Jurista Balss - Raksti

Kaspara Spundes uzņēmējdarbības rezultāti un publiskā reputācija

Wed, 13 May 2026 10:56:00 +0000

Karikatūra: MI rīksPublikācija: Jurista Balss

Uzņēmējdarbība kā politiķa uzticamības mēraukla

Pašvaldību deputātu profesionālā un finanšu pieredze sabiedrībai vienmēr ir bijusi būtiska. Vēlētāji sagaida, ka cilvēki, kuri pieņem lēmumus par budžetu, uzņēmējdarbības vidi un nodokļu politiku, paši spēj demonstrēt veiksmīgu un atbildīgu saimniekošanu.

Šajā kontekstā uzmanību piesaista domes deputāta Kaspara Spundes uzņēmējdarbības rezultāti, kas, spriežot pēc publiski pieejamajiem finanšu datiem, nav uzskatāmi par īpaši veiksmīgiem.

Kur palicis reiz piesauktais “ienesīgais bizness”?

Vēl lielāku izbrīnu rada fakts, ka medijos Kaspars Spunde savulaik tika pasniegts kā veiksmīgs un perspektīvs uzņēmējs. 2015. gadā izdevums “Vakara Ziņas” publicēja rakstu ar skaļu virsrakstu — “Vēsturniekam Spundem ienesīgs zārku bizness”, kur tika aprakstīta iecere attīstīt un eksportēt no klūgām pītus ekoloģiskos zārkus.

Tieši tādēļ jo lielāku izbrīnu rada pašlaik publiski pieejamie finanšu rādītāji. Rodas loģisks jautājums — kur tad palicis reiz publiski piesauktais “ienesīgais bizness”?

Publiskajā telpā iepriekš izskanējuši apgalvojumi un publikācijas par Kaspara Spundes uzņēmējdarbības aktivitātēm un ambīcijām. Tieši tādēļ jo lielāku izbrīnu rada pašlaik publiski pieejamie finanšu rādītāji. Rodas loģisks jautājums — kur tad palicis reiz piesauktais ienesīgais bizness?

Ja politiķis vai publiska persona ilgstoši veido priekšstatu par sevi kā veiksmīgu uzņēmēju, sabiedrībai ir tiesības sagaidīt arī pārliecinošus ekonomiskos rezultātus. Taču publiskotie dati rāda pavisam citu ainu — minimālu apgrozījumu, nestabilu peļņu un simboliskus nodokļu maksājumus.

Šī pretruna starp publisko tēlu un faktiskajiem finanšu rezultātiem neizbēgami rada jautājumus gan par profesionālo kompetenci, gan par spēju objektīvi vērtēt uzņēmējdarbības un ekonomikas jautājumus pašvaldības līmenī.

Neliels apgrozījums un pieticīga peļņa

Publiskotie finanšu dati liecina, ka uzņēmuma neto apgrozījums pēdējos gados ir bijis salīdzinoši neliels:

1. gadā — 1 926 EUR;
1. gadā — 7 778 EUR;
1. gadā — 8 674 EUR;
1. gadā — 13 090 EUR;
1. gadā — 15 160 EUR.

Lai gan redzams zināms apgrozījuma pieaugums, uzņēmuma peļņas rādītāji nav stabili. 2024. gadā uzņēmums strādāja ar zaudējumiem — mīnus 1 117 EUR, savukārt citos gados peļņa bijusi ļoti neliela.

Īpaši uzmanību piesaista fakts, ka vairāku gadu garumā uzņēmumā faktiski nav darbinieku. Tas rada jautājumu par uzņēmuma reālo ekonomisko aktivitāti un ilgtermiņa attīstības potenciālu.

Nodokļu maksājumi — simboliski

Ne mazāk būtisks ir jautājums par nodokļu nomaksu. Publiski pieejamie dati rāda, ka uzņēmuma kopējie samaksātie nodokļi vairākos gados bijuši ļoti zemi:

1. gadā — 10 EUR;
1. gadā — 50 EUR;
1. gadā — 50 EUR.

Protams, neliels uzņēmums automātiski nenozīmē pārkāpumus vai negodprātību. Taču sabiedrībai ir tiesības uzdot jautājumu — vai cilvēks ar tik pieticīgu uzņēmējdarbības pieredzi ir piemērots lēmumu pieņemšanai jautājumos, kas skar ekonomikas attīstību, investīcijas un uzņēmējdarbības vidi?

Politiskā kultūra un publiskā uzvedība

Jautājumus rada ne tikai uzņēmējdarbības rezultāti, bet arī publiskā uzvedība politiskajā vidē. 2026. gada maijā plašu rezonansi izraisīja incidents Rīgas domes komitejas sēdē, kurā Kaspars Spunde iesaistījās konfliktā ar politisko aktīvistu un nogāza filmēšanai uzstādītu telefona statīvu. Par notikušo ziņoja Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM), norādot, ka konflikts izvērtās agresīvā grūstīšanās situācijā un lieta tika nodota izvērtēšanai Ētikas komisijā. (lsm.lv)

Publiskajā telpā šādas epizodes neizbēgami ietekmē politiķa reputāciju. Sabiedrība sagaida, ka pašvaldības deputāti spēj saglabāt savaldību arī provokatīvās situācijās, jo īpaši laikā, kad uzticēšanās politiskajām institūcijām jau tā ir zema.

Ja politiķis vienlaikus demonstrē gan pieticīgus uzņēmējdarbības rezultātus, gan emocionāli agresīvu uzvedību publiskās debatēs, sabiedrībai rodas pilnīgi pamatoti jautājumi par profesionālo piemērotību un spēju pārstāvēt vēlētāju intereses.

