Gordona jautājums, uz kuru Trampa sūtnis neatbildēja: vai Putins saprot tikai spēka valodu?
Publikācija: "Jurista Balss"
Pēc sarunām Maskavā Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners pirmo reizi ieradās Kijivā. Par iespējamo mieru tika runāts daudz, taču sabiedrībai neatklāja ne Krievijas piedāvājumus, ne to, kā ASV rīkosies, ja Putins turpinās karu
2026.gada 6. septembrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Kijivā tikās ar ASV prezidenta Donalda Trampa īpašajiem pārstāvjiem Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru.
Vizīte bija īpaši nozīmīga tādēļ, ka tikai dienu iepriekš abi Trampa pārstāvji vairāk nekā trīs stundas Maskavā bija runājuši ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. No Maskavas viņi devās tieši uz Ukrainu, kur savā pašreizējā miera sarunu vedēju statusā ieradās pirmo reizi.
Pēc tikšanās Zelenskis, Vitkofs un Kušners piedalījās kopīgā preses konferencē. Tajā izskanēja daudz diplomātisku apliecinājumu par sarunu atsākšanu, drošības garantijām un vēlmi panākt mieru. Taču preses konferences svarīgākais brīdis, iespējams, bija Ukrainas žurnālista Dmitrija Gordona uzdotais jautājums.
Ne tikai jautājuma asuma dēļ, bet arī tādēļ, ka Vitkofs uz būtiskāko tā daļu pēc būtības neatbildēja.
Trīs sarunu kārtas, bet bez publiski nosaukta rezultāta
Zelenskis paziņoja, ka dienas laikā notikušas trīs sarunu kārtas. Sākumā sarunas norisinājās Ukrainas un ASV pārstāvju lokā, bet vēlāk tām pievienojās Francijas, Lielbritānijas un Vācijas vadītāju drošības un ārpolitikas padomnieki.
Tika apspriesta iespēja atsākt Ukrainas, Krievijas un ASV sarunas, Ukrainas drošības garantijas, teritoriālie jautājumi, pretgaisa aizsardzība, enerģētikas sistēmas aizsardzība un palīdzība ziemas periodā.
Zelenskis uzsvēra, ka spēcīga Ukrainas armija paliek viena no galvenajām valsts drošības garantijām. Viņš arī norādīja, ka sarežģītākie teritoriālie jautājumi risināmi valstu vadītāju līmenī.
Sarunās apspriests arī Ukrainas pēckara atjaunošanas jeb “labklājības plāns”, kā arī ekonomiskās garantijas. Ukraina cer saņemt papildu pretgaisa aizsardzības sistēmas un enerģētikas atbalstu, tostarp iespēju izmantot ievērojamus ASV sašķidrinātās dabasgāzes apjomus. Par nākamo soli panākta vienošanās tuvākajā laikā organizēt jaunu Ukrainas, ASV un Eiropas pārstāvju tikšanos. Ukrainas prezidenta biroja informācija
Tomēr sabiedrībai netika pateikts pats būtiskākais — kādas “jaunās idejas” ASV pārstāvji atveda no Maskavas un vai Putins ir izrādījis gatavību atkāpties kaut no vienas līdzšinējās prasības.
Vitkofs apgalvoja, ka Maskavā panākts progress, taču konkrētu saturu neatklāja. Arī neatkarīgi publiski pieejamā informācija neliecina, ka Krievija būtu atteikusies no prasībām attiecībā uz Ukrainas teritorijām. Reuters ziņojums par sarunām
Gordons uzdeva jautājumu, kuru diplomāti parasti neuzdod
Preses konferences laikā Dmitrijs Gordons vispirms pateicās ASV pārstāvjiem par centieniem panākt mieru. Pēc tam viņš Vitkofam uzdeva trīs savstarpēji saistītus jautājumus:
vai Putins iepriekšējās tikšanās reizēs Vitkofu nav maldinājis;
vai Krievija patiesībā saprot tikai spēka valodu;
vai Vitkofam nav pretīgi sēdēt pie viena galda ar cilvēku, kuru Gordons nosauca par starptautisku kara noziedznieku un Ukrainas tautas bendi.
