Biļešu Paradīze atmaksā biļeti, bet patur komisiju: vai Latvijā drīkst pelnīt uz patērētāju zaudējumu rēķina?
Gundars Ūdris:
Ja atgriež naudu, kāpēc ne visu?
Patērētāju strīds ap koncertu “Dziesmu svētki “Manai Dzimtenei”” izgaismo daudz plašāku un neērtāku problēmu, nekā sākotnēji varētu šķist. Runa vairs nav tikai par vienu pasākumu, vienu organizatoru vai vienu konkrētu naudas atmaksas gadījumu. Runa ir par principu: vai biļešu tirgotājs drīkst paturēt komisijas maksu arī tad, ja patērētājs biļeti atgriež un nesaņem to, par ko patiesībā maksāja?
“Jurista Balss” rīcībā ir nonācis Biļešu Paradīzes e-pasts, kurā uzņēmums skaidro savu nostāju šajā jautājumā. Atbilde ir lakoniska, bet juridiski ļoti zīmīga.
Biļešu Paradīze norāda:
“Saskaņā ar biļešu tirdzniecības nosacījumiem biļešu atgriešanas gadījumā, atlīdzināta tiek biļetes nominālvērtība - summa, kas samaksāta par pasākuma apmeklējumu. Interneta veikala izmantošanas maksa un/vai citas komisijas maksas, kas radušās biļešu iegādes procesā atlīdzināta netiek, jo tirdzniecības pakalpojums ir nodrošināts un saņemts.”
Šī atbilde faktiski nozīmē vienu: patērētājs atgūst tikai daļu no samaksātās summas, bet komisijas maksa paliek pie tirgotāja.
“Jurista Balss” uzskata, ka šāda pieeja ir ne tikai juridiski apstrīdama, bet arī nav pareiza un nav taisnīga.
Patērētājs nepērk komisiju — viņš pērk pasākumu
Biļešu tirgotāja argumentācija balstās idejā, ka komisijas maksa ir atsevišķs pakalpojums. Proti, tirgotājs ir nodrošinājis interneta veikala darbību, biļetes iegādi, maksājuma apstrādi un tehnisko starpniecību, tādēļ šis pakalpojums esot saņemts un nav atmaksājams.
No formāla skatu punkta šādu pieeju var mēģināt saprast. Taču no patērētāja skatu punkta realitāte ir pavisam cita.
Patērētājs neveic darījumu ar mērķi “iegādāties biļešu pārdošanas tehnisko pakalpojumu”. Viņš maksā kopēju summu, lai tiktu uz konkrētu koncertu, izrādi vai citu pasākumu. Komisijas maksa nav patērētāja pašmērķis. Tā ir tikai instruments, lai sasniegtu galveno mērķi — apmeklēt solīto pasākumu.
Tāpēc, ja šis galvenais mērķis sabrūk, tiek atcelts, būtiski mainās vai izrādās maldinoši noformēts, tad rodas loģisks jautājums: kāpēc patērētājam jācieš zaudējumi par darījumu, kas faktiski nav devis iecerēto rezultātu?
Tieši šeit slēpjas galvenā problēma. Tirgotājs cenšas sadalīt darījumu divās daļās — biļete un komisija. Taču patērētājs to uztver kā vienu vienotu izdevumu par iespēju apmeklēt pasākumu.
Biļešu Paradīze atsaucas uz noteikumiem — bet vai ar to pietiek?
Biļešu Paradīze savā atbildē norāda, ka rīkojas saskaņā ar biļešu tirdzniecības nosacījumiem. Taču ar šādu atsauci vien nepietiek, lai automātiski secinātu, ka konkrētā prakse ir tiesiska un taisnīga.
Patērētāju tiesību jomā komersanta izstrādāti noteikumi nav neaizskarami. Tos vērtē arī no samērīguma, godprātības un pušu interešu līdzsvara skatu punkta. Citiem vārdiem sakot, nepietiek ar to, ka noteikumā kaut kas ir ierakstīts. Jāvērtē arī, vai konkrētais noteikums nav netaisnīgs attiecībā pret patērētāju.
Ja līguma noteikums rada situāciju, kurā:
- patērētājs nevar atgūt visu samaksāto summu,
- galvenais darījuma mērķis nav sasniegts,
- un finansiālais risks pilnībā tiek pārlikts uz patērētāju,
tad šāds noteikums rada pamatotas šaubas par tā taisnīgumu.
