
Publikācija: Gundars Ūdris, "Jurista Balss"
Vairāk nekā 13 tūkstoši cilvēku atbalstīja prasību prettiesiski rīkojušos amatpersonu atbildību sasaistīt ar saņemto atlīdzību. Saeimas Juridiskā komisija konkrēto risinājumu neatbalstīja, taču atklāja būtiskāku problēmu — valstij nav apkopotu datu par to, vai jau pastāvošais regresa mehānisms vispār tiek izmantots.
2026.gada 28. oktobrī Saeimas Juridiskā komisija izskatīja kolektīvo iesniegumu “Valsts amatpersonu atbildība pret sabiedrību”. Darba kārtībā tas bija nonācis pēc Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 22. oktobra vēstules. Uz sēdi bija aicināta Tieslietu ministrija un organizācija “ManaBalss”. saeima.lv
Iniciatīvas pamatdoma ir vienkārša un politiski viegli uztverama: ja amatpersona tiek atcelta no amata par prettiesisku rīcību, ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu, tiesas nolēmuma nepildīšanu vai atrašanos interešu konfliktā, tai būtu jāatmaksā saņemtā amata atlīdzība.
Taču komisijas sēdē atklājās, ka aiz šķietami vienkāršā principa slēpjas vismaz trīs atšķirīgi juridiski jautājumi:
- vai atlīdzības atņemšana būtu sods vai nepamatoti saņemtā atdošana;
- kā noteikt, kāda algas daļa saistīta ar konkrēto pārkāpumu;
- kāpēc valsts neizmanto jau pastāvošās iespējas piedzīt amatpersonu nodarītos zaudējumus?
No 13 616 parakstiem līdz komisiju labirintam
Iniciatīvu vietnē “ManaBalss” atbalstījuši 13 616 cilvēki. Saeimai 2024. gada 19. novembrī tika iesniegti un pārbaudīti 10 463 Latvijas pilsoņu paraksti. Tā paša gada 12. decembrī Saeima ar 78 balsīm “par”, nevienam nebalsojot pret un neatturoties, nolēma iniciatīvu nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. ManaBalss.lv
Līdz Juridiskajai komisijai jautājums nonāca gandrīz pēc diviem gadiem.
Iniciatīvas pārstāvji Gundars Ūdris un Andris Daugaviņš komisijas sēdē uzsvēra, ka valsts amatpersonas amats nav abstrakts statuss. Katrai amatpersonai ir noteikta kompetence, pienākumi, pieņemtie lēmumi un parakstītie dokumenti. Tādēļ, viņaprāt, nevar piekrist apgalvojumam, ka amatpersonas konkrēto darbu un atbildību vispār nav iespējams nodalīt.
Iniciatīvas pārstāvji atsaucās arī uz “Rail Baltica” un citiem publiski izskanējušiem gadījumiem, kuros iespējamo kļūdu vai prettiesisku lēmumu sekas sedz sabiedrība, bet konkrētu amatpersonu mantiskā atbildība paliek nesaskatāma.
Vai amatpersonas algu var sadalīt pa pārkāpumiem?
Viens no centrālajiem pretargumentiem bija samērīgums.
Komisijas diskusijā tika dots piemērs: ja Tieslietu ministrijas ierēdnis vienlaikus strādā ar 30 likumprojektiem un vienā no tiem pieļauj būtisku pārkāpumu, kā noteikt atmaksājamo algas daļu? Vai tā būtu viena trīsdesmitā daļa? Bet ja viens likumprojekts sastāv no vienas lapas, bet cits — no piecdesmit?
Iniciatīvas pārstāvji atbildēja, ka tas ir vērtēšanas un kritēriju jautājums, nevis iemesls atteikties no atbildības principa vispār.
Te arī atklājas iniciatīvas galvenā juridiskā problēma. Darba samaksa tiek maksāta par amata pienākumu kopumu, nevis par katru lēmumu atsevišķi. Tādēļ visas algas vai patvaļīgi noteiktas tās daļas atņemšana bez skaidras saiknes ar konkrēto pārkāpumu varētu kļūt par nesamērīgu sodu.
Turklāt būtu jānosaka:
- kurš konstatē atlīdzības atmaksas pamatu;
- vai nepieciešams spēkā stājies tiesas nolēmums;
- kā vērtē pārkāpuma būtiskumu un amatpersonas vainu;
- vai atbildība iestājas arī par neuzmanību;
- par kuru periodu atlīdzība jāatmaksā;
- kā rīkoties koleģiāla lēmuma gadījumā.
Bez šiem kritērijiem regulējums būtu neprognozējams un radītu risku, ka tas tiek izmantots arī politiskai izrēķināšanai.
Kāpēc maksātnespējas administratoriem var, bet citām amatpersonām nevar?
Iniciatīvas autori savu priekšlikumu balsta Maksātnespējas likuma regulējumā. Tā 169. panta sestā daļa paredz: ja administrators par noteiktiem būtiskiem pārkāpumiem tiek atcelts no konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa, viņam atlīdzība par šo procesu netiek noteikta.
