Jurista Balss - Raksti

Par koncertu "Manai Dzimtenei" – ne viss ir melns vai balts

Fri, 17 Jul 2026 08:44:00 +0000

Publikācija: Gundars Ūdris

Pēc koncerta "Manai Dzimtenei" sabiedrībā izskanējuši ļoti asi vērtējumi. Emocijas ir saprotamas, jo notikumi ap Raimondu Paulu daudziem radīja vilšanos un neatbildētus jautājumus. Tomēr, vērtējot šo situāciju, nevajadzētu visus koncerta dalībniekus un apmeklētājus likt vienā maisā.

Grūti nosodīt korus un koristus, kuri dzīvo ārpus Latvijas un savu dalību bija ieplānojuši jau sen. Daudzi bija ieguldījuši laiku, līdzekļus un darbu, gatavojoties šim koncertam. Atteikšanās pēdējā brīdī ne vienmēr bija reāla iespēja, īpaši, ja ceļojumi, naktsmītnes un mēģinājumi bija saplānoti vairākus mēnešus iepriekš.

Tāpat grūti nosodīt skatītājus. Tūkstošiem cilvēku biļetes iegādājās ilgi pirms publiski izskanēja domstarpības. Ne visi vēlējās vai varēja tās atdot atpakaļ, pat ja šāda iespēja pastāvēja. Daudzi uz koncertu devās nevis organizatoru, bet Raimonda Paula mūzikas dēļ.

Par pašu koncertu strīda, manuprāt, nav. Tas bija augsta līmeņa koncerts. Ar Raimonda Paula dziesmām koncerts patiesībā nemaz nevar būt slikts, jo viņa radītā mūzika jau vairāk nekā pusgadsimtu ir Latvijas kultūras zelta fonds. Tieši tāpēc pozitīvais mākslinieciskais rezultāts pats par sevi neatbild uz jautājumiem, kas radušies par koncerta organizēšanu.

Pavisam citus jautājumus rada profesionālie mākslinieki, kuri koncertā uzstājās par honorāru. Vēl jo vairāk tie, kuri savas karjeras laikā ir cieši sadarbojušies ar Raimondu Paulu un lielā mērā tieši pateicoties viņa komponētajām dziesmām, padomiem un atbalstam kļuvuši pazīstami un iemantojuši skatītāju mīlestību. Ja cilvēks pieņem lēmumu piedalīties koncertā, kura centrā ir Maestro daiļrade, bet pats Maestro publiski norobežojas no šī pasākuma, rodas pilnīgi pamatots jautājums – vai pirms piekrišanas uzstāties nebija vismaz cilvēcīgi aprunāties ar pašu Raimondu Paulu? Uzklausīt viņa viedokli? Mēģināt saprast situāciju? Šāds žests nebūtu juridisks pienākums, bet elementāra cieņas izpausme.

Joprojām nav rastas atbildes arī uz vairākiem organizatoriskiem jautājumiem.

Nav skaidrs, kāpēc sākotnēji koncertu organizēja sabiedrība ar ierobežotu atbildību, bet vēlāk organizatora loma tika saistīta ar biedrību. Ja tam ir objektīvs un tiesiski pamatots skaidrojums, sabiedrībai būtu lietderīgi to izskaidrot, jo šādas izmaiņas neizbēgami rada jautājumus. Tāpat būs interesanti vērot, kā biedrība darbosies turpmāk. "Jurista Balss" noteikti sekos līdzi biedrības darbībai, tās gada pārskatiem, finanšu pārskatiem un citiem publiski pieejamajiem dokumentiem, lai sabiedrībai būtu iespēja pārliecināties par tās darbības caurskatāmību, finanšu plūsmu un to, kā praksē tiek īstenoti biedrības deklarētie mērķi.

Īpašu interesi raisa arī koncerta finanšu puse. "Jurista Balss" rīcībā esošā informācija liecina, ka sākotnēji plānotie kopējie ieņēmumi bija 1 415 771 eiro, bet kopējie plānotie izdevumi – 1 414 000 eiro. No tiem vien scenogrāfijai, gaismām un skaņai bija paredzēti aptuveni 540 000 eiro, rēķinoties ar aptuveni 30 000 skatītāju un 13 000 koristu dalību.

Savukārt publiski izskanējusi informācija, ka koncertu apmeklēja aptuveni 15 000 skatītāju un tajā piedalījās ap 6 000 koristu. Tātad gan skatītāju, gan dalībnieku skaits bija aptuveni uz pusi mazāks nekā sākotnēji plānots. Tas savukārt rada loģisku jautājumu – kā tas ietekmēja koncerta budžetu? Vai ieņēmumu samazinājumu pavadīja arī līdzvērtīgs izdevumu samazinājums? Diez vai. Piemēram, scenogrāfijas, gaismu un skaņas izmaksu būtiska daļa parasti ir fiksēta un nav tieši atkarīga no tā, vai koncertu apmeklē 15 000 vai 30 000 skatītāju. Tieši tādēļ būs īpaši interesanti iepazīties ar biedrības gada pārskatiem un grāmatvedības dokumentiem, lai redzētu, kādi bija faktiskie ieņēmumi un izdevumi, kādas bija faktiskās izmaksas par scenogrāfiju, gaismām un skaņu un cik lielā mērā tās atšķīrās no sākotnēji plānotā budžeta.

Tāpat nav rastas atbildes uz to, kāpēc organizatoriem bija nepieciešams izmantot Raimonda Paula vārdu preču zīmes reģistrācijai Patentu valdē. Arī šajā gadījumā sabiedrībai līdz šim nav sniegts pārliecinošs skaidrojums par šādas rīcības mērķi un nepieciešamību. Cik zināms, par šo jautājumu ir uzsākts kriminālprocess. Atliek cerēt, ka izmeklēšanas gaitā tiks noskaidroti visi faktiskie apstākļi, sabiedrība saņems atbildes uz līdz šim neatbildētajiem jautājumiem un, ja tiks konstatēti tiesību pārkāpumi, tiks atjaunots taisnīgums.

Līdz galam nav izskaidrots arī tas, kāpēc koncerta sākumā publikai netika atklāti paskaidrota radušās situācijas būtība un Maestro nepiedalīšanās iemesli. Atklāta komunikācija, iespējams, būtu mazinājusi spekulācijas un palīdzējusi izvairīties no vēl lielākas sabiedrības šķelšanās.

Šis stāsts nav tikai par vienu koncertu. Tas ir arī stāsts par profesionālo ētiku, lojalitāti un spēju sarežģītās situācijās cienīt cilvēku, kura devums Latvijas kultūrai ir nenovērtējams.

Tāpēc galvenais jautājums nav tas, kurš koncertā piedalījās un kurš nepiedalījās. Galvenais jautājums ir – vai ikviens, kura karjerā Raimondam Paulam bijusi nozīmīga loma, izdarīja visu iespējamo, lai pirms sava lēmuma pieņemšanas izrādītu viņam cieņu.

Vienlaikus sabiedrībai ir tiesības sagaidīt skaidras un pārliecinošas atbildes arī no koncerta organizatoriem. Jo vairāk laika paiet bez skaidrojumiem, jo vairāk rodas dažādas interpretācijas un aizdomas. Savukārt atklātība un caurspīdīgums ir vienīgais veids, kā atjaunot uzticēšanos.

Var cienīt mākslinieku darbu, novērtēt koncerta augsto māksliniecisko kvalitāti un vienlaikus uzdot jautājumus par organizatoru rīcību. Šīs lietas viena otru neizslēdz. Tieši otrādi – Raimonda Paula vārds Latvijas kultūrā ir pelnījis ne tikai skaistu koncertu, bet arī maksimālu godprātību, cieņu un atklātību visā, kas ar to saistīts.

Cerams, ka uz visiem šiem jautājumiem laika gaitā tiks sniegtas skaidras atbildes un sabiedrība varēs izdarīt secinājumus, balstoties nevis uz pieņēmumiem, bet uz pārbaudītiem faktiem. Tas būtu labākais veids, kā godināt ne tikai Maestro mūziku, bet arī viņa vārdu un devumu Latvijas kultūrai.

Vai Latvijā savairojas negodīgi uzņēmēji? Kad uzņēmējdarbība pārvēršas par citu cilvēku naudas izmantošanu

Tue, 07 Jul 2026 09:53:00 +0000

Attēls: MI (ChatGPT) rīks

Jurista Balss viedoklis

Latvijas uzņēmējdarbības vide balstās uz vienu vienkāršu principu – noslēgtie līgumi ir jāpilda. Uzņēmējs var kļūdīties, var ciest zaudējumus, var nonākt finansiālās grūtībās vai pat maksātnespējā. Tas pats par sevi nav nosodāmi un ir neatņemama uzņēmējdarbības riska sastāvdaļa.

