Vecvecvecmammas un zemā dzimstība: ko Latvija zaudē, kad sarūk paaudžu ķēde
Gundars Ūdris:
Ja dzimst maz bērnu, tad ar laiku pazūd arī vecvecvecmammas
Latvijā daudz runājam par pensijām, veselības aprūpi, darbaspēka trūkumu un demogrāfiju. Taču daudz retāk aizdomājamies par kādu ļoti cilvēcīgu, gandrīz simbolisku šīs problēmas seku — vecvecvecmammu kļūst mazāk ne tikai tāpēc, ka dzīve ir trausla, bet arī tāpēc, ka sarūk pati paaudžu ķēde.
Man ir zināma viena šāda sieviete Ogrē. Viena vecvecvecmamma. Un tas uzreiz liek uzdot jautājumu: cik daudz tādu vēl ir Latvijā? Cik daudz ģimeņu mūsu valstī vēl ir sasniegušas to reto, dzīvo paaudžu nepārtrauktību, kur vienlaikus sastopamas bērns, vecāks, vecvecāks, vecvecvecāks un pat vecvecvecmamma?
Šis nav tikai sentimentāls jautājums. Tas ir arī ļoti precīzs demogrāfisks jautājums. Jo, ja valstī dzimst arvien mazāk bērnu, tad pēc gadiem sarūk ne tikai skolēnu skaits un jauno ģimeņu skaits. Sarūk arī iespēja, ka vispār izveidosies tik gara un dzīva paaudžu virkne.
Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2024. gadā Latvijā piedzima tikai 12 571 bērns, kas ir par 13,2% mazāk nekā 2023. gadā, un katrā 2024. gada mēnesī tika reģistrēts zemākais dzimušo skaits attiecīgajā mēnesī pēdējos simts gados. (LSM)
Rīgas dome jau runā par bērnudārzu slēgšanu
Zemā dzimstība vairs nav tikai nākotnes drauds vai abstrakta statistika. Tā jau tagad ietekmē ļoti konkrētus pašvaldību lēmumus.
2026. gada 6. februāra preses konferencē par pirmsskolas un vispārējās izglītības iestāžu tīkla kārtošanu Rīgā piedalījās Rīgas vicemērs Vilnis Ķirsis, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Laima Geikina un Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktora pienākumu izpildītājs Ivars Balamovskis. Pašvaldības publicētajā informācijā un Latvijas Radio atspoguļojumā skaidrots, ka Rīgā plānots atbrīvot 10 ēkas, kas līdz šim izmantotas pirmsskolas funkcijām, jo bērnu skaits un pieprasījums atsevišķās apkaimēs samazinās. (riga.lv)
Latvijas Radio atreferētajā preses konferencē Vilnis Ķirsis norādīja, ka pēdējos septiņos gados Rīgā deklarēto bērnu skaits ir samazinājies par gandrīz 40% un ka, ja 2018. gadā Rīgā tika deklarēti 6500 bērni, tad 2025. gadā — vairs tikai 3700. Tieši ar šo demogrāfisko kritumu pašvaldība pamato bērnudārzu tīkla pārkārtošanu. (LSM)
Tas nozīmē, ka jautājums vairs nav teorētisks. Ja jau šodien Rīgas atbildīgās amatpersonas faktiski saka, ka pēc pāris gadiem var nebūt pietiekami daudz bērnu, kas apmeklētu daļu pirmsskolas izglītības iestāžu, tad zemā dzimstība ir sasniegusi punktu, kur tā sāk mainīt pilsētas infrastruktūru, izglītības karti un ģimeņu ikdienu. Šo pārmaiņu loģika skaidri izriet no pašvaldības skaidrojuma par tīkla pilnveidi un no preses konferencē paustā, ka lēmumi balstīti tieši demogrāfiskās tendencēs. (riga.lv)
Vecvecvecmamma nav tikai cilvēks — tā ir dzīva dzimtas nepārtrauktības zīme
Vecvecvecmamma nav tikai cienījamā vecumā sasniegusi sieviete. Viņa ir dzīvs pierādījums tam, ka dzimta ir turpinājusies vairākās paaudzēs un ka pieticis gan dzimstības, gan veselības, gan dzīves ilguma, lai šī ķēde nesarautu.
Vienā cilvēkā šeit sastopas ne tikai gadi, bet veseli laikmeti. Vecvecvecmammas atceras pasauli bez interneta, bez mobilajiem telefoniem, bez digitālās ikdienas. Viņas bieži ir piedzīvojušas karu ēnas, okupāciju, nabadzību, pārmaiņas, valsts atgūšanu un jaunu laiku. Viņas ir ne tikai dzimtas locekles — viņas ir dzīvas atmiņas nesējas.
Taču, ja bērnu dzimst maz, tad šādu cilvēku kļūst mazāk ne tikai dabisku iemeslu dēļ. Tiek vājināta pati iespēja ģimenēm izveidot garu paaudžu loku. Citiem vārdiem sakot, zemā dzimstība atņem nākotnei arī vecvecvecmammu fenomenu.
