Arvis Zīle — cilvēks, kuram krīzes brīdī jāzina, kas Latvijā strādā un kas nestrādā
Arvis Zīle — cilvēks, kuram krīzes brīdī jāzina, kas Latvijā strādā un kas nestrādā
Krīzes vadības centra vadītājs pēc postošās vētras nonācis uzmanības centrā. Taču viņa amats ir daudz plašāks par vienas vētras seku koordinēšanu
Kad Latviju 22. un 23. augustā skāra postoša vētra, sabiedrība vispirms redzēja tās fiziskās sekas — nolauztus kokus, pārrautus elektrolīniju vadus, bez elektrības palikušas mājsaimniecības un traucētus sakarus.
Taču pēc vētras uzmanības centrā nonāca arī cilvēks, kura tiešais uzdevums ir skatīties uz krīzi nevis no viena dienesta vai vienas ministrijas skatpunkta, bet kā uz vienotu valsts sistēmas pārbaudījumu.
Tas ir pulkvedis Arvis Zīle — Valsts kancelejas Krīzes vadības centra vadītājs.
Un pēc 24. augusta valdības krīzes vadības sēdes viņa amats kļūst īpaši interesants arī no publiskās atbildības viedokļa.
Kas ir Arvis Zīle?
Zīle ir profesionāls Nacionālo bruņoto spēku virsnieks ar vairāk nekā 25 gadu dienesta pieredzi. Viņš dienējis Latvijā, starptautiskajās misijās Afganistānā un Kosovā, kā arī NATO štābos.
NBS karjerā viņš ieņēmis arī komandējošus amatus, tostarp vadījis Zemessardzes bataljonu. Pirms pāriešanas uz civilo krīžu vadības struktūru viņš bija NBS Apvienotā štāba Operatīvās plānošanas departamenta priekšnieka vietnieks operāciju jautājumos.
2025. gadā Ministru kabinets apstiprināja viņa kandidatūru Krīzes vadības centra vadītāja amatam.
Tas nav tikai kārtējais valsts pārvaldes amats.
Amats, kurā krīzes laikā satiekas visa valsts
Krīzes vadības centrs kopš 2025. gada 1. jūlija ir Valsts kancelejas struktūrvienība, kas pārņēmusi iepriekšējā Krīzes vadības padomes sekretariāta funkcijas.
Centra uzdevums ir koordinēt civilo krīžu pārvaldībā iesaistīto institūciju darbu, sagatavot valdībai lēmumu pieņemšanai nepieciešamos dokumentus un koordinēt krīzes komunikāciju.
Tātad Zīles darba lauks nav tikai civilā aizsardzība šaurā nozīmē.
Tas ietver valsts spēju sadarboties brīdī, kad vienlaikus problēmas rodas vairākās sistēmās:
elektrība → sakari → medicīna → transports → pašvaldības → informācijas aprite → iedzīvotāju drošība.
Tieši šādu ķēdes reakciju parādīja augusta vētra.
Vētra kļuva par Zīles pirmo lielo publisko eksāmenu
24. augustā Zīle piedalījās Ministru kabineta krīzes vadības sēdē un pēc tās preses konferencē kopā ar finanšu ministru Māri Kučinski, VUGD priekšnieku Mārtiņu Baltmani un enerģētikas infrastruktūras uzņēmumu vadītājiem.
Viņa vēstījums bija būtisks.
Zīle norādīja, ka elektropiegādes atjaunošana kopumā notikusi salīdzinoši ātri, taču vētra parādījusi vājās vietas — īpaši sakaru, iedzīvotāju informēšanas un kritiskās infrastruktūras noturības jomā.
Vēl būtiskāks bija viņa secinājums par sabiedrības gatavību.
Zīle norādīja, ka pat 12 stundu elektroapgādes pārtraukums daļai sabiedrības rada būtisku stresu un atklāj, ka cilvēkiem nav pietiekamu rezervju — ūdens, pārtikas un informācijas pieejamības ziņā.