Taču pavisam cita situācija veidojas tad, ja uzņēmējs sistemātiski izmanto citu cilvēku darbu, preces, pakalpojumus vai finanšu līdzekļus, bet, pienākot norēķinu laikam, sākas atrunas, klusēšana, dokumentu nesniegšana vai juridiskas manipulācijas.

Pēdējos gados arvien biežāk sabiedrībā izskan stāsti par šādiem gadījumiem. Turklāt nereti vieni un tie paši cilvēki vai ar viņiem saistītas kapitālsabiedrības atkārtoti nonāk tiesvedībās, komerciālos strīdos vai citu uzņēmēju sūdzībās.

Negodprātība kļūst par biznesa modeli

Negodīgs uzņēmējs ne vienmēr ir tas, kuram neveicas.

Negodīgs uzņēmējs ir tas, kurš apzināti dzīvo uz savu sadarbības partneru rēķina.

Viņš saņem preces, izmanto pakalpojumus, organizē pasākumus, pieņem avansa maksājumus, slēdz līgumus, bet pienākot norēķinu brīdim sākas atrunas, tiek vilcināti maksājumi, netiek sniegta pilnīga informācija vai tiek meklēti dažādi juridiski iegansti.

Kamēr godprātīgs uzņēmējs maksā nodokļus, algas un kredītus, negodprātīgais faktiski finansē savu uzņēmējdarbību no citu uzņēmēju līdzekļiem.

Vai atsevišķi uzņēmēji sabiedrībai rada jautājumus?

Publiski pieejamā informācija liecina, ka pēdējos gados vairāku uzņēmēju darbība ir raisījusi plašas diskusijas.

Viens no šādiem uzņēmējiem ir Niks Volmārs, kura vārds publiski saistīts ar vairākām kapitālsabiedrībām un dažādiem uzņēmējdarbības projektiem, tostarp pasākumu organizēšanas un mediju jomā.

"Jurista Balss" pašlaik apkopo publiski pieejamo informāciju par uzņēmumiem un projektiem, kuros viņš dažādos laikos bijis iesaistīts, analizē Uzņēmumu reģistra datus, tiesu nolēmumus un citus publiski pieejamus dokumentus.

Šī izpēte vēl turpinās. Pēc tās pabeigšanas lasītāji tiks iepazīstināti ar secinājumiem, kas balstīti vienīgi pārbaudāmos faktos un oficiālos dokumentos.

Aviācijas festivāla lieta – piemērs, kāpēc dokumentiem ir nozīme

Labs piemērs tam, cik būtiska uzņēmējdarbībā ir caurskatāmība, ir Zemgales apgabaltiesas spriedums lietā starp biedrību "Latvijas Lidotāju un lidaparātu īpašnieku asociācija" un SIA "Kastaņu māja".

Tiesa secināja, ka strīds radās par publiska pasākuma ieņēmumu, izdevumu un peļņas sadali, kā arī par pienākumu iesniegt sadarbības partnerim visus ieņēmumus un izdevumus apliecinošos dokumentus. Apelācijas instance atzina prasību par pamatotu un atstāja spēkā pirmās instances spriedumu par vairāk nekā 36 000 eiro piedziņu.

Šis spriedums vēlreiz apliecina – uzņēmējdarbībā nepietiek ar mutiskiem apgalvojumiem. Ja tiek norādīts uz izdevumiem vai zaudējumiem, tie ir jāpierāda ar dokumentiem.

"DĪKERS PLUSS" – vēl viens signāls

Līdzīgas problēmas izgaismo arī SIA "DĪKERS PLUSS" lieta.

Kreditors norādīja, ka uzņēmums ilgstoši nav norēķinājies par saņemtajām precēm vairāk nekā 9300 eiro apmērā, vēlāk iesniedzot kreditora prasījumu maksātnespējas procesā.

Savukārt tiesas spriedumā, pasludinot SIA "DĪKERS PLUSS" maksātnespēju, Rīgas apgabaltiesa norādīja, ka parādnieka izteiktie iebildumi bijuši formāli un nav pietiekami, lai liegtu maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Pēc maksātnespējas pasludināšanas izrādījās, ka parādnieka parādi kreditoriem un VID ir vairāk kā 44000 eiro.

Tikmēr parādnieka īpašnieki, jau pēc maksātnespējas lietas ierosināšanas un arī pasludināšanas, turpināja iztirgot uzņēmuma mantu, naudu saņemot caur Lietuvas bankām.

Tiesas spriedums vēl nenozīmē, ka naudu izdosies atgūt

Vēl satraucošāka ir cita tendence.

Daudzos gadījumos pat pēc tam, kad kreditors ir izgājis visu tiesvedības ceļu, ieguvis spēkā stājušos tiesas spriedumu vai pret uzņēmumu ir pasludināts maksātnespējas process, reāla naudas atgūšana izrādās ļoti sarežģīta vai pat neiespējama.

Nereti izrādās, ka uzņēmumam vairs nepieder būtiski aktīvi, nav mantas, uz kuru varētu vērst piedziņu, vai arī mantas apjoms nav pietiekams, lai apmierinātu kreditoru prasījumus.

Rezultātā rodas rūgts paradokss – kreditors ir uzvarējis tiesā, taču faktiski zaudējis naudu.

Protams, katrs gadījums ir vērtējams individuāli, un mantas neesamība pati par sevi vēl nenozīmē prettiesisku rīcību. Tomēr gadījumos, kad rodas aizdomas, ka aktīvi pirms tiesvedības vai maksātnespējas ir atsavināti, pārvietoti uz citām juridiskām personām vai citādi padarīti kreditoriem nepieejami, šādi apstākļi ir rūpīgi jāpārbauda.

Tieši šādas situācijas rada sabiedrībā iespaidu, ka daļa negodprātīgu uzņēmēju savu uzņēmējdarbību ir organizējuši tā, lai brīdī, kad tiesas spriedums stājas spēkā vai tiek pasludināts maksātnespējas process, uzņēmumā vairs nebūtu mantas, no kuras iespējams apmierināt kreditoru prasījumus.

Ja šāds priekšstats atbilst pat daļai patiesības, tas rada ļoti nopietnus draudus uzņēmējdarbības videi un uzticībai tiesiskumam.

Vai valstij pietiek instrumentu?

Sabiedrībā nereti izskan arī pārmetumi, ka sarežģītās ekonomisko un finanšu noziegumu lietās izmeklēšana ne vienmēr ir pietiekami efektīva.

Šādu lietu izmeklēšana prasa augstu specializāciju, finanšu analīzes prasmes un ievērojamus resursus. Tieši tādēļ nevar izslēgt, ka atsevišķas lietas netiek izmeklētas tik padziļināti, cik sabiedrība sagaidītu.

Tas nenozīmē, ka tiesībsargājošās iestādes savu darbu neveic, taču sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka gadījumos, kuros pastāv aizdomas par iespējamu mantas slēpšanu, aktīvu atsavināšanu vai citām darbībām, kas varētu aizskart kreditoru intereses, tiks veikta visaptveroša un profesionāla izmeklēšana.

Cerības uz jaunu pieeju

"Jurista Balss" pauž cerību, ka jaunā iekšlietu ministra Jāņa Dombravas vadībā ekonomisko un finanšu noziegumu apkarošanai tiks pievērsta vēl lielāka uzmanība.

Godprātīgai uzņēmējdarbībai nepietiek tikai ar kvalitatīviem likumiem un neatkarīgām tiesām. Tikpat svarīga ir efektīva policijas, izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras spēja laikus atklāt un izmeklēt sarežģītas ekonomiska rakstura lietas.

Uzņēmējam, kurš apzinīgi pilda savas saistības, ir tiesības sagaidīt, ka arī valsts darīs visu iespējamo, lai aizsargātu viņa likumīgās intereses.

Sabiedrībai ir tiesības zināt

Brīva prese, profesionāli žurnālisti un privātdetektīvi nereti ir tie, kuri pirmie pamana likumsakarības starp dažādām kapitālsabiedrībām, amatpersonām un gadiem ilgi atkārtojošiem komercstrīdiem.