LV portāls: PTAC informatīvi pieļauj komisijas maksas neatmaksāšanu
Jāatzīst, ka jautājumā par komisijas maksu Latvijā jau ir izskanējis arī atšķirīgs skatījums. 2025. gadā LV portālā tika publicēta e-konsultācija par to, vai biļešu tirdzniecības vietai internetā ir jāatmaksā komisijas maksa par atceltu pasākumu. Tajā atspoguļotā PTAC atbilde pēc būtības skaidro, ka biļešu tirgotāja pakalpojums var tikt uzskatīts par atsevišķu starpnieka pakalpojumu, par kuru komersants ir tiesīgs iekasēt maksu.
Tajā pašā laikā PTAC norāda arī vairākus būtiskus aspektus:
- patērētājam pirms pirkuma jābūt skaidri informētam par visām maksām;
- internetveikala izmantošanas maksa jānorāda atsevišķi;
- patērētājam var būt pieejama alternatīva iegādāties biļeti citā veidā, piemēram, klātienē;
- un PTAC skaidrojums pats par sevi ir tikai informatīvs, nevis saistošs tiesību piemērotājiem.
Tas nozīmē, ka šī nav galīgi izšķirta lieta. Tas nav pēdējais juridiskais vārds. Un tieši tādēļ šis jautājums ir pelnījis nopietnu publisku un juridisku diskusiju.
Jurista Balss: ar iepriekšēju informēšanu vien nepietiek
“Jurista Balss” ieskatā ar to, ka patērētājs pirms pirkuma ir redzējis komisijas maksu, vēl nepietiek, lai katrā gadījumā atzītu tās ieturēšanu par taisnīgu.
Patērētāju tiesības nesargā tikai informēšanas pienākumu. Tās aizsargā arī taisnīgu līdzsvaru starp komersantu un patērētāju. Un tieši te rodas izšķirošais jautājums: ja pats pasākums nenotiek, tiek būtiski deformēts vai kļūst par citu produktu, nekā sākotnēji solīts, vai patērētājam patiešām ir jāsamierinās ar to, ka daļa viņa naudas tāpat paliek sistēmā?
Mūsu ieskatā — nē.
Patērētājs nemaksā komisiju, lai “izbaudītu internetveikalu”. Viņš to maksā kā daļu no izdevuma par konkrēta pasākuma apmeklējumu. Ja šī iespēja sabrūk, tad arī apgalvojums, ka starpniecības pakalpojums ir pilnīgi un neatkarīgi “saņemts”, vairs nav tik pārliecinošs.
Tas nav pareizi un nav taisnīgi
“Jurista Balss” uzskata, ka šāda pieeja nav ne pareiza, ne taisnīga.
Ja patērētājs nav vainīgs pie tā, ka pasākums tiek atcelts, būtiski mainīts vai kļūst strīdīgs, tad nav godīgi atstāt viņam daļu zaudējumu tikai tāpēc, ka starp darījuma pusēm bija iesaistīts tirgotājs, kurš tehniski “apstrādāja” pirkumu.
Šādā konstrukcijā patērētājs vienmēr paliek vājākā pusē:
- viņš uzņemas risku,
- viņš maksā pilnu cenu,
- bet, kad viss sabrūk, atpakaļ saņem tikai daļu.
Tas nozīmē, ka atmaksa nav pilna, pat ja komersants formāli saka, ka “nauda ir atmaksāta”.
Madonnas piemērs: kā var nopelnīt uz patērētāju vilšanās rēķina
Lai saprastu, cik bīstama ir šāda pieeja, nav pat nepieciešams runāt tikai par vienu konkrētu koncertu. Pietiek iedomāties hipotētisku, bet ļoti ticamu scenāriju.
Negodīgs koncerta organizators izsludina, piemēram, Madonnas koncertu. Tiek radīta milzīga ažiotāža, notiek masveida biļešu pārdošana, un ar biļešu tirgotāja starpniecību tiek pārdotas apmēram 60 000 biļetes — apjoms, kas Latvijā lielkoncertu mērogā ir reālistisks.
Pēc tam organizators paziņo, ka solītā pasaules zvaigznes koncerta vietā būs vien “parodija par koncertu”, būtiski citāds pasākums vai saturiski nesalīdzināmi zemākas kvalitātes šovs.
Kas notiek tālāk?
Biļešu tirgotājs paziņo, ka biļešu nominālvērtība tiks atmaksāta, bet komisijas maksa 1,50 eiro par katru biļeti netiks atgriezta, jo tirdzniecības pakalpojums esot sniegts.
Rezultāts ir vienkāršs:
60 000 × 1,50 EUR = 90 000 EUR.
Tas nozīmē, ka patērētāji kopumā zaudētu 90 000 eiro, lai gan tieši viņi būtu maldinātā un cietusī puse.