Politiskā atbildība un kompetence

Mūsdienu politikā arvien biežāk tiek vērtēta ne tikai politiķu retorika, bet arī viņu praktiskā pieredze. Uzņēmējdarbība ir viens no objektīvākajiem rādītājiem, kas parāda spēju plānot, uzņemties risku, radīt pievienoto vērtību un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību.

Ja politiķis publiski pozicionē sevi kā kompetentu ekonomikas vai saimniecisko jautājumu risinātāju, sabiedrībai ir pamats analizēt arī viņa paša uzņēmējdarbības rezultātus.

Sabiedrībai ir tiesības vērtēt

Demokrātiskā sabiedrībā publiskas personas darbība ir atklātas diskusijas objekts. Tas attiecas ne tikai uz politiskajiem lēmumiem, bet arī uz profesionālo reputāciju un saimniecisko darbību.

Kaspara Spundes uzņēmējdarbības dati neuzrāda strauju izaugsmi, būtisku ekonomisko pienesumu vai ievērojamu nodokļu devumu. Tas pats par sevi nav pārkāpums, tomēr tas rada jautājumu par kompetenci un spēju vadīt vai ietekmēt nozīmīgus pašvaldības attīstības procesus.

Sabiedrībai ir tiesības sagaidīt ne tikai skaļus solījumus, bet arī pierādāmu profesionālu rezultātu.

Publikācijas noslēgumā gribas atcerēties ironiskas tautā zināmas dziesmas rindas:

“Mans tēvs bija galdnieks,
Es galdnieka dēls,
Mans tēvs taisa zārkus,
Bet līķus taisu es.”

Поручик Голицын, а может вернемся? Зачем нам, поручик, чужая земля?

Sun, 26 Apr 2026 14:01:00 +0000

Attēls - chatgpt.com (MI rīks)

Publikācija: Jurista Balss

Kara tehnoloģijas, personības un tiesības: raķešu ražošanas realitāte Ukrainā

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir radikāli mainījis ne tikai ģeopolitisko situāciju Eiropā, bet arī izgaismojis militārās industrijas nozīmi valsts izdzīvošanā. Intervijā starp žurnālistu Dmitriju Gordonu un Ukrainas militārās jomas konstruktoru Denisu Štilermanu atklājas daudzslāņaina aina – tajā savijas tehnoloģija, personīgā pieredze, valsts intereses un tiesiskie ierobežojumi.

Šī saruna nav tikai par raķešu ražošanu. Tā ir par cilvēkiem, kuri kara apstākļos uzņemas atbildību par tehnoloģiju radīšanu, kas tieši ietekmē valsts aizsardzības spējas.

Konstruktoru paaudze kara apstākļos

Deniss Štilermans intervijā atklājas kā mūsdienu militārās industrijas pārstāvis Ukrainā – inženieris ar praktisku, uz rezultātu orientētu domāšanu. Viņa profesionālā darbība notiek apstākļos, kur kļūdu cena ir augsta, bet laika resurss – ierobežots. Tas prasa ne tikai tehniskās zināšanas, bet arī spēju ātri pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

Viņa pieeju raksturo:

koncentrēšanās uz praktisku efektivitāti;
spēja operatīvi pielāgoties kara apstākļiem;
izpratne par tehnoloģiju pielietojumu reālajā kaujas vidē;
augsta atbildības sajūta par izstrādātajām sistēmām.

Šāda tipa speciālisti kļūst par kritisku resursu valstij, kuras drošība tieši atkarīga no tehnoloģiskās attīstības.

Raķešu ražošana kā stratēģisks instruments

Raķešu sistēmas mūsdienu karā kalpo ne tikai kā uzbrukuma līdzeklis, bet arī kā atturēšanas mehānisms. Tās nodrošina spēju precīzi ietekmēt pretinieka infrastruktūru un loģistiku, vienlaikus samazinot nepieciešamību pēc tiešas karaspēka iesaistes.

Intervijā tiek uzsvērts, ka Ukrainai ir būtiski attīstīt savu ražošanas kapacitāti, lai:

nodrošinātu nepārtrauktu piegādi frontes vajadzībām;
samazinātu ārējo atkarību;
saglabātu tehnoloģisko suverenitāti.

Šī pieeja ir cieši saistīta ar starptautisko tiesību principu par valsts tiesībām uz pašaizsardzību.

Tiesiskais ietvars: starp nepieciešamību un ierobežojumiem

Raķešu tehnoloģijas ir viena no visstingrāk regulētajām jomām. Starptautiskie režīmi nosaka ierobežojumus attiecībā uz šādu tehnoloģiju izplatīšanu un eksportu.

Ukrainas gadījumā īpaši svarīgi ir:

ievērot starptautiskās saistības;
vienlaikus nodrošināt valsts aizsardzības spējas;
aizsargāt tehnoloģijas no nekontrolētas izplatības.

Šis līdzsvars starp drošību un regulējumu kļūst arvien sarežģītāks kara apstākļos.

Inovācijas kā izdzīvošanas instruments

Kara situācija būtiski paātrina inovāciju procesus. Ukrainas militārā industrija demonstrē spēju ātri radīt un ieviest jaunus risinājumus, balstoties uz reālās kaujas pieredzi.

Tas ietver:

jaunu tehnoloģiju izstrādi;
efektīvāku sistēmu radīšanu;
ciešu sadarbību starp militāro un privāto sektoru.

Tomēr inovācijas rada arī juridiskus izaicinājumus, īpaši attiecībā uz intelektuālo īpašumu un starptautisko sadarbību.

Automatizācija un robotizācija: nākotnes kara dimensija

Intervijā netieši tiek skarta arī viena no būtiskākajām mūsdienu kara attīstības tendencēm – pāreja uz automatizētām un daļēji autonomām sistēmām. Lai gan sarunas centrā ir raķešu tehnoloģijas, konstruktoru skatījums atklāj plašāku virzienu, kurā attīstās militārā industrija.