Viņu uzdevums nav pasludināt kādu par vainīgu. Viņu uzdevums ir apkopot faktus, analizēt dokumentus, uzdot neērtus jautājumus un informēt sabiedrību.

Demokrātiskā valstī tas nav uzbrukums uzņēmējdarbībai.

Tieši pretēji – tā ir godīgas uzņēmējdarbības aizsardzība.

"Jurista Balss" arī turpmāk pētīs uzņēmējdarbības vidi Latvijā, analizēs tiesu praksi un sekos gadījumiem, kuros rodas jautājumi par uzņēmēju godprātību. Viena no šobrīd veicamajām žurnālistiskajām izpētēm ir saistīta arī ar uzņēmēju Niku Volmāru un viņa publiski zināmajām uzņēmējdarbības aktivitātēm. Pēc izpētes pabeigšanas lasītāji tiks iepazīstināti ar secinājumiem, kas balstīti tikai un vienīgi pārbaudāmos faktos, tiesu nolēmumos un citos oficiālos dokumentos.

Jūras privilēģijas – kāpēc kuģa apkalpe, ostas un valsts dažkārt ir svarīgākas par banku? Ko māca kuģa "Liepāja" lieta

Sat, 04 Jul 2026 11:22:00 +0000

Publikācija: Gundars Ūdris

Lielākajai daļai cilvēku šķiet pašsaprotami – ja manta ir ieķīlāta bankā, tad banka ir pirmais kreditors, kurš saņem savu naudu. Nekustamā īpašuma jomā šāds priekšstats lielākoties ir pareizs. Taču jūras tiesībās darbojas pavisam citi principi.

Latvijas Jūras kodeksā ir paredzēts īpašs tiesību institūts – jūras privilēģija, kas atsevišķos gadījumos noteiktiem kreditoriem piešķir priekšroku pat pār reģistrētu kuģa hipotēku. Šis regulējums nav Latvijas likumdevēja izgudrojums – tas balstīts starptautiskajās jūras tiesībās un radīts, lai aizsargātu personas, kuru prasījumi ir tieši saistīti ar kuģa ekspluatāciju un kuģošanas drošību.

Tieši šī iemesla dēļ kuģu finansēšana un kreditoru aizsardzība visā pasaulē tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām komerctiesību jomām.

Kas ir jūras privilēģija?

Jūras kodeksa 33. pants paredz, ka jūras privilēģija nodrošina prasības:

par kuģa kapteiņa, virsnieku un apkalpes darba samaksu, repatriācijas izdevumiem un sociālās apdrošināšanas maksājumiem;
par cilvēka dzīvības zaudējumu vai veselībai nodarītu kaitējumu;
par atlīdzību kuģa glābējiem;
par ostu, kanālu un loču pakalpojumiem;
par zaudējumiem, kas radušies kuģa ekspluatācijas rezultātā.

Šiem prasījumiem likums piešķir īpašu aizsardzību, jo bez tiem nebūtu iespējams nodrošināt drošu kuģošanu un starptautiskās jūrniecības nepārtrauktību.

Hipotēka ne vienmēr ir pirmajā vietā

Vēl būtiskāks ir Jūras kodeksa 34. pants, kurā skaidri noteikts, ka jūras privilēģijas ir prioritāras attiecībā pret kuģa hipotēkām un citiem reģistrētajiem apgrūtinājumiem.

Tas nozīmē, ka pat banka, kuras labā reģistrēta kuģa hipotēka, var nesaņemt pilnu sava prasījuma apmierinājumu, ja pirms tam jāapmierina jūras privilēģijas.

Šī ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp nekustamā īpašuma un kuģu tiesisko regulējumu.

Pārsteidzošs fakts – kuģa hipotēka ir tikai septītajā vietā

Vēl lielāku pārsteigumu rada Jūras kodeksa 56. pants, kas nosaka prasījumu apmierināšanas secību pēc kuģa piespiedu pārdošanas izsolē.

Daudzi uzskata, ka banka ir pirmais kreditors.

Patiesībā tā nav.

Pirms bankas hipotēkas tiek apmierinātas:

1. prasības par kuģa arestu un piespiedu pārdošanu, tostarp kuģa uzturēšanas izmaksas, apkalpes darba algas un citas ar apkalpi saistītās izmaksas;

2. izdevumi par nogrimuša vai avarējuša kuģa izcelšanu vai pārvietošanu, lai nodrošinātu kuģošanas drošību un aizsargātu jūras vidi;

3. valsts prasījumi par nodokļu un nodevu parādiem;

4. prasības par kuģa glābšanu;

5. visas pārējās Jūras kodeksa 33. pantā paredzētās jūras privilēģijas;

6. kuģubūvētāju un kuģu remontētāju prasījumi, ja tie izmantojuši likumā paredzētās aizturējuma tiesības.

Tikai pēc visu šo sešu kreditoru grupu pilnīgas apmierināšanas pienāk kārta bankai un citiem hipotekārajiem kreditoriem.

Tas nozīmē, ka kuģa hipotēka Latvijā atrodas tikai septītajā vietā.

Šis fakts daudziem juristiem un uzņēmējiem var būt pārsteigums.

Ja kuģa pārdošanas cena nav pietiekama, lai segtu visas iepriekš minētās prasības, banka var saņemt tikai daļu no sava prasījuma vai pat nesaņemt neko.

Tieši tādēļ kuģu kreditēšana vienmēr ir bijusi daudz riskantāka nekā nekustamo īpašumu finansēšana.

Kāpēc šāda sistēma vispār pastāv?

Jūras tiesības gadsimtu gaitā attīstījušās citādi nekā parastās civiltiesības.

Kuģis šodien var atrasties Rīgas ostā, rīt – Hamburgā, bet pēc nedēļas jau citā kontinentā. Apkalpei ir jāsaņem alga neatkarīgi no kuģa īpašnieka finansiālā stāvokļa. Ostām jāsaņem samaksa par sniegtajiem pakalpojumiem. Glābējiem jābūt pārliecībai, ka viņu atlīdzība tiks izmaksāta.

Tādēļ starptautiskās jūras tiesības jau gadu desmitiem paredz šīm prasībām īpašu prioritāti.

Vai jūras privilēģijas varēja izmantot arī negodprātīgi?

Tomēr jebkurš īpašs tiesību institūts līdztekus savam leģitīmajam mērķim var radīt arī ļaunprātīgas izmantošanas risku.

Jūras privilēģijas tika radītas, lai aizsargātu sociāli nozīmīgus un objektīvi pamatotus prasījumus. Taču teorētiski tās varēja radīt arī iespēju atsevišķos gadījumos samazināt vai pat pilnībā izslēgt hipotekārā kreditora iespējas saņemt apmierinājumu no kuģa pārdošanas ieņēmumiem.

Ja kādam prasījumam izdodas iegūt jūras privilēģijas statusu, tas automātiski iegūst augstāku prioritāti par bankas hipotēku.

Tādēļ katrā lietā tiesai, tiesu izpildītājam un citiem procesa dalībniekiem ir īpaši rūpīgi jāvērtē, vai konkrētais prasījums patiešām atbilst Jūras kodeksa 33. pantā paredzētajiem priekšnoteikumiem un nav mākslīgi radīts vai nepamatoti kvalificēts kā jūras privilēģija.

Pretējā gadījumā īpašā aizsardzība, kas paredzēta sociāli nozīmīgiem prasījumiem, teorētiski varētu tikt izmantota arī neatbilstoši tās mērķim.

Ko māca kuģa "Liepāja" lieta?

Kuģa "Liepāja" piespiedu izsoles lieta spilgti parādīja, cik liela nozīme praksē ir Jūras kodeksā noteiktajai kreditoru prioritātei.

Publiski zināms, ka kuģis tika pārdots piespiedu izsolē un izsolē iegūtie līdzekļi tika sadalīti atbilstoši Jūras kodeksa noteiktajai prasījumu apmierināšanas secībai. Šī lieta uzskatāmi apliecināja, ka kuģu tiesībās ar reģistrētu hipotēku vien nepietiek. Izšķiroša nozīme ir tam, kādi prasījumi tiek pieteikti, kā tie tiek juridiski kvalificēti un kādā secībā tie tiek apmierināti.

Kuģa "Liepāja" lieta vienlaikus aktualizēja arī plašāku diskusiju par to, cik rūpīgi praksē tiek pārbaudīta jūras privilēģiju pamatotība un vai visos gadījumos tiek nodrošināts līdzsvars starp sociāli aizsargājamo prasījumu prioritāti un hipotekāro kreditoru tiesībām.

