Vai Putins pielietos atomieročus pret Ukrainu?
Attēls: MI (ChatGPT) rīks
Publikācija: Gundars Ūdris
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir radījis jautājumu, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita neiedomājams – vai Eiropa var piedzīvot kodolieroču izmantošanu? Vladimira Putina kodoldraudi kopš 2022. gada ir kļuvuši par neatņemamu Kremļa retorikas sastāvdaļu. Tomēr retorika un reāls lēmums izmantot kodolieročus nav viens un tas pats.
Līdz šim Krievija vairākkārt ir mainījusi savu kodoldoktrīnu, paplašinot situāciju loku, kuros teorētiski iespējama kodolieroču izmantošana. Vienlaikus Krievijas amatpersonas regulāri izmanto kodoldraudus kā politiska un psiholoģiska spiediena instrumentu pret Ukrainu un Rietumiem. Kodolsignāli bieži sakrīt ar brīžiem, kad Krievijas militārā situācija frontē pasliktinās vai Maskava vēlas ietekmēt Rietumu politiskos lēmumus. Tomēr no tā automātiski neizriet, ka Vladimirs Putins pieņems lēmumu par kodolieroču pielietošanu.
Kāpēc tas joprojām šķiet maz ticams?
Pirmkārt, militārais ieguvums nebūtu tik liels, kā dažkārt tiek pieņemts. Taktiska kodolieroča pielietošana pati par sevi negarantētu Ukrainas sakāvi. Frontes līnija ir plaša, karaspēks ir izkliedēts, un radioaktīvais piesārņojums varētu skart arī pašas Krievijas spēkus vai Krievijas kontrolētās teritorijas.
Otrkārt, politiskās sekas Krievijai būtu milzīgas. Pat valstis, kuras līdz šim centušās saglabāt neitrālu vai pragmatisku attieksmi pret Maskavu, piemēram, Ķīna vai Indija, nonāktu ļoti sarežģītā situācijā. Kodolieroča izmantošana pret valsti, kurai pašai šādu ieroču nav, Krieviju padarītu par vēl izolētāku valsti starptautiskajā sistēmā.
Treškārt, pastāv arī militārās atbildes risks. Lai gan NATO vairākkārt norādījusi, ka negrasās tieši iesaistīties karā, kodolieroča izmantošana radītu pilnīgi jaunu drošības situāciju. Rietumu atbilde, visticamāk, būtu ļoti stingra, pat ja tā nebūtu kodolatbilde.
Vai risks tomēr pastāv?
Jā.
Godīga analīze nevar apgalvot, ka kodolieroču izmantošana ir neiespējama. Tieši pretēji – šo iespēju nedrīkst ignorēt. Krievijas kodoldoktrīna atstāj zināmu neskaidrību par to, kādos apstākļos Maskava varētu lemt par eskalāciju, un galīgais lēmums būtu atkarīgs ne tikai no doktrīnas teksta, bet arī no konkrētās militārās un politiskās situācijas.
Lielākais risks varētu rasties nevis tad, ja Ukraina vienkārši turpinātu aizsardzību, bet gan gadījumā, ja Krievijas politiskā vai militārā vadība uzskatītu, ka tiek apdraudēta paša režīma pastāvēšana vai valsts stratēģiskās intereses.
Vai Ukraina varētu atbildēt ar kodoltriecienu?
Arī šis jautājums sabiedrībā izskan arvien biežāk.
Šobrīd Ukraina nav kodolvalsts. Pēc Padomju Savienības sabrukuma tās teritorijā atradās pasaulē trešais lielākais kodolieroču arsenāls, taču 1994. gadā Ukraina atteicās no šiem ieročiem un pievienojās Kodolieroču neizplatīšanas līgumam, saņemot drošības garantijas Budapeštas memoranda ietvaros. Kā zināms, Krievijas iebrukums Ukrainā šīs garantijas faktiski padarīja bezvērtīgas.
Tādēļ Ukrainas rīcībā pašlaik nav zināmu kaujas gatavu kodolieroču, ar kuriem tā varētu dot atbildes triecienu Krievijai.
Tomēr teorētiski pilnībā izslēgt šādu iespēju nākotnē nevar. Ukrainai ir augsti attīstīta kodolenerģētika, kvalificēti zinātnieki un ievērojama pieredze raķešu tehnoloģijās. Ja kādreiz tiktu pieņemts politisks lēmums un ieguldīti nepieciešamie resursi, Ukraina vairāku gadu laikā varētu izveidot savu kodolieroču programmu. Taču tas nozīmētu būtisku starptautisko saistību pārskatīšanu un radītu nopietnas politiskas sekas.
Dažkārt izskan arī pieņēmumi, ka kāda sabiedrotā valsts varētu slepeni nodot Ukrainai kodolieročus. Šobrīd tam nav publiski pieejamu ticamu pierādījumu, un šāds solis radītu ārkārtīgi augstu globālās eskalācijas risku.