Šī attīstība ietver:

bezpilota lidaparātu (dronu) plašu izmantošanu;
attālināti vadāmas kaujas platformas;
nākotnē – arvien autonomākas sistēmas, kas spēj veikt uzdevumus ar minimālu cilvēka iesaisti.

Galvenais mērķis ir samazināt risku karavīriem un palielināt operāciju efektivitāti. Taču šī tendence rada fundamentālus juridiskus jautājumus.

Pirmkārt, rodas atbildības problēma – ja autonomā sistēma pieņem kļūdainu lēmumu, kurš par to atbild? Izstrādātājs, operators vai valsts?

Otrkārt, aktuāls kļūst jautājums par lēmumu pieņemšanu. Starptautiskās humanitārās tiesības paredz, ka lēmumi par spēka pielietošanu jābalsta uz proporcionalitātes un nepieciešamības principiem. Vai algoritms spēj pilnvērtīgi ievērot šos principus?

Treškārt, pastāv regulējuma trūkums. Tehnoloģiju attīstība šajā jomā notiek straujāk nekā starptautisko normu veidošanās, radot juridisku “pelēko zonu”.

Ētiskā dimensija

Militārās tehnoloģijas, īpaši raķešu un autonomo sistēmu jomā, vienmēr saistītas ar ētiskiem jautājumiem. Konstruktoru darbs ietekmē ne tikai kaujas iznākumu, bet arī civiliedzīvotāju drošību.

Tādēļ būtiski ir:

ievērot proporcionalitātes principu;
nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību;
saglabāt cilvēka kontroli pār kritiskajiem lēmumiem.

Šie aspekti kļūst īpaši nozīmīgi, attīstoties tehnoloģijām, kas potenciāli var darboties bez tiešas cilvēka iesaistes.

Personība kā faktors tehnoloģijā

Štilermana piemērs parāda, ka aiz katras tehnoloģijas stāv konkrēts cilvēks. Viņa profesionālās un personiskās īpašības – pragmatisms, disciplīna, spēja strādāt spiediena apstākļos – kļūst par neatņemamu daļu no radītā rezultāta.

Intervijā viņš demonstrē attieksmi, kur tehnoloģija netiek romantizēta, bet uztverta kā instruments konkrētu uzdevumu risināšanai.

Secinājumi

Saruna starp Dmitriju Gordonu un Denisu Štilermanu sniedz būtisku ieskatu mūsdienu kara tehnoloģiju un tiesību mijiedarbībā.

No juridiskā skatpunkta var izcelt vairākus būtiskus secinājumus:

militārās tehnoloģijas attīstība ir neatņemama pašaizsardzības sastāvdaļa;
šī attīstība notiek stingrā starptautisko tiesību ietvarā;
automatizācija un robotizācija rada jaunus, vēl pilnībā neatrisinātus juridiskus jautājumus;
cilvēka loma tehnoloģiju radīšanā un kontrolē joprojām ir izšķiroša.

Ukrainas pieredze parāda, ka nākotnes karš būs ne tikai resursu, bet arī tehnoloģiju, inovāciju un tiesiskās domāšanas konkurence.

Jurista Balss turpinās sekot līdzi šīm tendencēm, analizējot, kā tiesības spēj pielāgoties strauji mainīgajai drošības un tehnoloģiju videi.

Valsts pārvaldē nodarbināto mantiskās atbildības regulējums atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs

Thu, 16 Apr 2026 15:44:00 +0000

Foto: Reinis Inkēns, Saeima

Apskata autore: Iveta Zakare, Saeimas Analītiskā dienesta pētniece, SAEIMAS ANALĪTISKAIS DIENESTS

