“Flamingo” sasniedz Maskavu: masveida uzbrukums izgaismo Krievijas galvaspilsētas pretgaisa aizsardzības robežas
2026.gada 20. septembra naktī Maskava un Maskavas apgabals piedzīvoja vienu no apjomīgākajiem gaisa uzbrukumiem kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu.
Krievijas amatpersonas ziņoja par simtiem bezpilota lidaparātu, kas virzījušies Maskavas virzienā. Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins vēlāk paziņoja, ka kopš 19. septembra dažādos aizsardzības posmos esot pārtverti vairāk nekā 1600 bezpilota lidaparātu, tostarp aptuveni 450 Maskavas tuvumā. Šie skaitļi ir Krievijas amatpersonu sniegta informācija un neatkarīgi pilnā apjomā nav pārbaudāmi.
Tomēr pats būtiskākais nav notriekto lidaparātu skaits.
Daļai uzbrukumā izmantoto līdzekļu izdevās sasniegt mērķus Maskavas reģionā.
Ziņu aģentūra Reuters vēsta par Maskavas naftas pārstrādes rūpnīcas bojājumiem. Krievijas amatpersonas apstiprinājušas arī triecienus un postījumus citviet Maskavas apgabalā. Uzbrukumos Maskavas apgabalā gājuši bojā vismaz divi cilvēki, ir arī ievainotie.
Ukraina apstiprina “Flamingo” izmantošanu
Īpašu uzmanību šajā uzbrukumā piesaista Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska paziņojums par izmantotajiem ieročiem.
Pēc Zelenska teiktā, operācijā izmantoti vairāki Ukrainā ražoti tālas darbības ieroči: FP-1, RZ-100, MICH-2000, “Palianytsia”, “Vendetta”, “Liutyi”, “Bars”, “Sichen”, kā arī raķetes “Flamingo” un “Pelican”.
Zelenskis paziņoja, ka Maskavas reģionā trāpīts vienam no nozīmīgiem Krievijas naftas rūpniecības uzņēmumiem un loģistikas objektam.
Tādējādi runa vairs nav tikai par atsevišķiem bezpilota lidaparātiem, kas mēģina sasniegt Krievijas galvaspilsētu.
Ukraina demonstrē spēju vienā operācijā kombinēt dažādu tipu un darbības principu tālas darbības ieročus.
Vai Maskavas pretgaisa aizsardzība netiek galā?
Krievijas publiskotie skaitļi, ja tie ir kaut aptuveni precīzi, liecina, ka pretgaisa aizsardzība spēj pārtvert ļoti lielu skaitu mērķu.
Taču vienlaikus ir acīmredzama otra problēma: pretgaisa aizsardzībai nav nepieciešams izgāzties pilnībā, lai uzbrukums sasniegtu savu mērķi.
Ja no simtiem uzbrūkošo lidaparātu un raķešu kaut neliela daļa izlaužas cauri aizsardzības sistēmai un sasniedz naftas pārstrādes rūpnīcu, loģistikas centru vai citu stratēģiski nozīmīgu objektu, uzbrucējam ar to var būt pietiekami.
Tieši šis apstāklis šobrīd ir nozīmīgāks par savstarpēji pretrunīgajiem paziņojumiem par notriekto dronu skaitu.
Maskavas naftas pārstrādes rūpnīcas sasniegšana apliecina, ka arī ļoti blīva pretgaisa aizsardzības sistēma nenodrošina absolūtu aizsardzību pret masveidīgu un kombinētu uzbrukumu.
Karš arvien vairāk sasniedz Krievijas galvaspilsētu
Notikušajam ir arī plašāka nozīme.
Gadiem ilgi lielākā daļa Krievijas sabiedrības karadarbību varēja uztvert kā ģeogrāfiski attālu procesu. Regulāri un arvien apjomīgāki uzbrukumi Maskavas reģionam šo distanci samazina.
20.septembra uzbrukums ietekmēja arī civilo infrastruktūru. Maskavas lidostās tika noteikti pagaidu ierobežojumi, savukārt Maskavas apgabalā tika bojātas dzīvojamās ēkas. Krievijas amatpersonas ziņoja par bojāgājušajiem un ievainotajiem.
Civiliedzīvotāju bojāeja vienlaikus atgādina par starptautisko humanitāro tiesību pamatprincipu: neatkarīgi no tā, kura valsts veic militāru operāciju, ir jānošķir militārie mērķi no civiliedzīvotājiem un civilajiem objektiem, kā arī jāievēro proporcionalitātes un piesardzības prasības.
Jauns kara posms?
20.septembra notikumi parāda vēl vienu būtisku tendenci — Ukrainas spēja veikt tālas darbības triecienus arvien mazāk ir atkarīga tikai no ārvalstu piegādātām ieroču sistēmām.
Šoreiz pats Ukrainas prezidents publiski uzsvēris vairāku Ukrainā izstrādātu un ražotu ieroču izmantošanu.
Ja šāda kombinēta taktika kļūs regulāra, Krievijai būs jārisina sarežģīta aizsardzības problēma: vienlaikus aizsargāt fronti, militāros objektus, enerģētikas infrastruktūru, naftas pārstrādes rūpnīcas un Maskavu.
20.septembra uzbrukums vēl nepierāda, ka Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma būtu sabrukusi.
Taču tas pierāda ko citu — pat Krievijas galvaspilsētas un tās stratēģisko objektu aizsardzība nav necaursitama.
Un fakts, ka Ukrainā ražoti tālas darbības ieroči tiek izmantoti operācijās pret objektiem Maskavas reģionā, var būt viens no būtiskākajiem signāliem par to, kā mainās šī kara tehnoloģiskā un militārā ģeogrāfija.