Tieši šādas lietas parāda, ka jūras tiesībās iznākumu bieži nosaka nevis prasījuma lielums, bet gan tas, kurā prioritātes grupā tas ietilpst.

Tiesību norma, kas prasa īpašu rūpību

Jūras privilēģijas ir nepieciešamas un starptautiski atzīts tiesību institūts. Bez tām nebūtu iespējams pienācīgi aizsargāt jūrniekus, glābējus, ostas un citas personas, kuru darbs nodrošina drošu kuģošanu.

Taču tieši tāpēc, ka šīs tiesības dod priekšroku pat pār banku hipotēkām, katrs šāds prasījums ir rūpīgi jāpārbauda.

Kuģa "Liepāja" lieta atgādina, ka jūras tiesības ir viena no sarežģītākajām komerctiesību nozarēm un ka kuģa hipotēka, pretēji plaši izplatītam priekšstatam, nav absolūta garantija kreditoram.

Šī lieta vienlaikus rosina arī plašāku diskusiju par to, vai pašreizējais regulējums pietiekami līdzsvaro visu kreditoru intereses un vai jūras privilēģiju institūts praksē vienmēr tiek piemērots atbilstoši tā sākotnējam mērķim.

"Jurista Balss" turpinās sekot jautājumiem, kas saistīti ar jūras tiesībām, kuģu piespiedu izsolēm un kreditoru interešu aizsardzību, jo šie jautājumi skar ne vien komercdarbību, bet arī tiesiskās drošības un tiesu prakses attīstību Latvijā.

Kas ir valsts zinātne? Demokrātiskas valsts uzbūves pamati un Latvijas konstitucionālais modelis

Wed, 01 Jul 2026 09:29:00 +0000

Attēls: MI (ChatGPT) rīks

Publikācija: Jurista Balss

Mūsdienu sabiedrībā nereti tiek apspriesta politika, tiesas, Saeima, valdība un Valsts prezidents, taču daudz retāk tiek uzdots pats būtiskākais jautājums – kā vispār ir uzbūvēta valsts un kādi principi nodrošina tās demokrātisku darbību?

Atbildes uz šiem jautājumiem meklē valsts zinātne.

Kas ir valsts zinātne?

Valsts zinātne ir tiesību un politikas zinātnes nozare, kas pēta valsts būtību, tās izcelsmi, uzbūvi, institūcijas, funkcijas un attiecības ar sabiedrību.

Tā analizē:

* kas ir valsts;

* kā rodas valsts vara;

* kā tiek organizēta valsts pārvalde;

* kā tiek nodrošināta cilvēktiesību aizsardzība;

* kā darbojas demokrātija;

* kā tiek nodrošināts tiesiskums.

Valsts zinātne apvieno konstitucionālās tiesības, politoloģiju, publisko pārvaldi, tiesību filozofiju un valsts pārvaldes teoriju.

Latvija ir demokrātiska parlamentāra republika

Latvijas valsts iekārta ir noteikta Latvijas Republikas Satversmē.

Satversmes 1. pants nosaka:

“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”

No šī viena panta izriet visa Latvijas konstitucionālā sistēma.

Latvija ir:

* demokrātiska;

* parlamentāra;

* tiesiska republika.

Tas nozīmē, ka augstākā vara pieder tautai, kura to īsteno galvenokārt ar demokrātiski ievēlētas Saeimas starpniecību.

Parlamentārā republika

Parlamentārā republikā centrālā loma pieder parlamentam.

Latvijā tas ir Saeima, kuru ievēl Latvijas pilsoņi vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Saeima:

* pieņem likumus;

* apstiprina valsts budžetu;

* ievēl Valsts prezidentu;

* apstiprina Ministru kabinetu;

* kontrolē valdības darbu.

Savukārt Ministru kabinets ir politiski atbildīgs Saeimai.

Ja Saeima valdībai vairs neuzticas, tā var pieprasīt Ministru kabineta atkāpšanos.

Tieši tā ir viena no parlamentāras republikas būtiskākajām pazīmēm.

Tauta ir valsts varas avots

Satversmes 2. pants nosaka:

“Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”

Tas nozīmē, ka neviena valsts institūcija nav varas avots pati par sevi.

Gan Saeima, gan valdība, gan Valsts prezidents, gan tiesas savu leģitimitāti iegūst no Satversmes un tautas gribas.

Tauta savu varu īsteno:

* vēlēšanās;

* referendumos;

* pilsoniskajā līdzdalībā;

* izmantojot Satversmē garantētās pamattiesības.

Varas dalīšanas princips

Viens no svarīgākajiem demokrātiskas valsts balstiem ir varas dalīšanas princips, kuru jau 18. gadsimtā formulēja franču domātājs Šarls Luijs de Monteskjē.

Tā mērķis ir nepieļaut pārmērīgu varas koncentrāciju vienās rokās.

Latvijā vara tiek sadalīta trīs savstarpēji neatkarīgos atzaros.

Likumdevēja vara

To īsteno Saeima.

Tās galvenais uzdevums ir pieņemt likumus un kontrolēt izpildvaru.

Izpildvara

To īsteno Ministru kabinets un valsts pārvaldes iestādes.

Izpildvara nodrošina likumu praktisku īstenošanu.

Tiesu vara

To īsteno neatkarīgas tiesas.

Tiesu uzdevums ir:

* izšķirt strīdus;

* aizsargāt personas tiesības;

* kontrolēt likumu ievērošanu;

* nodrošināt taisnīgu tiesu.

Neviena cita vara nedrīkst dot tiesai norādījumus, kā spriest konkrētu lietu.

Tieši tiesu neatkarība ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem.

Tiesiska valsts

Latvija ir ne tikai demokrātiska, bet arī tiesiska valsts.

Tas nozīmē, ka:

* visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā;

* arī valsts iestādēm jāievēro likums;

* valsts lēmumus iespējams pārsūdzēt tiesā;

* personas pamattiesības ir aizsargātas.

Neviena amatpersona nav augstāka par likumu.

Tieši šis princips nodrošina sabiedrības uzticēšanos valstij.

Cilvēktiesības

Demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa ir cilvēktiesību ievērošana.

Satversmes VIII nodaļa garantē:

* vārda brīvību;

* pulcēšanās brīvību;

* biedrošanās brīvību;

* īpašuma tiesības;

* tiesības uz taisnīgu tiesu;

* personas neaizskaramību;

* privātās dzīves aizsardzību.

Šīs tiesības aizsargā ne tikai Latvijas tiesas, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencija.

Demokrātijas balsti

Demokrātija nepastāv tikai tādēļ, ka notiek vēlēšanas.

To uztur vesela virkne savstarpēji saistītu principu:

* tautas suverenitāte;

* brīvas un godīgas vēlēšanas;

* varas dalīšana;

* tiesiskums;

* tiesu neatkarība;

* cilvēktiesību ievērošana;

* politiskais plurālisms;

* neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi;

* pilsoniskās sabiedrības līdzdalība;

* valsts amatpersonu atbildība.

Ja kaut viens no šiem elementiem tiek būtiski vājināts, demokrātijas kvalitāte sāk pasliktināties.

Sabiedrības līdzdalība

Demokrātija nav tikai politiķu pienākums.

Ikvienam pilsonim ir tiesības un zināmā mērā arī pienākums:

* interesēties par valsts pārvaldi;

* piedalīties vēlēšanās;

* iesniegt kolektīvos iesniegumus;

* dibināt biedrības;

* paust savu viedokli;

* kritizēt valsts institūcijas tiesiskā veidā.

Aktīva pilsoniskā sabiedrība ir viena no spēcīgākajām demokrātijas garantijām.

Noslēgumā

Valsts zinātne māca, ka demokrātiska valsts nav tikai institūciju kopums. Tā ir sarežģīta sistēma, kuras pamatā ir Satversme, tiesiskums, cilvēktiesības, varas dalīšana un tautas uzticēšanās valsts institūcijām.

Latvijas kā parlamentāras demokrātiskas republikas spēks slēpjas ne vien likumos, bet arī sabiedrības izpratnē par to, kā valsts darbojas un kāpēc katrs no mums ir daļa no šīs sistēmas.

Jo vairāk sabiedrība izprot valsts zinātnes pamatus, jo grūtāk ir graut demokrātiju un jo vieglāk ir prasīt atbildīgu, tiesisku un caurskatāmu valsts pārvaldi.