Valsts_parvalde_nodarbinato_mantiska.pdf

Īsumā

Apskatā sniegts ieskats vairāku Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu – Austrijas, Bulgārijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Lietuvas, Polijas, Portugāles, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Spānijas, Ungārijas, Vācijas un Zviedrijas – normatīvajos aktos, kuros ir noteikta valsts pārvaldē nodarbināto mantiskā atbildība, ja, pildot amata pienākumus, viņi ir rīkojušies prettiesiski un tādējādi nodarījuši materiālus zaudējumus vai kaitējumu atsevišķai personai vai sabiedrības interesēm. Aplūkoto normatīvo aktu atšķirīgais un sadrumstalotais tiesiskais regulējums attiecas uz personām, kas dažādos statusos ir nodarbinātas valsts pārvaldē. Ierēdņu atbildība lielākoties ir noteikta valsts civildienestu regulējošos likumos. Daudzās valstīs spēkā ir arī atsevišķi normatīvie akti par zaudējumu atlīdzināšanu, kuros paredzēta gan valsts amatpersonu, gan citā statusā valsts pārvaldē nodarbināto personu mantiskā atbildība par amata pienākumu izpildes laikā nodarītajiem zaudējumiem. Tādējādi apskatā ietvertā normatīvā regulējuma apkopojuma fokuss ir vērsts uz dažādos statusos valsts pārvaldē nodarbināto, tostarp valsts amatpersonu, mantisko atbildību. Valsts pārvaldē nodarbinātās personas par pārkāpumiem un to dēļ radītajiem zaudējumiem var tikt sauktas pie mantiskās atbildības dažādos veidos. Mantiskā atbildība par valsts pārvaldē nodarbināto radītajiem zaudējumiem gan valstij, gan atsevišķām personām lielākoties tiek īstenota kā civiltiesiskā atbildība. Ja zaudējumi nav nodarīti ar nodomu, parasti tiek izvērtēts atlīdzināmās summas apmērs, ņemot vērā dažādus faktorus. Tādējādi atlīdzības apmērs par nodarītajiem zaudējumiem, pildot amata pienākumus, dažādās valstīs var ievērojami atšķirties – tas svārstās no vienas līdz pat 12 mēnešalgām. Savukārt, ja amata pienākumu izpildes laikā zaudējumi nodarīti ar nodomu, valsts pārvaldē nodarbinātajai personai ir pienākums tos atlīdzināt pilnā apmērā. Krietni retāk valsts pārvaldē nodarbinātajiem par pārkāpumiem tiek piemērota administratīvā atbildība, piemēram, Igaunijā un Spānijā. Lielākajā daļā valstu zaudējumus, kurus valsts pārvaldē nodarbinātais, pildot amata pienākumus, prettiesiski nodarījis cietušajai personai, sākotnēji tai atlīdzina attiecīgā valsts pārvaldes iestāde. Pēc tam šai iestādei ir tiesības pieprasīt atlīdzību no vainīgās personas. Turklāt atsevišķās valstīs, piemēram, Portugālē un Slovākijā, normatīvie akti paredz valsts pārvaldes iestādei pienākumu obligāti atprasīt no vainīgā valsts pārvaldē nodarbinātā cietušajam izmaksāto atlīdzību par radītajiem zaudējumiem. Vairāku valstu krimināllikumos ir iekļauti atsevišķi panti vai pat nodaļa, kurā ir noteikta valsts pārvaldē nodarbināto mantiskā atbildība par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, pildot amata pienākumus. Viens no soda veidiem ir naudas sods, ko piemēro par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā, piemēram, neizpaužamas informācijas izpaušana, kukuļņemšana, prettiesiskas darbības ar dokumentiem, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, amata pilnvaru pārsniegšana u. tml. Mēģinājumos cēloņsakarību izpratnē sasaistīt normatīvo regulējumu attiecībā uz valsts pārvaldē nodarbināto mantisko atbildību par nodarītajiem zaudējumiem ar sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei rodas vairāki metodoloģiski izaicinājumi. Bez padziļinātas konkrētās situācijas konteksta analīzes, centieni identificēt sabiedrības uzticēšanās līmeņa svārstību cēloņus – ja šādas izmaiņas vispār būtu novērojamas pirms un pēc konkrētā normatīvā regulējuma spēkā stāšanās – balstītos vien pieņēmumos un tādējādi tos nevarētu uzskatīt par analītiski pamatotiem. Sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei un politiskajai sistēmai kopumā ir sarežģīts un daudzslāņains fenomens. Vienlaikus pētījumos secināts, ka pietiekami stingri naudas sodi un to konsekventa piemērošana var būt preventīvs līdzeklis, atturot valsts pārvaldē nodarbinātos no pārkāpumu izdarīšanas.

Valsts_parvalde_nodarbinato_mantiska.pdf

Ministru prezidente Evika Siliņa pasniedz Pateicības rakstu un Ministru prezidenta medaļu Mārai Lācei par ieguldījumu muzeju attīstībā

Thu, 16 Apr 2026 15:40:00 +0000

Foto: Gatis Rozenfelds

Ministru prezidente Evika Siliņa ceturtdien, 16, aprīlī, pasniedza pateicības rakstu un Ministru prezidenta medaļu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja līdzšinējai direktorei Mārai Lācei, augstu novērtējot viņas ilggadējo un nozīmīgo ieguldījumu Latvijas muzeju nozares attīstībā.

Pasniedzot apbalvojumu, Ministru prezidente uzsvēra Māras Lāces profesionālo devumu Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanā, muzeju darba pilnveidē un sabiedrības izpratnes veicināšanā par mākslas un kultūras vērtībām. Viņas vadībā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nostiprinājis savu nozīmi kā viena no būtiskākajām kultūras institūcijām Latvijā, vienlaikus sekmējot muzeju nozares attīstību kopumā.

“Pateicos Mārai Lācei par ilggadēju, atbildīgu un azartisku darbu Latvijas kultūras labā. Viņas ieguldījums muzeju attīstībā, kultūras mantojuma saglabāšanā un Latvijas mākslas vērtību popularizēšanā ir nozīmīgs ne tikai nozares izaugsmē, bet arī mūsu valsts kultūras identitātes stiprināšanā,” uzsvēra Ministru prezidente Evika Siliņa.

Māra Lāce ar savu darbu devusi būtisku ieguldījumu muzeju nozares attīstībā, veicinot modernu, sabiedrībai atvērtu un profesionālu muzeju vidi, kā arī stiprinot Latvijas kultūras iestāžu autoritāti nacionālā un starptautiskā mērogā.

Ministru prezidenta Pateicības raksts un medaļa tiek pasniegti, godinot izcilu ieguldījumu valsts un sabiedrības labā.

Sandris Sabajevs

Ministru prezidentes komunikācijas padomnieks

Vara bez atbildības: kāpēc Latvija pirms 15. Saeimas vēlēšanām nevar atļauties klusēt

Thu, 16 Apr 2026 14:42:00 +0000

Foto: Izgriešanas rīks

Autors: Gundars Ūdris

Latvijā ir pieņemts runāt par tiesiskumu kā par pašsaprotamu vērtību. Tas tiek minēts politiskajās programmās, deklarācijās un svinīgos uzrunu tekstos. Taču brīdī, kad runa ir par konkrētu un praktisku jautājumu – vai valsts amatpersona personīgi atbild par savas rīcības sekām –, šis tiesiskums pēkšņi kļūst miglains, izvairīgs un bieži vien deklaratīvs.

Tieši šeit sākas problēma, par kuru Latvijā joprojām tiek runāts pārāk klusi.

Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr. 2022-08-01 ir formulējusi principu, kas neatstāj vietu interpretācijas manevriem: valstij ir tiesības noteikt juridisko atbildību, lai atturētu personas no prettiesiskas rīcības. Šī atziņa nozīmē, ka atbildība nav sekundārs instruments. Tā ir tiesiskas valsts centrālais mehānisms. Bez reālas atbildības nav arī reālas tiesību normu ievērošanas.