Līdz ar to galvenais atturošais faktors Krievijai nav bailes no Ukrainas kodolatbildes, bet gan iespējamā starptautiskā reakcija un sekas pašai Krievijai.
Vai Putinu varētu apturēt paša režīms?
Ikreiz, kad tiek apspriesta kodolieroču izmantošana, rodas vēl viens jautājums – vai Krievijas drošības struktūras pieļautu šādu lēmumu?
Sabiedrībā bieži tiek minēts Federālais drošības dienests (FSB), taču publiski nav pieejamu pierādījumu, ka FSB vai citas Krievijas spēka struktūras gatavotu valsts apvērsumu vai Vladimira Putina fizisku likvidēšanu. Šādi pieņēmumi līdz šim balstās uz spekulācijām, nevis pārbaudītiem faktiem.
Tomēr pilnībā izslēgt šādu scenāriju nevar. Vēsture rāda, ka autoritāros režīmos pārmaiņas nereti nāk nevis no opozīcijas, bet no pašas varas elites. Ja politiskā vai militārā elite secinātu, ka valsts vadītāja lēmumi rada eksistenciālu apdraudējumu pašai Krievijai vai režīma pastāvēšanai, teorētiski varētu tikt meklēti veidi, kā šādu lēmumu nepieļaut.
Vienlaikus jāņem vērā, ka Krievijas politiskā sistēma pēdējos gados veidota tā, lai šādu risku maksimāli samazinātu. Drošības struktūras savstarpēji kontrolē cita citu, augstākās amatpersonas tiek regulāri rotētas, bet lēmumu pieņemšana ir ļoti centralizēta.
Turklāt jāatceras, ka kodolieroču pielietošana nav tehniski viena cilvēka darbība. Lai gan precīzā procedūra ir valsts noslēpums, tiek uzskatīts, ka pavēles izpildē ir iesaistītas vairākas militārās un politiskās amatpersonas. Tas nozīmē, ka praksē šāda lēmuma īstenošana būtu atkarīga no vairākiem cilvēkiem, nevis tikai no prezidenta gribas.
Kāpēc kodoldraudi turpinās?
Kodoldraudi ir efektīvs psiholoģiskais ierocis arī tad, ja kodolieroči netiek izmantoti.
Krievija ar šādu retoriku cenšas:
- atturēt NATO no tiešas iesaistīšanās;
- kavēt modernu ieroču piegādi Ukrainai;
- radīt bailes Eiropas sabiedrībā;
- ietekmēt Rietumu politiskos lēmumus.
Sākotnēji šai taktikai bija zināma ietekme, taču laika gaitā Rietumu valstis arvien biežāk ir pieņēmušas lēmumus, neraugoties uz Krievijas kodoldraudiem.
Juridiskais aspekts
Kodolieroču izmantošana pret Ukrainu radītu ne tikai militāras un politiskas sekas, bet arī ārkārtīgi nopietnas starptautisko tiesību sekas.
Tas aktualizētu jautājumus par:
- ANO Statūtu rupju pārkāpumu;
- starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu;
- iespējamiem kara noziegumiem;
- iespējamiem noziegumiem pret cilvēci;
- valsts un augstāko amatpersonu starptautisko atbildību.
Šādas sekas būtiski ietekmētu visu starptautisko drošības sistēmu.
Secinājums
Šobrīd nav pietiekama pamata apgalvot, ka Vladimirs Putins noteikti pielietos kodolieročus pret Ukrainu. Tikpat nepamatoti būtu apgalvot, ka tas nav iespējams.
Ukraina pašlaik nevar dot simetrisku kodolatbildi, lai gan teorētiski nākotnē tai varētu rasties šādas spējas. Savukārt Krievijas valdošajā elitē teorētiski nevar pilnībā izslēgt mēģinājumus nepieļaut katastrofālu lēmumu, tomēr pašlaik nav publiski pieejamu ticamu pierādījumu, ka šāds scenārijs tiktu gatavots.
Visbeidzot jāatceras, ka vēsture māca piesardzību. Daudzi eksperti vēl 2021. gada nogalē neticēja pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā. Tas nenozīmē, ka tagad noteikti notiks kodoleskalācija. Taču tas atgādina, ka sarežģītos starptautiskos konfliktos nevajadzētu kategoriski izslēgt nevienu scenāriju.
Tāpēc visatbildīgākā pieeja ir saglabāt vēsu prātu un balstīties faktos: kodolieroču pielietošanas iespējamība joprojām tiek vērtēta kā salīdzinoši zema, taču tās iespējamās sekas būtu tik katastrofālas, ka šādu risku nedrīkst ignorēt ne politiķi, ne militārie stratēģi, ne sabiedrība kopumā.