Gordona pēdējais formulējums bija ass un emocionāls. Juridiski jāprecizē, ka Starptautiskā Krimināltiesa 2023. gadā izdeva Putina apcietināšanas orderi saistībā ar iespējamo Ukrainas bērnu prettiesisku deportāciju un pārvietošanu. Apcietināšanas orderis nav notiesājošs spriedums, tādēļ juridiskā nozīmē Putins vēl nav atzīts par vainīgu ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu.
Tomēr orderis nozīmē, ka Starptautiskās Krimināltiesas pirmstiesas palāta saskatījusi pietiekamu pamatu uzskatīt, ka Putins var būt individuāli krimināli atbildīgs par viņam inkriminētajiem kara noziegumiem. Tāpēc tikšanās ar viņu nav tikai diplomātiskas etiķetes jautājums.
Vitkofs runāja par cieņu, bet neatbildēja par maldināšanu
Vitkofs atbildēja, ka kara noregulēšanai nepieciešamas attiecības un saziņa ar abām pusēm. Viņš norādīja, ka Maskavu apmeklējis aptuveni astoņas reizes un sarunās ar Putinu un viņa komandu vienmēr saņēmis cieņpilnu attieksmi.
Viņaprāt, bez saziņas ar abām pusēm iespējas panākt mierīgu atrisinājumu esot ļoti mazas. Vitkofs savu un Kušnera uzdevumu raksturoja kā abu pušu satuvināšanu, domstarpību mazināšanu un komunikācijas kanālu uzlabošanu.
Taču tiešas atbildes uz Gordona jautājumu — vai Putins viņu ir maldinājis — nebija. Vitkofs arī nepaskaidroja, vai Krievijas rīcība četru kara gadu laikā nav pierādījusi, ka diplomātiska saziņa bez militāra, ekonomiska un politiska spiediena pati par sevi nespēj apturēt agresiju. Gordona jautājuma un Vitkofa atbildes atreferējums
Tieši šī izvairīšanās ir preses konferences būtiskākais rezultāts.
Vitkofs paskaidroja, kāpēc ar Putinu ir jārunā. Viņš nepaskaidroja, pēc kādiem kritērijiem ASV nosaka, vai Putina teiktais ir patiess un vai Krievija sarunas neizmanto tikai laika iegūšanai.
Cieņpilna uzņemšana nav pierādījums godprātīgiem nodomiem
Vitkofa atsauce uz Putina izrādīto cieņu ir diplomātiski saprotama, tomēr juridiski un politiski tā neko nepierāda.
Arī persona, pret kuru izdots starptautisks apcietināšanas orderis, sarunās var būt pieklājīga. Arī agresorvalsts vadītājs var uzņemt diplomātus ar cieņu, vienlaikus turpinot uzbrukumus citas valsts iedzīvotājiem un infrastruktūrai.
Starptautiskajās attiecībās pret sarunu partneri izrādītā personiskā pieklājība nav pielīdzināma:
starptautisko saistību ievērošanai;
agresijas pārtraukšanai;
gatavībai izvest karaspēku;
atbildībai par kara noziegumiem;
uzticamām drošības garantijām.
Tādēļ būtiskais jautājums nav, vai Putins pret Vitkofu izturējies ar cieņu. Jautājums ir, vai Putins ievēro vienošanās un vai Krievijas rīcība atbilst tās publiski paustajiem apgalvojumiem par vēlmi panākt mieru.
Kušners piedāvā “ieguvēju modeli”, bet karš nav parasts biznesa strīds
Džareds Kušners preses konferencē skaidroja, ka Trampa pieeja balstoties vēlmē izveidot noturīga miera ietvaru un atrast risinājumu, kurā visas puses kaut ko iegūst.
Šāda pieeja var darboties komercsarunās, kur abas puses brīvprātīgi lemj par savstarpēju interešu līdzsvarošanu. Tomēr Krievijas sāktais karš nav strīds starp diviem līdzvērtīgiem uzņēmējiem.
No starptautisko tiesību viedokļa pastāv agresorvalsts un valsts, pret kuru vērsts bruņots uzbrukums. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta ceturtā daļa aizliedz spēka lietošanu pret citas valsts teritoriālo integritāti un politisko neatkarību.
Tāpēc “abpusēji izdevīgs” risinājums nedrīkst nozīmēt, ka agresors saņem atlīdzību par militāra spēka izmantošanu, bet cietusī valsts ir spiesta atteikties no teritorijas vai suverenitātes daļas.
Pretējā gadījumā tiek radīts bīstams precedents: ar karu iegūtu teritoriju iespējams pārvērst par sarunu priekšrocību.