Tomēr Latvijā problēma nav normatīvā vakuumā. Problēma ir sistēmiskā nevēlēšanās šo principu konsekventi īstenot praksē.

Saeimas Analītiskā dienesta pētījums par Eiropas Savienības dalībvalstīm parāda pavisam citu realitāti nekā Latvijā. Lielākajā daļā Eiropas valstu darbojas skaidrs mehānisms: valsts atlīdzina cietušajam nodarītos zaudējumus, bet pēc tam tos piedzen no amatpersonas, kura ar savu rīcību šos zaudējumus radījusi . Tas nav teorētisks instruments. Tas ir praktiski piemērojams mehānisms, kas vienlaikus aizsargā sabiedrību un disciplinē varu.

Turklāt šī atbildība nav simboliska. Daudzviet tā tiek ierobežota tikai tad, ja pārkāpums izdarīts bez nodoma, un pat tad tā var sasniegt vairākus mēnešalgas apmērus. Savukārt gadījumos, kad rīcība ir apzināta, amatpersona atbild pilnā apmērā . Atsevišķās valstīs iestādēm ir nevis tiesības, bet pienākums piedzīt šos zaudējumus no vainīgās personas .

Šī pieeja balstās uz vienkāršu, bet fundamentālu principu: publiskā vara nevar būt pasargāta no sekām.

Latvijā šis princips praksē bieži izšķīst. Lēmumi, kas rada reālas un dažkārt smagas sekas, tiek pieņemti kolektīvi, institucionāli un bieži vien bez personificētas atbildības. Kad sekas materializējas, tās izjūt sabiedrība vai konkrēts cilvēks, nevis amatpersona, kura pieņēmusi lēmumu vai pieļāvusi prettiesisku rīcību.

Šādā sistēmā atbildība kļūst abstrakta. Un abstrakta atbildība nozīmē – faktiski nekādu atbildību.

Tas nav tikai teorētisks jautājums. Tā ir praktiska tiesiskuma problēma. Ja amatpersona zina, ka tās rīcībai nebūs personisku seku, tad Satversmes tiesas uzsvērtais preventīvais mehānisms nedarbojas. Bez šī mehānisma tiesību normas zaudē savu atturošo funkciju. Tās paliek uz papīra, bet ne dzīvē.

Tieši šajā kontekstā sabiedrības iniciatīva par valsts amatpersonu atbildību iegūst īpašu nozīmi. Tā nav radikāla prasība. Tā neprasa neko ārpus Eiropas tiesiskās telpas standartiem. Tā vienkārši pieprasa, lai Latvijā tiktu ieviests tas, kas citur jau sen darbojas.

Taču politiskā reakcija uz šo iniciatīvu ir simptomātiska. Tā netiek noraidīta. Taču tā arī netiek virzīta. Tā tiek atlikta.

Šāda vilcināšanās pati par sevi ir atbilde. Tā parāda, ka jautājums par amatpersonu atbildību skar pašas politiskās sistēmas pamatus. Un tieši tāpēc tas ir neērts.

Taču šoreiz situācija ir citāda. Latvija tuvojas 15. Saeimas vēlēšanām, kas notiks 2026. gada 3. oktobrī. Priekšvēlēšanu periods tradicionāli ir laiks, kad politiķi runā par tiesiskumu, caurspīdīgumu un sabiedrības uzticēšanos valstij. Taču šie jēdzieni kļūst tukši, ja netiek atbildēts uz vienu konkrētu jautājumu: vai amatpersonas Latvijā būs personīgi atbildīgas par saviem lēmumiem?

Šis jautājums vairs nav atliekams uz “pēc vēlēšanām”. Tieši pirms vēlēšanām tas ir jāuzdod visstingrākajā formā.

Vēlētājiem ir tiesības prasīt skaidras atbildes, nevis vispārīgus solījumus. Katrai partijai, katram kandidātam būtu jāspēj nepārprotami pateikt: vai viņi atbalsta mehānismu, kur amatpersona nes personisku mantisko atbildību par prettiesisku rīcību, vai arī viņi ir gatavi saglabāt esošo sistēmu, kur atbildība paliek izplūdusi un bieži vien neīstenota.

Ja šādas atbildes netiek sniegtas pirms vēlēšanām, nav pamata sagaidīt, ka tās parādīsies pēc vēlēšanām.

Latvijā šobrīd pastāv pretruna, kuru vairs nav iespējams ignorēt. Satversmes tiesa skaidri norāda uz atbildības nozīmi kā tiesiskuma instrumentu. Eiropas valstu prakse parāda, ka šis instruments var darboties efektīvi. Taču politiskajā līmenī Latvijā šis jautājums tiek atlikts.

Šī nav tikai juridiska problēma. Tā ir uzticēšanās krīze.

Sabiedrība redz, ka lēmumi tiek pieņemti, sekas iestājas, bet atbildība ne vienmēr seko. Šāda situācija grauj pārliecību, ka likums visiem ir vienāds. Tā rada sajūtu, ka vara atrodas ārpus pilnvērtīgas kontroles.

Amatpersonu mantiskā atbildība nav sodīšanas instruments. Tā ir līdzsvara atjaunošanas forma starp varu un sabiedrību. Tā nodrošina, ka lēmumu pieņemšana nav atrauta no to sekām.

Bez šāda mehānisma tiesiskums kļūst selektīvs. Tas darbojas attiecībā uz indivīdu, bet ne vienmēr attiecībā uz varu.

Tāpēc šis jautājums pirms 15. Saeimas vēlēšanām ir jāuzdod tieši un nepārprotami. Ne kā teorētiska diskusija, bet kā konkrēta izvēle.