“72 stundu soma” nav visa civilā aizsardzība
Zīle uzsvēra nepieciešamību veidot tā sauktos noturības punktus pašvaldībās.
Tie būtu fiziski pieejami punkti, kuros krīzes laikā iedzīvotāji varētu saņemt:
aktuālu informāciju;
dzeramo ūdeni;
sakarus;
nepieciešamības gadījumā arī iespēju sasildīties.
Šāds risinājums būtu īpaši nozīmīgs situācijā, kad ilgstoši pārtrūkst elektrība vai apkure.
Tas jau ir daudz vairāk nekā ieteikums iedzīvotājam mājās glabāt “72 stundu somu”.
Tas nozīmē, ka valstij būtu jāveido institucionāla infrastruktūra sabiedrības izdzīvošanas nodrošināšanai krīzes laikā.
Un šeit sākas ļoti interesants juridisks jautājums.
Kas būs atbildīgs par “noturības punktu”?
Ja valdība nolemj, ka katrā pašvaldībā jābūt šādam punktam, tad ar politisku paziņojumu nepietiek.
Jānosaka:
kurš to izveido, kurš finansē, kurš uztur, kas tajā glabājas, cik ilgi tas jāspēj darbināt un kas atbild, ja krīzes brīdī tas nav pieejams.
Tieši šeit Zīles vadītajam Krīzes vadības centram būs ļoti būtiska loma.
Jo krīzes laikā nav iespējams vienkārši pateikt:
“Šī ir pašvaldības kompetence.”
Ja sistēma ir valsts līmeņa civilās aizsardzības sastāvdaļa, tai jābūt skaidri reglamentētai.
Vēl viens Zīles uzdevums — pateikt, kad sabiedrībai jāpaliek mājās
Vētras laikā tika izsūtīti brīdinājumi iedzīvotājiem, tostarp ar šūnu apraides sistēmu.
Tomēr Zīle norādīja uz problēmu: brīdinājuma saņemšana pati par sevi vēl nenozīmē, ka cilvēks zina, kas tieši viņam jādara.
Tāpēc Krīzes vadības centrs vēlas izstrādāt konkrētākus priekšlikumus rīcībai pēc šūnu apraides brīdinājuma saņemšanas — gan iedzīvotājiem, gan publisku pasākumu organizatoriem.
Tas var kļūt par ļoti nopietnu juridisku jautājumu.
Cik lielas ir pasākuma organizatora tiesības ignorēt valsts brīdinājumu?
Ja valsts brīdina par apdraudējumu, bet koncerts, festivāls vai sporta pasākums turpinās, kurš atbild, ja cilvēki tiek ievainoti?
Šobrīd pašvaldībām jau ir iespējas apdraudējuma gadījumā ierobežot pulcēšanos vai pārvietošanos konkrētā teritorijā.
Taču Zīles priekšlikums norāda uz vēl vienu problēmu — nepieciešama vienota, iepriekš zināma sistēma, nevis katra pasākuma gadījumā individuāla interpretācija.
Zīle jau iepriekš strādājis ar hibrīdiem un drošības riskiem
Viņa pašreizējais darbs nav sācies ar vētru.
2026. gada maijā Zīle publiski uzsvēra sabiedrības noturības nozīmi kā nacionālās drošības sastāvdaļu.
Savukārt jūlijā viņš piedalījās Latvijas Nacionālā risku kataloga izstrādes un skaidrošanas darbā. Šis katalogs paredzēts kā instruments, ar kuru valsts novērtē dažādus riskus un plāno noturības pasākumus.
Tādēļ augusta vētra Zīles darbā nav izolēts gadījums.
Tā ir praktiska pārbaude sistēmai, kuras izveidē viņš pats piedalās.
Un te rodas galvenais “Jurista Balss” jautājums
Pēc krīzes vadības sēdes valdība uzdeva Krīzes vadības centram līdz 15. septembrim apkopot secinājumus un priekšlikumus, kā uzlabot gatavību nākamajām krīzēm. Tiek pieļautas arī izmaiņas normatīvajā regulējumā.