Kad bērns kļūst par ieroci. Vecāku atsvešināšana – klusā vardarbība, kuru sabiedrība nedrīkst ignorēt

Tue, 30 Jun 2026 20:37:00 +0000

Jurista Balss viedoklis

Pēc laulības vai kopdzīves izjukšanas pieaugušo konflikts ne vienmēr beidzas. Nereti tas tikai maina savu formu. Ja agrāk domstarpības bija vērstas pret partneri, tad pēc šķiršanās par ietekmes instrumentu var kļūt bērns.

Tieši šo parādību arvien biežāk raksturo ar jēdzienu vecāku atsvešināšana.

Tā nav tikai psiholoģiska problēma. Atsevišķos gadījumos tā var kļūt par bērna tiesību aizskārumu un emocionālas vardarbības izpausmi. Vienlaikus jāuzsver – ne katrs saskarsmes strīds vai bērna nevēlēšanās tikties ar vienu no vecākiem automātiski nozīmē vecāku atsvešināšanu. Katra situācija ir rūpīgi jāizvērtē, balstoties faktos, nevis pieņēmumos.

Kad pieaugušo konflikta ķīlnieks kļūst bērns

Bērnam ir dabiskas tiesības mīlēt abus vecākus.

Viņam nav jāizvēlas, kuru no viņiem mīlēt vairāk, kuram ticēt vai kura pusē nostāties.

Tomēr praksē nereti tieši tas notiek.

Pēc šķiršanās pieaugušo savstarpējie aizvainojumi dažkārt kļūst tik spēcīgi, ka bērns tiek iesaistīts konfliktā. Viņam tiek uzdots nodot ziņas, viņam stāsta pieaugušo strīdus, viņš dzird otra vecāka noniecināšanu vai pat tiek mudināts atteikties no saskarsmes.

Rezultātā bērns nonāk lojalitātes konfliktā.

Viņš cenšas nezaudēt nevienu no vecākiem, bet vienlaikus izjūt milzīgu emocionālu spriedzi.

Kāpēc vecāki bērnu audzina tik atšķirīgi?

Viens no iemesliem, kādēļ pēc šķiršanās tik bieži rodas konflikti par bērna audzināšanu, ir tas, ka vecāki pasauli redz pilnīgi atšķirīgi.

Šīs atšķirības parasti nerodas pēc šķiršanās. Tās bieži pastāvējušas jau kopdzīves laikā, taču sākumā partneri tām nepievērš pietiekamu uzmanību vai cer, ka ar laiku viss atrisināsies pats no sevis.

Taču pēc attiecību izjukšanas kompromisu kļūst arvien mazāk.

Dažādas paaudzes

Ja starp vecākiem ir ievērojama vecuma starpība, viņi var būt uzauguši atšķirīgās sabiedrībās.

Vienam autoritāte, pienākumi un disciplīna šķiet pašsaprotami.

Otrs audzis laikā, kad daudz lielāks uzsvars tiek likts uz bērna pašizpausmi, emocijām un individuālajām tiesībām.

Abas pieejas pašas par sevi nav ne pareizas, ne nepareizas, taču tās var radīt būtiskas domstarpības bērna audzināšanā.

Atšķirīga kultūra un valoda

Ja vecāki pārstāv dažādas kultūras vai ģimenē lieto atšķirīgas valodas, atšķirties var arī priekšstati par ģimenes modeli, tēva un mātes lomu, disciplīnu, bērna patstāvību un vecvecāku iesaisti bērna audzināšanā.

Šīs atšķirības nav problēma, kamēr vecāki spēj cienīt viens otra uzskatus.

Taču konflikta situācijā tās var kļūt par papildu spriedzes avotu.

Atšķirīga audzināšana

Katrs vecāks bērna audzināšanā neapzināti ienes arī savu bērnības pieredzi.

Cilvēks, kurš uzaudzis ģimenē ar stingrām robežām un lielu personisko atbildību, bērnam bieži māca disciplīnu.

Savukārt cilvēks, kurš uzaudzis ļoti aizsargājošā vai materiāli nodrošinātā vidē, var vairāk koncentrēties uz bērna vēlmju piepildīšanu un emocionālu komfortu.

Arī šeit neviena pieeja nav absolūta.

Taču abu pieeju sadursme var kļūt par ilgstošu konfliktu.

Atšķirīga attieksme pret bērna teikto

Vēl viens būtisks konflikta avots ir tas, kā vecāki uztver bērna stāstīto.

Viens vecāks var bērna teikto pieņemt kā absolūtu patiesību.

Otrs var censties noskaidrot arī otras puses viedokli un izvērtēt situāciju kopumā.

Ja bērns redz, ka viens no vecākiem vienmēr bez kritiskas izvērtēšanas nostājas viņa pusē, bet otrs mēģina noteikt robežas vai prasīt atbildību, bērna uztvere var kļūt vienpusīga.

Tas pats par sevi vēl nenozīmē atsvešināšanu, taču šādos apstākļos manipulācijas risks kļūst lielāks.

Atsvešināšana ne vienmēr izskatās dramatiski

Sabiedrībā bieži valda priekšstats, ka vecāku atsvešināšana nozīmē tikai kategorisku aizliegumu satikt otru vecāku.

Patiesībā tā bieži izpaužas daudz smalkāk.

Piemēram:

* otra vecāka regulāra noniecināšana bērna klātbūtnē;

* bērna pārliecināšana, ka otrs vecāks viņu nemīl;

* nepamatota saskarsmes kavēšana;

* svarīgas informācijas slēpšana;

* bērna iesaistīšana pieaugušo konfliktos;

* bērna izmantošana kā starpniekam;

* vainas sajūtas radīšana bērnam par labām attiecībām ar otru vecāku.

Tieši šādas šķietami ikdienišķas darbības ilgtermiņā var radīt bērnam nopietnas emocionālas sekas.

Vai vienmēr vainīgs ir tas vecāks, pie kura bērns dzīvo?

Nē.

Tas būtu pārāk vienkāršots secinājums.

Ir situācijas, kad bērna nevēlēšanās satikt vienu no vecākiem ir pamatota ar iepriekš piedzīvotu vardarbību, emocionālu nolaidību vai citiem objektīviem apstākļiem.

Tāpēc katra lieta jāvērtē individuāli.

Tomēr tikpat bīstami ir ignorēt situācijas, kad viens no vecākiem sistemātiski cenšas izjaukt bērna attiecības ar otru vecāku.

Tiesai jāvērtē fakti, nevis emocijas

Saskarsmes strīdos ļoti bieži katrs vecāks ir pārliecināts, ka tieši viņš aizstāv bērna intereses.

Tādēļ izšķiroša nozīme ir objektīviem pierādījumiem.

Tiesai jāvērtē:

* vai tiek pildīti saskarsmes nolēmumi;

* vai bērna atteikšanās no saskarsmes ir spontāna vai ietekmēta;

* kādi ir psihologu, bāriņtiesas un citu speciālistu secinājumi;

* kā katrs no vecākiem veicina bērna attiecības ar otru vecāku.

Svarīgākais jautājums nav – kurš vecāks uzvarēs.

Svarīgākais ir tas, kas būs vislabākais bērnam.

Nepieciešama agrīna palīdzība

Pozitīvi vērtējama Rīgas pašvaldības iniciatīva piedāvāt vecākiem jaunu atbalsta pakalpojumu domstarpību risināšanai.

Jo agrāk vecāki saņem profesionālu palīdzību, jo lielāka iespēja nepieļaut situāciju, kurā bērns kļūst par pieaugušo konflikta ķīlnieku.

Mediācija, psihologa konsultācijas un ģimenes terapija bieži vien spēj panākt vairāk nekā gadiem ilga tiesvedība.

Sabiedrībai jāmaina domāšana

Latvijā joprojām pārāk bieži šķiršanās tiek uztverta kā divu pieaugušo konflikts.

Patiesībā šķiršanās ļoti bieži ir arī bērna emocionālās drošības pārbaudījums.

Bērnam nav vajadzīga uzvara pār vienu no vecākiem.

Viņam vajadzīga iespēja saglabāt drošas, mīlošas un pilnvērtīgas attiecības ar abiem vecākiem.

Protams, ja vien nav objektīvu iemeslu šīs attiecības ierobežot.

Jurista Balss viedoklis

Vecāku atsvešināšana nav modes vārds un to nedrīkst izmantot kā universālu argumentu ikvienā ģimenes strīdā.

Tomēr arī pretēja galējība ir bīstama – ignorēt situācijas, kurās viens vecāks gadiem ilgi sistemātiski grauj bērna attiecības ar otru vecāku.

