Tiesai ir jāredz cilvēks, nevis tikai deklarētā adrese.
TIESU VARA PRET FORMĀLISMU: Rīgas apgabaltiesa atjauno taisnīgumu Ulda Volmāra lietā
2026. gada 4. februārī Rīgas apgabaltiesa pieņēma nozīmīgu lēmumu, kas izgaismo būtisku problēmu Latvijas tiesu praksē – formālisma dominanci pār taisnīguma principu. Civillietā starp AS Latvenergo un Uldi Volmāru apelācijas instance pilnībā atcēla Rīgas pilsētas tiesas lēmumu, kas bija noraidījis procesuālā termiņa atjaunošanu un liedzis atbildētājam iespēju aizstāvēt savas tiesības.
Šis lēmums ir ne tikai konkrētas personas uzvara, bet arī skaidrs signāls tiesu sistēmai, ka procesuālās normas nav pašmērķis.
Lietas būtība: aizmugurisks spriedums un nokavēts termiņš
2025.gada 1. jūlijā Rīgas pilsētas tiesa taisīja aizmugurisku spriedumu, ar kuru apmierināja Latvenergo prasību par 5087,52 € piedziņu no Ulda Volmāra. Likums paredz 20 dienas, lai atbildētājs varētu lūgt tiesvedības atjaunošanu.
Taču Volmārs par spriedumu uzzināja tikai 2025. gada 26. augustā, kad viņa pilnvarotais pārstāvis, pārbaudot zemesgrāmatu, ieraudzīja ierakstu par piedziņu.
Iemesls ir vienkāršs un dokumentāli pierādīts:
- Volmārs kopš 2023. gada jūlija atradās pansionātā “Lauciene”.
- Viņam ir 1. grupas invaliditāte, amputētas abas kājas.
- Viņš nebija fiziski spējīgs saņemt sūtījumus deklarētajā adresē Rīgā.
Tomēr pirmās instances tiesa šos apstākļus ignorēja.
Pirmās instances kļūda: formālisms augstāk par realitāti
Rīgas pilsētas tiesa secināja, ka:
- atbildētājam “nekas nav traucējis veikt procesuālās darbības”,
- viņš “varēja deklarēt papildu adresi”,
- un pilnvaras izdošana pie notāra pierādot, ka veselības stāvoklis ļāvis rīkoties.
Šāda argumentācija ir klasisks piemērs tam, kā procesuālās normas tiek interpretētas atrauti no cilvēka faktiskās situācijas.
Tiesa ignorēja:
- objektīvus medicīniskus faktus,
- atrašanos sociālās aprūpes iestādē 150 km attālumā,
- to, ka pilnvaras izdošana notika rehabilitācijas laikā Jūrmalā, nevis deklarētajā adresē,
- un to, ka Latvijā nav centralizētas sistēmas, kas pilnvarniekam ļautu uzzināt par visām pilnvaras devēja lietām.
Rezultātā tiesa secināja, ka termiņa nokavējums nav attaisnojams.
Apelācijas instance: cilvēks nav vainīgs, ka ir invalīds
Rīgas apgabaltiesa piegāja lietai diametrāli pretēji – pēc būtības, nevis pēc formas.
Kolēģija konstatēja:
- Volmāram bija objektīvi, no viņa gribas neatkarīgi šķēršļi.
- Viņa veselības stāvoklis un atrašanās pansionātā padarīja neiespējamu sūtījumu saņemšanu.
- Publiski pieejama informācija (LSM, TV3 u.c.) apliecina viņa smagos ievainojumus Ukrainā un ilgstošu rehabilitāciju.
- CPL 51. pants paredz termiņa atjaunošanu tieši šādos gadījumos.
Tiesa uzsvēra fundamentālu principu:
Procesuālo normu ievērošana nav pašmērķis. Tās jāinterpretē, lai nodrošinātu taisnīgumu.
Un vēl:
Satversmes 92. pants garantē ikvienam tiesības uz taisnīgu tiesu.
Rezultāts:
- lēmums par termiņa neatjaunošanu atcelts pilnībā,
- termiņš atjaunots,
- pieteikums par tiesvedības atjaunošanu nodots izskatīšanai no jauna.
Kāpēc šis lēmums ir svarīgs visai tiesu sistēmai
Šī lieta izgaismo vairākas sistēmiskas problēmas:
1. Formālisms joprojām dominē pirmajā instancē
Pirmās instances tiesa ignorēja faktus, kas bija ne tikai dokumentāli pierādīti, bet arī publiski zināmi.
2. Sociāli neaizsargātas personas ir īpaši ievainojamas
Invaliditāte, atrašanās pansionātā, rehabilitācija – tas viss praksē bieži netiek ņemts vērā.
3. Pilnvarnieku informēšanas sistēma Latvijā ir fragmentāra
Tiesu administrācijas atbilde skaidri parāda: pilnvarnieks nevar uzzināt par jaunām lietām, ja pats tās neatrod.
4. Apelācijas instance nostiprina taisnīguma prioritāti
Šis lēmums ir svarīgs precedents, kas atgādina:
- CPL 51. pants nav dekorācija.
- Tiesai ir jāvērtē cilvēka reālā situācija.
- Satversmes 92. pants nav formāls lozungs.
Secinājums: tiesu vara spēj labot kļūdas – ja vien to grib
Ulda Volmāra lieta ir spilgts piemērs tam, kā cilvēks ar smagiem veselības traucējumiem var nonākt tiesvedības malā tikai tāpēc, ka sistēma ir būvēta uz formālām adresēm un pieņēmumiem.
Rīgas apgabaltiesa parādīja, ka tiesu vara spēj būt ne tikai formāla, bet arī cilvēcīga, taisnīga un konstitucionāli atbildīga.
Šis lēmums ir jāuztver kā signāls: Tiesai ir jāredz cilvēks, nevis tikai deklarētā adrese.