Savukārt tirgotājs un negodīgais organizators, praktiski skatoties, no šādas sistēmas varētu iziet ar ekonomisku ieguvumu vai vismaz bez pilnas atbildības par to, kas patērētājiem nodarīts.
Tieši šeit “Jurista Balss” redz galveno apdraudējumu. Ja komisijas maksu drīkst paturēt jebkurā gadījumā, tad tiek radīts bīstams stimuls nopelnīt uz patērētāju zaudējumu rēķina. Un tas vairs nav tikai strīds par 1,50 eiro. Tas ir jautājums par visu sistēmu.
Bīstams precedents visai biļešu nozarei
Šāda prakse rada satraucošu precedentu. Tā parāda, ka arī neveiksmīga, atcelta, radikāli mainīta vai pat maldinoša darījuma gadījumā komersants var saglabāt sev daļu ienākumu, bet patērētājs paliek ar neatgūstamu izdevumu.
Tas apdraud uzticēšanos visai biļešu tirdzniecības nozarei. Jo, ja patērētāji sāk saprast, ka pat naudas atmaksa nenozīmē pilnu atmaksu, tad tiek grauta pati pirkuma drošības sajūta.
Sabiedrībai ir tiesības jautāt:
- vai tiešām komersants drīkst saglabāt sev labumu arī no izgāzuša darījuma;
- vai tirgus sistēma nav kļuvusi pārāk labvēlīga starpniekiem un pārāk nelabvēlīga patērētājiem;
- un vai patērētāju aizsardzības mehānismi šobrīd pietiekami reaģē uz šādām situācijām.
Šis nav tikai tehnisks jautājums par dažiem eiro
Dažs varētu teikt — tā ir tikai 1,50 eiro komisija. Taču tieši šādās “mazajās summās” bieži slēpjas lieli principi.
Ja sistēma atļauj paturēt nelielu komisiju no katras biļetes, tad masveida pasākumu gadījumā šie “nelielie” ieturējumi pārvēršas desmitos tūkstošu eiro. Un tad tas vairs nav sīkums. Tad tas kļūst par jautājumu, vai komercprakse nav strukturēta tā, lai patērētāju zaudējumi tiktu normalizēti.
Tāpēc šeit svarīgākais nav tikai konkrētā summa.
Svarīgākais ir princips:
ja darījums izgāžas, patērētājam nebūtu jābūt tam, kurš sedz sistēmas
atlikušās izmaksas.
Ko šajā situācijā vajadzētu vērtēt PTAC un likumdevējam
Šī situācija skaidri rāda, ka jautājums nav atrisināts līdz galam. Tas būtu nopietni jāvērtē gan Patērētāju tiesību aizsardzības centram, gan arī plašākā līmenī — likumdevējam un tiesību piemērotājiem.
Nepieciešams skaidri atbildēt:
- vai biļešu tirgotājs drīkst sistemātiski paturēt komisijas maksu par pasākumu, kas nav noticis vai būtiski neatbilst solītajam;
- vai patērētāja pilnas atlīdzināšanas princips nav svarīgāks par formālu atsauci uz “saņemtu starpniecības pakalpojumu”;
- un vai šādas līguma konstrukcijas vispār ir taisnīgas.
Ja uz šiem jautājumiem netiks sniegta skaidra atbilde, patērētājs arī turpmāk paliks vājākajā pozīcijā.
Jurista Balss secina
Saņemtais Biļešu Paradīzes e-pasts ir svarīgs ne tikai kā atbilde vienam klientam. Tas faktiski atklāj veselu domāšanas modeli, kurā biļešu tirgotājs uzskata, ka viņa komisijas ienākums ir aizsargājams arī tad, ja pats darījums ir izgāzies vai kļuvis strīdīgs.
“Jurista Balss” uzskata, ka šāda pieeja:
- nav taisnīga,
- ir juridiski apstrīdama,
- un var radīt bīstamu precedentu visai nozarei.
Patērētājs drīkst jautāt:
ja nauda tiek atmaksāta, kāpēc ne visa?
Bet sabiedrība drīkst jautāt vēl stingrāk:
vai Latvijā tiešām ir pieļaujama sistēma, kurā no patērētāju vilšanās un
zaudējumiem kāds tomēr nopelna?
Ja atbilde būs “jā”, tad apdraudēta ir ne tikai viena pircēja interese. Tad apdraudēta ir uzticēšanās visai biļešu tirdzniecības sistēmai.
“Jurista Balss” turpinās analizēt šo jautājumu.