Tieši tāpēc nepieciešama rūpīga, profesionāla un objektīva katras lietas izvērtēšana.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī bērnam ir tiesības uz abiem vecākiem.

Šīs tiesības nepieder ne mātei, ne tēvam.

Tās pieder bērnam.

Un pieaugušo pienākums ir darīt visu iespējamo, lai viņam tās netiktu atņemtas.

Kas notiek SIA “Rīgas nami”? Atkāpjas padome, valdes loceklis un izskan pārmetumi pašvaldībai

Tue, 30 Jun 2026 19:41:00 +0000

Karikatūra: MI (ChatGPT) rīks

Publikācija: Gundars Ūdris

Pēdējo nedēļu notikumi ap SIA “Rīgas nami” liek uzdot nopietnus jautājumus par pašvaldības kapitālsabiedrību pārvaldību un atbildības sadalījumu. Pēc Rīgas Centrāltirgus Gaļas paviljona slēgšanas īsā laikā par atkāpšanos paziņojuši divi uzņēmuma padomes locekļi, bet drīz pēc tam arī viens no valdes locekļiem. Publiski paustie skaidrojumi liecina, ka runa nav tikai par personāliju maiņu, bet iespējamu sistēmisku konfliktu starp kapitālsabiedrības profesionālo vadību un tās kapitāldaļu turētāju – Rīgas pašvaldību. (rigasnami.lv)

Vispirms par atkāpšanos paziņoja padomes locekļi Andris Liepiņš un Ilze Bukulde. Savā paziņojumā viņi norādīja, ka vairāku gadu garumā ir informējuši pašvaldību par Rīgas Centrāltirgus vēsturisko paviljonu tehnisko stāvokli, nepieciešamajām investīcijām un stratēģiskiem lēmumiem, tomēr nav saskatījuši pietiekamu politisko atbalstu uzņēmuma attīstībai. (rigasnami.lv)

Jau nākamajā dienā par aiziešanu no amata paziņoja arī valdes loceklis Mārcis Budļevskis. Viņš norādīja, ka pašreizējais sadarbības modelis ar Rīgas pašvaldību neļauj efektīvi vadīt uzņēmuma attīstību un uzņemties atbildību par rezultātu. Šādi formulējumi kapitālsabiedrību praksē ir reti sastopami un faktiski norāda uz uzticības zudumu starp uzņēmuma izpildinstitūciju un īpašnieku. (rigasnami.lv)

Jāatgādina, ka SIA “Rīgas nami” nav parasta pašvaldības kapitālsabiedrība. Pēc reorganizācijas tā kļuvusi par Latvijā lielāko pašvaldībai piederošo nekustamo īpašumu apsaimniekotāju, kura pārziņā ir simtiem ēku, Rīgas Centrāltirgus, Melngalvju nams, kinoteātris “Splendid Palace”, sociālie mājokļi un virkne citu stratēģiski nozīmīgu objektu. Tādēļ jebkādas domstarpības uzņēmuma vadībā skar ne tikai uzņēmuma iekšējo darbu, bet arī pašvaldības spēju pārvaldīt ievērojamu publisko mantu. (Firmas.lv)

Interesanti ir arī pašu valdes locekļu profesionālie profili. Valdes priekšsēdētājs Ojārs Valkers iepriekš ilgstoši strādājis VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, kur ieņēmis arī valdes locekļa amatu. Savukārt Kaspars Kociņš profesionālo pieredzi guvis VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” un privātajā sektorā. Mārcis Budļevskis savukārt vairāk nekā divdesmit gadus strādājis starptautiskos nekustamo īpašumu uzņēmumos, tostarp SIA “Linstow Center Management”, SIA “Multi Latvia” un Nīderlandes “Multi Corporation”. Tas nozīmē, ka uzņēmuma vadībā strādājuši profesionāļi ar ievērojamu pieredzi publiskā un privātā nekustamā īpašuma pārvaldībā. (rigasnami.lv)

No korporatīvās pārvaldības viedokļa būtiskākais jautājums ir nevis tas, kurš ir “vainīgs”, bet gan tas, vai kapitālsabiedrības valde un padome savlaicīgi identificēja riskus un pienācīgi informēja kapitāldaļu turētāju, kā arī – vai kapitāldaļu turētājs pieņēma nepieciešamos lēmumus. Ja uzņēmuma vadība var pierādīt, ka par riskiem ir regulāri brīdinājusi, tad atbildības vērtējums var būt pavisam citāds nekā situācijā, ja informācija netika sniegta vai tika sniegta nepilnīgi.

Publiskajā telpā izskanējušie paziņojumi liecina, ka tieši šis jautājums tuvākajā laikā var kļūt par centrālo. Iespējams, būs jāvērtē ne vien konkrētu amatpersonu rīcība, bet arī Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrību pārvaldības modelis kopumā.

Neatkarīgi no turpmākās notikumu attīstības šī situācija jau tagad kalpo kā spilgts piemērs tam, cik būtiska publisko kapitālsabiedrību darbībā ir skaidra kompetenču sadale starp īpašnieku, padomi un valdi. Ja šīs robežas kļūst neskaidras vai stratēģiski lēmumi ilgstoši tiek atlikti, sekas var izpausties ne tikai finanšu rādītājos, bet arī sabiedrībai nozīmīgu objektu drošībā un uzticamībā.

Kad patiesības meklētājs kļūst par aizdomās turēto – kur beidzas pilsoniskā iniciatīva un sākas valsts monopols?

Tue, 30 Jun 2026 19:30:00 +0000

Attēls: MI (ChatGPT) rīks

Publikācija: Gundars Ūdris

Ziņa par to, ka pēc publiskotās informācijas par kiberuzbrukumu AS “Latvijas Valsts meži” kriminālprocesā procesuālais statuss piemērots kiberdrošības ekspertam Elvisam Strazdiņam, raisījusi plašas diskusijas. Valsts policija uzsver, ka netiek vērtēta viņa publiskotā informācija vai profesionālā analīze, bet gan iespējamā patvaļīgā rīcība, bez pilnvarojuma uzdodoties par valsts kapitālsabiedrības pārstāvi un kontaktējoties ar iespējamo kibernoziedznieku. Savukārt pats eksperts uzskata, ka rīkojies sabiedrības interesēs. Izmeklēšana turpinās, un gala secinājumu šobrīd nav. (LSM⁠)

Tomēr šis gadījums liek uzdot daudz plašāku jautājumu.

Kas notiek ar valsti, ja cilvēki, kuri meklē patiesību, sāk baidīties to darīt?

Demokrātiskas valsts spēks nav tikai policijā, prokuratūrā vai tiesās. Tās spēks ir arī drosmīgos žurnālistos, privātdetektīvos, kiberdrošības speciālistos un citos profesionāļos, kuri atklāj faktus, kurus citādi sabiedrība, iespējams, nekad neuzzinātu.

Vēsture rāda, ka virkne skaļu korupcijas lietu, finanšu afēru un organizētās noziedzības shēmu vispirms kļuva zināmas nevis valsts iestādēm, bet gan žurnālistiem, trauksmes cēlējiem vai privātiem izmeklētājiem. Nereti tieši viņu savāktā informācija kļuva par sākumpunktu valsts izmeklēšanai.

Tieši tādēļ žurnālista un privātdetektīva profesija demokrātijā nav greznība. Tā ir sabiedrības drošības sastāvdaļa.

Protams, nevienam nav tiesību pārkāpt likumu. Ne žurnālists, ne detektīvs, ne kiberdrošības eksperts nevar piesavināties valsts institūciju pilnvaras vai veikt darbības, kurām nepieciešams tiesisks pamats. Šīs robežas ir jāievēro.

Taču tikpat svarīgi ir nepieļaut pretēju galējību.

Ja sabiedrībā rodas iespaids, ka jebkura aktīva informācijas iegūšana vai mēģinājums palīdzēt atklāt noziedzīgu nodarījumu var beigties ar kriminālprocesu pret pašu informācijas ieguvēju, neizbēgami rodas tā sauktais “atturošais efekts”. Cilvēki sāk domāt nevis par to, kā palīdzēt sabiedrībai, bet gan par to, kā izvairīties no nepatikšanām.

Tas būtu bīstams signāls.

Ne mazāk svarīgs ir jautājums par valsts spēju sadarboties ar profesionāļiem ārpus valsts pārvaldes. Kiberdrošības jomā privātais sektors bieži vien spēj reaģēt ātrāk nekā valsts institūcijas. Līdzīgi arī izmeklējošajā žurnālistikā un privātdetektīvu darbā nereti tiek iegūta informācija, kas vēlāk palīdz atklāt noziedzīgus nodarījumus vai novērst būtiskus zaudējumus.