Tas nozīmē, ka Zīlem būs jāatbild ne tikai uz jautājumu:
“Kas notika vētras laikā?”
Daudz svarīgāks būs jautājums:
“Kas nedarbojās, kāpēc tas nedarbojās un ko valsts darīs, lai tas neatkārtotos?”
Vai Zīle būs atbildīgais vai koordinators?
Šeit ir būtiska juridiska robeža.
Krīzes vadības centra vadītājs pats nepārvalda “Sadales tīklu”, mobilo sakaru operatorus, VUGD, slimnīcas vai pašvaldības.
Viņš koordinē.
Tāpēc būtu nepareizi viņam piedēvēt atbildību par katru sistēmas kļūmi.
Taču viņa amatam ir cita atbildība — ieraudzīt sistēmas kopējo vājumu un panākt, lai tas nonāk līdz valdības lēmumam.
Tieši šeit viņa 15. septembra ziņojums kļūs ļoti interesants.
Ja tajā būs tikai vispārīgs secinājums, ka “jāuzlabo koordinācija”, jautājums paliks neatbildēts.
Ja tajā būs konkrēti:
atbildīgās institūcijas;
konstatētie trūkumi;
nepieciešamās likumu izmaiņas;
finansējuma apjoms;
izpildes termiņi;
atbildīgās amatpersonas;
tad Latvija būs ieguvusi daudz vērtīgāku rezultātu nekā vienkāršu vētras seku izvērtējumu.
Arvis Zīle — cilvēks, kuru vērts intervēt
“Jurista Balss” Zīlem būtu jāuzdod ļoti konkrēti jautājumi.
1. Ja valdība Latvijas gatavību šādai krīzei vērtē ar 6 no 10, kādi ir konkrētie četri punkti, kuru dēļ nav 10?
2. Kurš šobrīd juridiski atbild par kritiskās infrastruktūras noturību?
3. Vai Latvijai ir viena institūcija, kurai ir tiesības krīzes laikā dot saistošus rīkojumus dažādām infrastruktūras nozarēm?
4. Cik ātri katrai pašvaldībai būtu jāspēj nodrošināt iedzīvotājiem ūdeni, informāciju un sakarus?
5. Kas finansēs “noturības punktus”?
6. Vai pēc šīs vētras tiks vērtēta arī konkrētu amatpersonu atbildība par iepriekš zināmu risku nenovēršanu?
7. Vai valstij būtu jāparedz juridiski pienākumi kritiskās infrastruktūras operatoriem nodrošināt noteiktu autonomas darbības laiku?
8. Vai brīdinājums ar šūnu apraidi juridiski nozīmē tikai informēšanu vai arī tas rada konkrētu pienākumu pasākuma organizatoram rīkoties?
9. Vai Latvija ir gatava situācijai, kad vienlaikus pazūd elektrība, mobilie sakari, internets un degvielas pieejamība?
10. Un pats galvenais — kas notiks, ja nākamā krīze būs nevis vētra, bet koordinēts uzbrukums kritiskajai infrastruktūrai?
Secinājums
Arvis Zīle šobrīd ir viens no cilvēkiem, kuru darbam sabiedrībai vajadzētu sekot daudz rūpīgāk.
Ne tādēļ, ka viņš būtu atbildīgs par vētras nodarītajiem postījumiem.
Bet tādēļ, ka viņa vadītajam centram tagad jāpalīdz valdībai atbildēt uz daudz neērtāku jautājumu:
vai Latvijai ir sistēma, kas darbojas arī tad, kad vienlaikus nedarbojas vairākas citas sistēmas?
22.–23. augusta vētra uz šo jautājumu deva pirmo praktisko atbildi.
Tagad no Arvja Zīles un Krīzes vadības centra būs jāgaida otra — kā valsts šo mācību pārvērtīs konkrētā rīcībā un tiesiskā regulējumā.
Primārie avoti:Ministru kabineta informācija par Arvja Zīles iecelšanu; Krīzes vadības centra informācija; Ministru kabineta informācija par 24. augusta krīzes vadības sēdi.