Satversmes tiesa 2022. gada 29. septembrī atzina šo regulējumu par atbilstošu Satversmes 107. pantam. Taču tiesas vērtējums attiecās uz administratora darbu vienā konkrētā maksātnespējas procesā un būtisku pārkāpumu, kura dēļ administrators no šā procesa ticis atcelts. satv.tiesa.gov.lv
Komisijas vairākums tiešu analoģiju ar visām valsts amatpersonām uzskatīja par problemātisku. Maksātnespējas administratoram ir identificējams konkrēts process, par kuru tiek aprēķināta atsevišķa atlīdzība. Ierēdņa mēnešalga parasti aptver daudzus paralēlus pienākumus.
Tomēr iniciatīvas pārstāvju uzdotais vienlīdzības jautājums paliek spēkā: kādēļ personai, kura pārvalda viena uzņēmuma maksātnespējas procesu, par būtisku pārkāpumu var liegt visu atlīdzību, bet amatpersonai, kuras lēmumi var radīt miljonos mērāmus zaudējumus valstij, mantiskās sekas praksē var arī neiestāties?
Atbildības mehānisms jau pastāv — bet neviens nezina, vai tas darbojas
Diskusijas nozīmīgākais atklājums nebija par algas atņemšanu.
Tieslietu ministrijas pārstāve informēja komisiju, ka pašlaik centralizēti netiek apkopoti dati par to, cik bieži valsts pārvaldes iestādes ceļ regresa prasības pret amatpersonām. Ministrija mēģināšot šādu informāciju iegūt no visām valsts pārvaldes iestādēm.
Tas ir būtiski, jo likums jau tagad ne tikai atļauj, bet noteiktos gadījumos uzliek pienākumu prasīt zaudējumu atlīdzināšanu no amatpersonas.
Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 33. pants nosaka, ka institūcijai jāizvērtē un regresa kārtībā jāpiedzen pilns vai daļējs zaudējumu atlīdzinājums, ja amatpersona prettiesiski rīkojusies tīši vai pieļāvusi rupju neuzmanību. Savukārt 34. pants paredz sešu mēnešu laikā veikt dienesta izmeklēšanu, lai noteiktu iespējamo atbildīgo amatpersonu. likumi.lv
Arī Valsts kontroles likums paredz īpašu zaudējumu piedziņas procedūru, ja revidējamā vienība pati nav panākusi zaudējumu atlīdzināšanu. likumi.lv
Tātad galvenā problēma var nebūt likuma trūkums. Problēma var būt tā, ka:
- iestādes reti sāk dienesta izmeklēšanu;
- regresa prasību celšana netiek kontrolēta;
- par šo prasību skaitu un rezultātiem nav publisku datu;
- iestādei jālemj par prasību pret savu esošo vai bijušo darbinieku;
- institucionāli var būt izdevīgāk zaudējumus segt no budžeta, nevis meklēt personiski atbildīgo.
Komisija neatbalstīja, bet arī nenoraidīja
Juridiskā komisija nevirzīja iniciatīvas piedāvāto algas atmaksas mehānismu kā likumprojektu. Vienlaikus komisijas priekšsēdētājs norādīja, ka idejai nevajadzētu ļaut “pazust”.
Komisija vienojās sēdes materiālus un apspriežamos jautājumus nosūtīt Tieslietu ministrijai. Ministrijai būtu kompleksi jāvērtē vismaz:
- administratīvo sodu samērīgums par amatpersonu pārkāpumiem;
- regresa prasību faktiskā izmantošana valsts pārvaldē;
- iespējas pilnveidot zaudējumu piedziņas mehānismu;
- maksātnespējas administratoru atlīdzības regulējuma samērīgums;
- jautājuma ietveršana topošajā interešu konflikta novēršanas regulējumā.
Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka jaunā interešu konflikta regulējuma izstrādi vada KNAB un komisijas materiāli tam tiks nodoti izvērtēšanai.
Formāli tā nav iniciatīvas noraidīšana. Praktiski jautājums no Saeimas komisijas tiek pārvietots uz izpildvaras izvērtēšanu bez publiski nosaukta termiņa, konkrēta likumprojekta un garantijas, ka rezultāts vēl šī Saeimas sasaukuma laikā atgriezīsies parlamentā.
“Jurista Balss” secinājums
Priekšlikums automātiski atņemt amatpersonai visu vai daļu algas nav juridiski gatavs. Tas rada samērīguma, tiesiskās noteiktības un dubultas sodīšanas riskus.
Tomēr ar šo secinājumu diskusija nedrīkst beigties.
Ja likums jau paredz amatpersonu civiltiesisko atbildību un iestādes pienākumu celt regresa prasību, bet valsts pat neapkopo informāciju par šā regulējuma piemērošanu, sabiedrībai nav iespējams pārbaudīt, vai personiskā atbildība pastāv dzīvē vai tikai likuma tekstā.
Pirms rakstīt vēl vienu atbildības normu, valstij būtu jāpublicē:
- cik atlīdzinājumu par iestāžu prettiesisku rīcību pēdējos piecos gados samaksāts no valsts un pašvaldību budžetiem;
- cik dienesta izmeklēšanu pēc tam sāktas;
- cik amatpersonām konstatēts nodoms vai rupja neuzmanība;
- cik regresa prasību celtas;
- cik naudas faktiski atgūts;
- kurš un kādēļ pieņēmis lēmumu regresu necelt.
Citādi komisijas solījums “neļaut idejai pazust” var nozīmēt tikai to, ka tā nepazudīs pavisam — vien pārcelsies no vienas iestādes vēstules uz nākamo.