Tāpēc šajā lietā sabiedrībai būtu svarīgi saņemt skaidru atbildi ne tikai uz jautājumu, vai konkrētā persona ir ievērojusi likumu, bet arī uz daudz plašāku jautājumu – kur Latvijā šodien atrodas robeža starp sabiedrības interesēs veiktu faktu noskaidrošanu un darbībām, kuras valsts uzskata par nepieļaujamām.

Jo demokrātijā nedrīkst rasties situācija, kurā cilvēki baidās uzdot jautājumus, pētīt dokumentus, analizēt notikumus vai atmaskot iespējamus pārkāpumus tikai tāpēc, ka baidās kļūt par procesa dalībniekiem.

Žurnālisti un privātdetektīvi nav valsts pretinieki. Tie var būt vieni no nozīmīgākajiem sabiedrības sabiedrotajiem cīņā pret korupciju, krāpšanu un organizēto noziedzību. Tiesiskas valsts uzdevums ir vienlaikus nodrošināt, lai ikviens ievērotu likumu, un nepieļaut, ka likumīgas sabiedriskās aktivitātes tiek nepamatoti atturētas.

Tieši šī līdzsvara atrašana arī būs galvenais pārbaudījums šīs lietas vērtējumā.

Tieslietu akadēmija – labs sākums. Vai Latvijai pienācis laiks arī Drošības akadēmijai un Privātdetektīvu akadēmijai?

Tue, 30 Jun 2026 11:52:00 +0000

Attēls: MI (ChatGPT) rīks

Jurista Balss viedoklis

2025.gada 1. janvārī Latvijā darbu uzsāka Tieslietu akadēmija – vienots profesionālās pilnveides centrs tiesnešiem, prokuroriem, tiesu darbiniekiem, prokuroru palīgiem un izmeklētājiem. Tas bija ilgi gaidīts un nozīmīgs solis Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā. Akadēmijas uzdevums ir nodrošināt nepārtrauktu profesionālo pilnveidi, veicināt vienotu tiesību normu izpratni, attīstīt pētniecību un stiprināt starpinstitucionālo sadarbību. (tm.gov.lv)

Patiesībā Latvija šajā ziņā nav izgudrojusi neko pilnīgi jaunu. Līdzīgas tiesnešu un prokuroru mācību akadēmijas jau daudzus gadus darbojas Francijā, Itālijā, Spānijā, Polijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs. Tur neviens vairs neapšauba, ka tiesu varas kvalitāte ir tieši atkarīga no regulāras profesionālās pilnveides.

Un tas rada pavisam loģisku jautājumu.

Ja valstij ir nepieciešama Tieslietu akadēmija, vai Latvijai nav nepieciešama arī Drošības akadēmija?

Drošība sākas ne tikai policijā

Mūsdienu drošības vide ir kļuvusi daudz sarežģītāka nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem.

Krāpniecība internetā, identitātes zādzības, finanšu noziegumi, kibernoziedzība, dezinformācija, ārvalstu ietekmes operācijas, ekonomiskā spiegošana, vardarbība ģimenē, cilvēku tirdzniecība, pazudušu personu meklēšana – tas viss prasa ne tikai valsts institūciju darbu, bet arī augsti kvalificētus privātā sektora profesionāļus.

Valsts viena pati nespēj būt visur.

Tieši tādēļ daudzās Eiropas valstīs drošības sistēma balstās ne tikai uz policiju un drošības dienestiem, bet arī uz licencētiem privātdetektīviem, korporatīvajiem izmeklētājiem, drošības speciālistiem un citiem profesionāļiem.

Privātdetektīvs nav filmu varonis

Latvijā joprojām sabiedrībā saglabājušies stereotipi par privātdetektīva profesiju.

Daudzi joprojām iedomājas cilvēku ar fotoaparātu krūmos vai automašīnā.

Patiesībā mūsdienu privātdetektīva darbs ir daudz plašāks.

Tas ietver:

krāpšanas shēmu izmeklēšanu;
uzņēmumu iekšējo izmeklēšanu;
digitālo pierādījumu analīzi;
atvērtās informācijas izlūkošanu (OSINT);
pazudušu personu meklēšanu;
mantas meklēšanu;
civillietām nepieciešamo pierādījumu iegūšanu;
risku analīzi;
konsultācijas drošības jautājumos.

Tas ir darbs, kurā nepieciešamas gan juridiskas zināšanas, gan psiholoģijas izpratne, gan analītiskā domāšana, gan augsti profesionālās ētikas standarti.

Kur Latvijā to visu māca?

Šeit rodas problēma.

Lai gan Latvijā darbojas privātdetektīvu regulējums un ir sertifikācijas sistēma, valstī nav vienota profesionālās pilnveides centra, kur sistemātiski attīstīt privātdetektīvu un citu drošības jomas profesionāļu kompetenci.

Salīdzinājumam – vairākās Eiropas valstīs darbojas specializētas privātdetektīvu skolas un akadēmijas, kurās tiek apgūtas gan juridiskās zināšanas, gan novērošanas taktika, intervēšanas metodes, digitālā izmeklēšana, OSINT, finanšu izmeklēšana un profesionālā ētika.

Kāpēc Latvijai būtu nepieciešama Drošības akadēmija?

Šāda akadēmija nebūtu paredzēta tikai privātdetektīviem.

Tā varētu kļūt par vietu, kur profesionālās zināšanas iegūtu un pilnveidotu:

privātdetektīvi;
drošības speciālisti;
uzņēmumu iekšējie izmeklētāji;
pašvaldību drošības speciālisti;
juristi;
žurnālisti;
kiberdrošības eksperti;
pašvaldību darbinieki;
nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Mācību programmas varētu ietvert:

krāpšanas apkarošanu;
ekonomisko noziegumu atklāšanu;
pierādījumu iegūšanas likumību;
personas datu aizsardzību;
digitālo izmeklēšanu;
mākslīgā intelekta izmantošanu izmeklēšanā;
hibrīdapdraudējumu atpazīšanu;
krīžu vadību;
komunikāciju ārkārtas situācijās.

Ieguvums būtu visai sabiedrībai

Drošība nav tikai policijas vai valsts drošības dienestu pienākums.

Drošība sākas ar zinošu sabiedrību.

Jo vairāk cilvēku spēj atpazīt krāpšanas mēģinājumus, kritiski izvērtēt informāciju, saprast savas tiesības un pienākumus, jo drošāka kļūst valsts kopumā.

Tieši tāpat kā Tieslietu akadēmija stiprina tiesiskumu, profesionāla Drošības akadēmija varētu stiprināt Latvijas noturību pret mūsdienu apdraudējumiem.

Laiks domāt plašāk

Tieslietu akadēmijas izveide apliecina, ka valsts ir gatava ieguldīt profesionālajā izglītībā tur, kur no tās ir atkarīga tiesiskuma kvalitāte. (tm.gov.lv)

Varbūt pienācis laiks uzdot nākamo jautājumu:

Vai Latvijai nav nepieciešama arī Drošības akadēmija vai Privātdetektīvu akadēmija – vieta, kur sistemātiski tiktu attīstītas zināšanas par drošību, izmeklēšanu, krāpšanas novēršanu un sabiedrības noturību?

Ja vēlamies dzīvot drošākā valstī, ar labāku tiesiskumu un augstāku sabiedrības uzticēšanos institūcijām, ieguldījums cilvēku zināšanās ir viens no gudrākajiem ieguldījumiem, ko varam veikt. Varbūt tieši šī ir nākamā ideja, par kuru Latvijā ir pienācis laiks sākt nopietnu diskusiju.

No 1. jūlija automatizē saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā

Mon, 29 Jun 2026 07:56:00 +0000

Autora vārds, uzvārds, lvportals.lv.

Stājas spēkā 01.07.2026.

Ņemot vērā, ka Latvijas tiesās pieaudzis saistību piespiedu izpildīšanas pieteikumu skaits, kas rada būtisku slodzi tiesu sistēmai, šī gada 1. jūlijā spēkā stājas grozījumi Civilprocesa likumā, kuri paredz automatizēt saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā. Tā kā šajās lietās netiek vērtēta parāda pamatotība, pierādījumi vai pušu argumenti, turpmāk pieteikumu pieņemšana, datu pārbaude, paziņojumu nosūtīšana un lēmuma pieņemšana tiks veikta automatizēti, balstoties uz likumā noteiktajiem kritērijiem.