Vai Latvija būs valsts, kurā vara patiešām atbild sabiedrības priekšā, vai valsts, kurā atbildība paliek tikai juridiska konstrukcija bez reāla satura?

Šī izvēle notiks nevis pēc vēlēšanām, bet tieši tagad – laikā, kad sabiedrība lemj, kam uzticēt varu nākamajiem gadiem.

Ārvalstu politisko fondu apmaksāti braucieni: tiesiskie riski un robežsituācijas Latvijas amatpersonu darbībā

Tue, 14 Apr 2026 10:56:00 +0000

Foto: MI rīks

Publikācija: Sabia Nutria

Publiskajā telpā izskanējusī informācija par Latvijas politiķu dalību ārvalstu fonda apmaksātā seminārā Itālijā aktualizē būtisku jautājumu: kur beidzas pieļaujama starptautiska sadarbība un sākas interešu konflikta vai pat korupcijas risks?

Šis gadījums nav unikāls. Mūsdienu politikā starptautiskie politiskie fondi aktīvi sadarbojas ar partijām, organizē seminārus, apmācības un diskusijas. Taču brīdī, kad šāda sadarbība ietver finansiālu labumu valsts amatpersonām, rodas sarežģīti tiesiski un ētiski jautājumi.

Publikācijā minētais fonds – Konrad-Adenauer-Stiftung – formāli ir neatkarīga organizācija, taču būtisks fakts ir tas, ka tas ir politiski profilēts fonds, kura finansējums lielākoties nāk no publiskiem līdzekļiem un kas starptautiski sadarbojas ar politiskajām partijām. Tādējādi tas nav klasisks “privāts donors”, bet arī nav neitrāla valsts institūcija. Tas ieņem hibrīdu pozīciju starp publisku finansējumu un politisku ietekmi.

Latvijā galvenais regulējums interešu konflikta novēršanai paredz, ka amatpersonai jāizvairās ne tikai no reāla interešu konflikta, bet arī no situācijām, kas rada šaubas par tās objektivitāti. Šajā kontekstā apmaksāts brauciens var tikt vērtēts kā mantisks labums, potenciāla dāvana vai netieša ietekmes forma. Būtiski uzsvērt, ka amatpersonas statuss nepazūd arī atvaļinājuma laikā.

Publiski izskanējis arguments, ka brauciens noticis atvaļinājuma laikā un politiskās, nevis amata darbības ietvaros. Tomēr praksē šāds nodalījums ir problemātisks. Politiķa ietekme nepazūd ārpus darba laika, un tie paši cilvēki vienlaikus veido politiku un pieņem lēmumus. Finansētājs objektīvi ir ieinteresēts šajā ietekmē, nevis personas “privātajā statusā”. Tādēļ formāls statuss pats par sevi neizslēdz interešu konflikta risku.

No partiju finansēšanas viedokļa situācija kļūst vēl sarežģītāka. Likums paredz, ka par ziedojumu uzskatāms arī jebkurš bezatlīdzības mantisks vai cita veida labums. Ja fonds sedz izmaksas politiķiem un tas ir saistīts ar partijas politisko darbību, var rasties jautājums, vai tas faktiski nav slēpts partijas finansējums. Šeit robeža ir īpaši smalka un katrs gadījums jāvērtē individuāli.

Krimināltiesiskā aspektā būtiskākais ir jautājums, vai sniegtais labums ir saistīts ar amata darbību vai ietekmi. Kukuļošanas jēdziens ietver ne tikai naudu, bet arī pakalpojumus, viesmīlību un citus materiālus labumus. Ne katrs apmaksāts seminārs ir uzskatāms par kukuli, taču risks pieaug, ja brauciens ir dārgs, trūkst caurskatāmības vai finansētājam var būt intereses konkrētos politiskos lēmumos.

Pat ja konkrētā situācija neatbilst pārkāpuma pazīmēm, paliek būtisks jautājums par sabiedrības uzticību. Sabiedrības uztverē šādi gadījumi bieži tiek vienkāršoti kā situācija, kur kāds maksā politiķiem par komfortu un piekļuvi. Tas var mazināt uzticību un radīt reputācijas riskus neatkarīgi no juridiskā vērtējuma.

Secināms, ka ārvalstu politiskie fondi nav automātiski uzskatāmi par privātiem donoriem, taču tie arī nav neitrāli. Apmaksāti braucieni valsts amatpersonām rada reālus interešu konflikta riskus neatkarīgi no tā, vai tie notiek atvaļinājuma laikā. Robeža starp starptautisku sadarbību un slēptu labumu ir šaura un juridiski sarežģīta. Pat ja nav konstatējams likuma pārkāpums, ētiskais un reputācijas risks saglabājas.

Demokrātiskā valstī būtiski ir ne tikai ievērot likumu, bet arī nodrošināt sabiedrības uzticību. Tāpēc šādos gadījumos izšķiroša nozīme ir caurskatāmībai, skaidram pamatojumam un gatavībai uzņemties politisko atbildību.

Rosļikovs solīja nebēgt. Lembergs neaizbēga. Ar to pietiek, lai ieraudzītu atšķirību

Fri, 10 Apr 2026 14:22:00 +0000

Foto: no Instagram.com

Publikācija: Jurista Balss

Latvijas politikā reti gadās brīži, kad divu cilvēku izvēles tik skaidri atsedz raksturu. Aleksejs Rosļikovs publiski solīja nebēgt un neslēpties. Aivars Lembergs neaizbēga. Un starp šiem diviem faktiem ir visa atšķirība starp skaļu pozu un īstu izturību.