Zelenskis: Donbass nav tikai teritorijas jautājums
Zelenskis preses konferencē īpaši uzsvēra, ka Donbasa jautājums nav tikai strīds par vienu reģionu. Tas ir visas kara būtības jautājums — par Ukrainas izdzīvošanu, spēju pretoties un nepieļaut, ka Krievija ar militāru spēku nosaka Ukrainas nākotni.
Tas izskaidro, kāpēc Ukrainai teritoriāls kompromiss nav tikai jautājums par robežlīniju kartē.
Ja valsts agresijas rezultātā atsakās no savas teritorijas bez uzticamām drošības garantijām, nekas pats par sevi neliedz agresoram pēc spēku atjaunošanas izvirzīt jaunas prasības un sākt nākamo uzbrukumu.
Tāpēc Zelenska prasība pēc spēcīgas armijas kā galvenās drošības garantijas nav pretrunā miera sarunām. Tā izriet no Ukrainas pieredzes, ka politiski solījumi bez reālas atturēšanas spējas var izrādīties nepietiekami.
Diplomātijai ir jābūt, bet tai nepieciešama pārbaudāma atbildība
Sarunas ar pretinieku kara laikā nav nodevība un nav vājuma pazīme. Bez saziņas kanāliem karu izbeigt gandrīz nav iespējams.
Tomēr sarunu esamību nedrīkst sajaukt ar sarunu rezultātu.
Pēc Kijivas tikšanās joprojām nav publiski zināms:
no kurām prasībām Krievija būtu gatava atteikties;
vai Putins piekrīt pamieram ar pārbaudāmu kontroles mehānismu;
kādas drošības garantijas saņemtu Ukraina;
kādas būtu sekas, ja Krievija vienošanos pārkāptu;
vai ASV pastiprinātu sankcijas un militāro atbalstu Ukrainai, ja Maskava atteiktos no reālām sarunām;
kā tiktu risināts jautājums par atbildību par kara noziegumiem un Ukrainas bērnu deportāciju.
Vitkofs un Kušners pauda optimismu un runāja par “jaunām idejām”, taču sabiedrībai nepiedāvāja kritērijus, pēc kuriem varētu pārbaudīt, vai process patiešām tuvojas mieram.
Gordona jautājuma patiesā nozīme
Dmitrija Gordona jautājums nebija tikai emocionāls uzbrukums ASV diplomātam. Tas skāra miera procesa centrālo problēmu — uzticamību.
Ja viena puse gadiem pārkāpj starptautiskās tiesības, noliedz savu atbildību, maina kara pamatojumus un turpina uzbrukumus, sarunu vedējam jāspēj paskaidrot, kā viņš pārbauda šīs puses solījumus.
Atbilde, ka Putins sarunās izturas ar cieņu, uz šo jautājumu neatbild.
Tādēļ pēc Kijivas preses konferences galvenais jautājums paliek spēkā:
vai ASV starpniecība balstīsies tikai sarunās un personiskās attiecībās ar Putinu, vai arī aiz diplomātijas stāvēs konkrētas sekas gadījumam, ja Krievija turpinās maldināt, vilcināties un karot?
Bez skaidras atbildes miera process var kļūt par politisku skatuvi, kurā tiek runāts par kompromisu, kamēr agresors izmanto iegūto laiku nākamajam uzbrukumam.
Savukārt, ja sarunām sekos pārbaudāms pamiers, reālas drošības garantijas, Ukrainas aizsardzības spēju nostiprināšana un iepriekš noteiktas sankcijas par vienošanās pārkāpšanu, Kijivas tikšanās var kļūt par nozīmīgu diplomātiskā procesa atsākšanas punktu.
Pagaidām tā ir devusi cerību uz jaunu sarunu kārtu, bet ne pierādījumu, ka Putins būtu piekritis taisnīgam un noturīgam mieram.
“Jurista Balss” jautājums ASV pārstāvjiem:
Kāds konkrēts juridisks un praktisks mehānisms garantēs, ka Krievija nevarēs izmantot pamieru spēku atjaunošanai un pēc tam atkārtoti pārkāpt vienošanos?
Avoti:Ukrainas prezidenta paziņojums preses konferencē; Ukrainas prezidenta biroja pārskats par sarunām; preses konferences videoieraksts; Reuters ziņojums.