Līdz šim saistību piespiedu izpilde brīdinājuma kārtībā tikai daļēji notika automatizēti un tajā bija paredzēta būtiska tiesneša iesaiste. Taču saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem 2025. gadā Latvijas tiesās saņemti vairāk nekā 205 tūkstoši saistību piespiedu izpildīšanas pieteikumu, kas ir 2,5 reizes vairāk nekā 2023. gadā, tādēļ būtiski palielinājusies tiesu noslodze. Šī iemesla dēļ no 2026. gada 1. jūlija Latvijas tiesās saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā būs pilnībā automatizēta. Iecerēts, ka šāda kārtība ļaus ievērojami samazināt tiesu slodzi, atbrīvojot resursus citu civillietu izskatīšanai.

Parādnieka deklarētās adreses nezināšana nebūs šķērslis pieteikuma iesniegšanai

Iepriekš regulējums paredzēja, ka saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā nevar īstenot, ja nav zināma parādnieka deklarētā dzīvesvieta vai dzīvesvieta, un kreditoram pieteikumā bija jānorāda parādnieka adrese. Taču ar grozījumiem Civilprocesa likumā (turpmāk – grozījumi) noteikts, ka turpmāk kreditoram nevajadzēs pieteikumā norādīt parādnieka deklarēto dzīvesvietu, jo sistēma automātiski to “ielasīs” pēc personas vārda un uzvārda un personas koda.

Tāpat grozījumi paredz, ka sistēma automātiski pieņems pieteikumu un parādniekam nosūtīs brīdinājumu ar atbildes veidlapu, taču, ja tiks konstatēti šķēršļi pieteikuma pieņemšanai, piemēram, ja personai nebūs deklarētās dzīvesvietas adreses vai viņa neatradīsies Latvijas Republikā vai būs mirusi, sistēma šādu pieteikumu nepieņems (tiesām nebūs arī jāpieņem motivēts lēmums par atteikšanos pieņemt pieteikumu).

Kreditoram jāapliecina, ka pieteikums par to pašu strīdu nav bijis iesniegts iepriekš

Parādnieka iebildumi pret maksājuma saistības pamatotību ir pamats tiesvedības izbeigšanai saistības piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā, un, ja tiesvedība ir izbeigta, tad kreditors nevar vēlreiz sniegt tādu pašu pieteikumu (starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata). Grozījumu anotācijā pausts, ka praksē kreditori dažkārt mēdz iesniegt tiesā pieteikumus atkārtoti pēc tam, kad tiesvedība lietā ir izbeigta, jo parādnieks ir iebildis pret parādu.

Atbilstoši grozījumiem turpmāk kreditoram būs jāapliecina, ka iepriekš nav pieņemts lēmums par tiesvedības izbeigšanu saistības piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā sakarā ar parādnieka iebildumiem.

Tā kā tiesvedības izbeigšana saistības piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā nav šķērslis, lai vērstos tiesā prasības tiesvedības kārtībā, grozījumi arī paredz: ja tiesa konstatē, ka persona atkārtoti vērsusies tiesā ar pieteikumu par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, tad atkārtoti samaksātā valsts nodeva netiek ieskaitīta, ceļot prasību.

Valsts nodeva būs jāsamaksā tiešsaistē

Iepriekš regulējums paredzēja, ka pieteikumam saistības piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā ir jāpievieno valsts nodevu apliecinošs dokuments, ja vien apmaksa nav veikta tiesšaistes sistēmā. Lai automatizētu procesu, grozījumi noteic, ka valsts nodeva par pieteikumu turpmāk būs maksājama tikai tiešsaistes sistēmā.

Iebildumu sniegšanas termiņš pagarināts līdz 30 dienām

Līdz šim, saņemot brīdinājumu par saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā, parādniekam 14 dienu laikā no brīdinājuma izsniegšanas dienas bija jāsamaksā pieteikumā norādītā summa vai jāiesniedz tiesā iebildumi. Ja personai nebija oficiālās elektroniskās adreses, tad brīdinājums tika sūtīts ierakstītā pasta sūtījumā. Ja persona sūtījuma piegādes brīdī nebija sastopama norādītajā adresē, tad pastkastē tika atstāts informatīvs paziņojums par iespēju sūtījumu izņemt pastā.

Anotācijā skaidrots, ka praksē neizņemta sūtījuma uzglabāšanas laiks ir ilgāks nekā iebildumu sniegšanas termiņš: “Latvijas pasts” sūtījumu uzglabāšanai ir noteicis 30 dienu termiņu. Tā kā informatīvajā paziņojumā nav redzams, tieši kāds sūtījums ir saņemts un ka šis sūtījums nāk no tiesas, var rasties situācija, ka persona izņem sūtījumu pēdējā glabāšanas dienā, līdz ar to nokavējot brīdinājumā norādīto iebildumu sniegšanas termiņu. Lai novērstu šādas situācijas, grozījumi paredz, ka brīdinājumā norādītā saistība tiks nodota piespiedu izpildei, ja 30 dienu laikā nebūs iesniegti iebildumi vai pierādījumi par parāda samaksu.

Lēmums par saistību nodošanu izpildei būs spēkā bez tiesneša paraksta

Grozījumi arī paredz, ka sistēma atkarībā no parādnieka atbildes ģenerēs lēmumus. Piemēram, ja brīdinājumā noteiktajā termiņā parādnieks nebūs iesniedzis iebildumus, tad septiņu dienu laikā no iebildumu termiņa izbeigšanās dienas, pamatojoties uz automātisku datu apstrādi, tiešsaistes sistēmā tiks pieņemts lēmums par pieteikumā norādītās maksājumu saistības piespiedu izpildi un tiesas izdevumu piedziņu. Tāpat automatizēti tiks pieņemts lēmums par tiesvedības izbeigšanu.

Lēmumi tiks apliecināti ar kvalificētu elektronisko zīmogu1 un būs saistoši bez paraksta. Ja lēmumā tiks konstatēta kļūda, tad tiesa pēc savas iniciatīvas vai lietas dalībnieka pieteikuma varēs labot kļūdu lēmumā Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā.

Līdz 2026. gada 30. jūnijam iesniegtos pieteikumus izskatīs pēc iepriekšējā regulējuma

Grozījumi paredz, ka pieteikumi, kas iesniegti tiesā līdz 2026. gada 30. jūnijam, tiks izskatīti saskaņā ar regulējumu, kas bija spēkā pieteikuma iesniegšanas brīdī.

Grozījumi, kas attiecas uz Maksātnespējas kontroles dienesta funkciju pārņemšanu, stāsies spēkā 2026. gada 1. oktobrī

Ņemot vērā, ka ir nolemts likvidēt Maksātnespējas kontroles dienestu un tā funkcijas nodot Tieslietu ministrijai un Tiesu administrācijai, grozījumi paredz Maksātnespējas kontroles dienesta aizstāšanu ar minētajām iestādēm un noteic, ka visi grozījumi, kas attiecas uz Maksātnespējas kontroles dienesta likvidāciju un tā funkciju nodošanu Tieslietu ministrijai un Tiesu administrācijai, stājas spēkā 2026. gada 1. oktobrī.

Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisiju turpmāk vadīs Kaspars Briškens

Sun, 21 Jun 2026 11:26:00 +0000

Attēls: MI rīks

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisiju turpmāk vadīs Kaspars Briškens, ceturtdien, 18.jūnijā, lēma apakškomisijas deputāti.

“Šonedēļ publicētajā Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumā "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs" konstatēts, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā joprojām veido vairāk nekā piektdaļu no iekšzemes kopprodukta. Pētījums arī atzīmē, ka nepieciešami jauni politiski pasākumi un iniciatīvas ēnu ekonomikas īpatsvara mazināšanai,” akcentē K.Briškens, vēstot par apakškomisijas darba prioritātēm.

Iepriekš Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisiju vadīja Linda Matisone.

Apakškomisijas sekretāra amata pienākumus turpina pildīt Mārtiņš Daģis.\

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli darbu sagatavošanai vai sevišķu uzdevumu veikšanai komisija var ievēlēt no saviem locekļiem ne vairāk kā divas apakškomisijas. Apakškomisijas sastāvā var iekļaut arī deputātus, kas nav attiecīgās komisijas locekļi, ja viņi tam piekrīt.

Saeimas Preses dienests