2026.gada 9. aprīlī Rīgas pilsētas tiesa Rosļikovam nomainīja drošības līdzekli uz apcietinājumu, izsludināja viņa meklēšanu un apturēja kriminālprocesu līdz atrašanai. Tiesa publiski norādīja, ka iepriekš piemērotie drošības līdzekļi vairs nenodrošina procesa mērķi, jo apsūdzētais bija sniedzis nepatiesu informāciju, nebija atgriezies Latvijā un nebija paziņojis dzīvesvietas maiņu. Tiesas sēdē Rosļikovs piedalījās attālināti no Minskas.

Šo ainu padara vēl nepatīkamāku viņa paša iepriekšējie publiskie vārdi. 2025. gada 12. jūnijā Rosļikovs savā Instagram publiski solīja nekur nebēgt un neslēpties. Tātad viņš nevis klusēja, nevis izvairījās no solījumiem, bet tieši otrādi — apzināti radīja drosmīga un nelokāma cīnītāja tēlu.

Tāpēc šodienas aina ir tik politiski postoša. Jo runa vairs nav tikai par drošības līdzekļa pārkāpumu. Runa ir par publiski lauztu vārdu. Cilvēks, kurš vakar paziņoja, ka nebēgs un neslēpsies, bet šodien atrodas Minskā un nonāk līdz apcietināšanas lēmumam, vairs nevar pārliecinoši spēlēt drosmes un principialitātes lomu. Viņš pats ir sagrāvis savu mītu.

Un te neizbēgami jāatceras Aivars Lembergs. Par viņu var domāt dažādi. Var viņu kritizēt, nosodīt, noraidīt viņa politiku un stilu. Taču vienu noliegt nevar. Kad tiesa viņam piesprieda reālu brīvības atņemšanu un lēma viņu apcietināt tiesas zālē, Lembergs bija uz vietas. Viņš neatradās ārvalstīs. Viņš nepieslēdzās no drošas distances. Viņš nestāstīja no citas valsts, ka Latvijā viss ir netaisnīgi, bet pats palika Latvijas tiesas priekšā.

Tieši tur sākas īstā atšķirība. Lembergs šajā vienā, ļoti konkrētajā jautājumā parādīja to, ko Rosļikovs nespēja — spēju palikt savā valstī un stāties pretī sekām. Tas nav stāsts par vainu vai nevainību. Tas nav stāsts par simpātijām vai antipātijām. Tas ir stāsts par raksturu. Jo raksturs sākas tur, kur beidzas skaļie lozungi un sākas personiska cena.

Rosļikova atbalstītāji, protams, var mēģināt visu ietērpt politiskas vajāšanas drānās. Var stāstīt par represijām, par sistēmas atriebību, par lielu sazvērestību. Taču ir viena problēma: arī politiski vajātam cilvēkam ir izvēle — bēgt vai palikt. Un tieši šajā vietā Rosļikovs ir izdarījis savu izvēli. Viņš izvēlējās nevis tiesas zāli Latvijā, bet Minsku. Nevis stāties pretī, bet attālināties. Nevis samaksāt par saviem vārdiem, bet glābt sevi.

Šis salīdzinājums Rosļikovam ir īpaši smags tāpēc, ka Lembergs nekad nav bijis politiskā maiguma vai sentimentālas nevainības simbols. Un tomēr pat viņš šajā konkrētajā situācijā izskatās cienīgāk. Tas ir gandrīz pazemojoši Rosļikovam kā politiķim. Jo izrādās, ka cilvēks, kuru gadiem daudzi sauca par oligarhu, šajā vienā ļoti svarīgajā mērauklā ir parādījis vairāk personiskas drosmes nekā politiķis, kurš tik ļoti mīl runāt par tautu, taisnību un cīņu.

Sabiedrībai no tā jāizdara skaidrs secinājums. Drosme politikā nav skaļi uzstāties tribīnē, kamēr blakus ir kameras un sajūsmināti komentētāji. Drosme nav arī sociālajos tīklos paziņot: “Es nebēgšu.” Drosme sākas brīdī, kad tev tiešām draud sekas un tev joprojām pietiek nervu palikt. Tieši tur Rosļikovs izgāzās. Un tieši tur, lai kā kuram tas patiktu vai nepatiktu, Lembergs izturēja pārbaudījumu labāk.

Bēgšana nav politiska pozīcija. Bēgšana ir rakstura diagnoze. Un jo skaļāk cilvēks iepriekš solījis nebēgt, jo skaļāk pēc tam skan viņa paša kauns.

Saimnieciskums kā kapitāls: kā veidojas sievietes ar uzņēmējas domāšanu

Wed, 08 Apr 2026 16:05:00 +0000

Foto: MI intelekts

Publikācija: “Jurista balss”

Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk tiek runāts par sievietēm uzņēmējdarbībā — par līderēm, stratēģēm un kapitāla radītājām. Tomēr mazāk analizēts ir jautājums: vai šādu sieviešu profils sāk veidoties jau bērnībā? Vai iespējams laikus pamanīt tās meitenes, kuras vēlāk kļūs par stabilām uzņēmējām, uzticamām partnerēm un spēcīgām ģimenes balstiem?

Prakse un sociālie novērojumi rāda, ka noteiktas iezīmes patiešām parādās agrīni. Šīs meitenes bieži izceļas ar augstu atbildības sajūtu, iniciatīvu un praktisku domāšanu. Viņas ne tikai piedalās ikdienas pienākumos, bet nereti pašas uzņemas organizēt vidi ap sevi — palīdz mājās, plāno, rūpējas par citiem. Šāds “saimnieciskums” nav reducējams tikai uz sadzīves prasmēm; tas ietver spēju strukturēt procesus, uzņemties atbildību un domāt par rezultātu.

Tieši šīs īpašības vēlāk transformējas uzņēmējdarbības kompetencēs. Spēja plānot resursus, pārvaldīt riskus, uzturēt kārtību un konsekvenci — tās ir būtiskas jebkura ilgtspējīga biznesa sastāvdaļas. Līdz ar to “saimnieciskums” šajā kontekstā ir nevis tradicionāla loma, bet gan ekonomiski nozīmīgs kapitāls.