Latvijā sarūk ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī paaudžu dziļums
2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja aptuveni 1,857 miljoni iedzīvotāju, un tikai 15,1% bija bērni vecumā līdz 14 gadiem. (riga.lv) Plašāks Eiropas konteksts rāda to pašu tendenci. Eurostat norāda, ka 2024. gadā ES kopējais auglības rādītājs bija 1,34 bērni uz vienu sievieti, krietni zem paaudžu nomaiņai nepieciešamā līmeņa 2,1. (riga.lv)
Tas nozīmē, ka demogrāfiskā krīze Latvijā nav abstrakta teorija. Tā jau šodien izpaužas ļoti konkrēti: mazāk bērnu, mazāk jaunu ģimeņu, vairāk novecojošas sabiedrības un mazāk ģimeņu, kurās vienlaikus dzīvas ir četras vai piecas paaudzes.
Vecvecvecmammas kļūst par retumu, nevis normālu dzimtas turpinājumu
Kādreiz daudzbērnu ģimenes un ciešāka paaudžu pēctecība bija biežāka parādība. Šodien vecvecvecmamma jau kļūst gandrīz par retu izņēmumu, par īpašu notikumu, nevis par dabisku dzimtas turpinājuma virsotni.
Tas nav tikai tādēļ, ka mūsdienu dzīve kļuvusi citāda. Tas ir arī tādēļ, ka bērni dzimst mazāk, pirmie bērni dzimst vēlāk, ģimenes ir mazākas, paaudzes savā starpā attālinās un sabiedrības novecošanās notiek straujāk.
Tāpēc vecvecvecmamma šodien ir ne tikai ģimenes lepnums. Viņa ir arī atgādinājums par to, cik trausla kļuvusi paaudžu nepārtrauktība Latvijā.
Tas, kā izturamies pret vecvecvecmammām, parāda sabiedrības kvalitāti
Sabiedrības attieksme pret ļoti veciem cilvēkiem ir tās cilvēcības eksāmens. Var būvēt modernas pilsētas, digitalizēt valsts pakalpojumus un runāt par attīstību, bet, ja ļoti vecs cilvēks paliek vientuļš, neredzams un nevajadzīgs, tad kaut kas būtisks nav kārtībā.
Vecvecvecmammas bieži vairs neprasa daudz. Dažkārt tikai sarunu. Tikai uzmanību. Tikai to, lai viņas neaizmirst. Taču tieši šādos cilvēkos iemiesojas milzīga sabiedrības bagātība — dzīves pieredze, valodas īpatnības, ģimenes atmiņa, darba tikums, pacietība un izturība.
“Jurista Balss” ieskatā cieņa pret vecvecvecmammām nav tikai ģimenes lieta. Tā ir arī sabiedriskas attieksmes mēraukla.
Zemā dzimstība nozīmē arī vientuļākas vecumdienas
Zemai dzimstībai ir vēl viena, mazāk apspriesta seja. Ja ģimenēs ir mazāk bērnu un mazāk pēcnācēju, tad arī vecumdienās cilvēkam ir mazāks ģimenes atbalsta loks. Mazāk mazbērnu. Mazāk mazmazbērnu. Mazāk to, kuri atnāk ciemos, piezvana, palīdz, uzklausa.
Tas nozīmē, ka zemā dzimstība nav tikai valsts budžeta, nodokļu vai darbaspēka jautājums. Tā ir arī vientulības problēma. Sabiedrībā ar sarūkošu paaudžu ķēdi vecumdienas kļūst ne tikai skaitliski garākas, bet bieži arī vientuļākas.
Ogre kā simbols visai Latvijai
Tas, ka es zinu vienu vecvecvecmammu Ogrē, šķietami ir neliels fakts. Bet reizē tas ir arī simbols. Viena sieviete vienā pilsētā liek domāt par visu valsti. Cik daudz šādu sieviešu vēl ir Latvijā? Cik daudz no viņām dzīvo ģimenē, un cik daudz — klusumā, vientulībā, ārpus sabiedrības uzmanības?
Varbūt mēs par viņām vienkārši pārāk maz jautājam. Varbūt neprotam viņas ieraudzīt.
Noslēgumā
Vecvecvecmammas Latvijā nav tikai īpaši cienījamas sievietes. Viņas ir dzīvs pierādījums tam, ka paaudžu ķēde vēl nav pārtrūkusi. Taču zemā dzimstība skaidri rāda, ka šī ķēde kļūst aizvien trauslāka.
Un, ja jau pašvaldības lielākajā Latvijas pilsētā sāk pārkārtot un slēgt pirmsskolu ēkas, jo bērnu kļūst par maz, tad tas ir skaļš brīdinājums visai valstij: demogrāfijas krīze vairs nav rītdienas risks — tā ir šodienas realitāte. (riga.lv)
“Jurista Balss” uzskata: runājot par zemo dzimstību, jārunā ne tikai par ekonomiku un sociālo politiku. Jārunā arī par cilvēciski redzamo cenu — par sarūkošām ģimenēm, par trauslāku paaudžu saikni, par sabiedrību, kurā vecvecvecmamma kļūst par retumu.
Un varbūt tieši tas vislabāk parāda problēmas dziļumu.