Tomēr rodas pamatots jautājums: no kā šīs īpašības ir atkarīgas?

Audzināšana un sociālā vide

Ģimenes modelim ir izšķiroša nozīme. Bērni, kuri jau agrīni tiek iesaistīti pienākumos un redz darba kultūru praksē, biežāk attīsta disciplīnu un iniciatīvu. Ja meitenei tiek uzticēti uzdevumi un vienlaikus dota brīvība pieņemt lēmumus, veidojas pašpaļāvība — būtiska uzņēmējas iezīme.

Personības struktūra un psiholoģiskie faktori

Ne mazāk svarīga ir individuālā temperaments un raksturs. Psiholoģijā izdalītās iezīmes — apzinīgums (conscientiousness), neatlaidība, emocionālā stabilitāte — korelē ar spēju ilgtermiņā veidot un uzturēt gan uzņēmējdarbību, gan stabilas attiecības. Šīs īpašības daļēji var būt iedzimtas, bet tās var arī attīstīt.

Kultūras un mentalitātes ietekme

Sabiedrības attieksme pret darbu, ģimeni un uzņēmējdarbību veido uzvedības normas. Vidē, kur tiek cienīts darbs, iniciatīva un pašpietiekamība, biežāk izaug cilvēki ar šīm vērtībām. Savukārt kultūrās, kur dominē pasivitāte vai atkarība no ārējiem resursiem, šādu īpašību attīstība var būt ierobežotāka.

Izglītība un praktiskā pieredze

Formālā izglītība pati par sevi negarantē uzņēmējdarbības spējas, taču tā var sniegt instrumentus. Izšķiroša nozīme bieži ir praktiskai pieredzei — agrīnai iesaistei darbā, projektos vai pat mazās iniciatīvās, kas ļauj “trenēt” atbildību un lēmumu pieņemšanu.

Mīti par horoskopiem un determinismu

Publiskajā telpā nereti parādās mēģinājumi skaidrot rakstura īpašības ar horoskopa zīmēm. No racionāla un juridiski analītiska skatpunkta šādi skaidrojumi nav balstīti pierādījumos un nevar tikt uzskatīti par ticamiem cēloņsakarību modeļiem. Personības attīstība ir komplekss process, kurā dominē sociālie un psiholoģiskie faktori, nevis astroloģija.

Praktiskais virziens: vai “saimnieciskumu” var iemācīties?

Iepriekš analizētās īpašības var radīt priekšstatu, ka uzņēmējas domāšana ir vai nu iedzimta, vai agrīni ielikta. Tomēr šāds skatījums būtu nepilnīgs. No mūsdienu psiholoģijas un izglītības perspektīvas būtiski uzsvērt: lielākā daļa ar uzņēmējdarbību saistīto kompetenču ir attīstāmas.

Līdz ar to centrālais jautājums nav — vai sievietei piemīt “saimnieciskums”, bet gan — vai viņa apzināti veido šo kompetenču kopumu.

Disciplīna kā pamats, nevis talants

“Saimnieciskums” praksē sākas ar elementāru pašorganizāciju. Tas ietver:

• dienas plānošanu,

• uzdevumu prioritizēšanu,

• termiņu ievērošanu,

• spēju pabeigt iesākto.

Svarīgi uzsvērt: disciplīna nav rakstura īpašība, bet ieradumu sistēma. Tā tiek veidota caur atkārtojumu, nevis motivāciju.

Attiecību ar naudu pārdefinēšana

Daudzām sievietēm, kuras nav augušas uzņēmējdarbības vidē, nauda bieži tiek uztverta kā sekundārs vai pat neērts jautājums. Lai attīstītu uzņēmējas domāšanu, nepieciešams:

• regulāri sekot saviem ienākumiem un izdevumiem,

• veidot uzkrājumus (pat nelielus),

• pieņemt lēmumus, balstoties datos, nevis emocijās.

Nauda šajā kontekstā nav mērķis, bet instruments — un attieksme pret to ir trenējama.

Mazo lēmumu trenēšana

Uzņēmējdarbība sastāv no simtiem mazu lēmumu. Ja šī prasme nav attīstīta, cilvēks mēdz vilcināties vai izvairīties no atbildības.

Praktiska pieeja:

• pieņemt apzinātus lēmumus ikdienas situācijās,

• uzņemties atbildību par sekām,

• analizēt kļūdas bez pašpārmetumiem, bet ar mācīšanās mērķi.

Praktiskā pieredze kā obligāts elements

Teorētiskas zināšanas bez prakses neveido uzņēmēju. Pat minimāla pieredze ir kritiski svarīga:

• nelieli projekti (piemēram, pakalpojuma sniegšana vai produkta pārdošana),

• iesaiste ģimenes vai paziņu biznesā,

• brīvprātīga projektu vadība.

Tieši šeit veidojas izpratne par procesiem, klientiem un riskiem.

Vides maiņa un domāšanas modeļu korekcija

Ja sākotnējā vide nav veicinājusi iniciatīvu, to iespējams kompensēt vēlāk:

• apzināti izvēlēties kontaktus ar cilvēkiem, kuri domā uzņēmīgi,

• patērēt saturu (grāmatas, intervijas, diskusijas), kas attīsta stratēģisku domāšanu,

• distancēties no vidēm, kur dominē pasivitāte vai atbildības novēršana.

Vide ietekmē ne tikai uzvedību, bet arī pašidentitāti.

Atbildības uzņemšanās kā lūzuma punkts

Būtiskākais pavērsiens notiek brīdī, kad cilvēks pārstāj meklēt ārējos skaidrojumus (apstākļi, veiksme, citi cilvēki) un sāk sistemātiski uzņemties atbildību par rezultātu.

Tieši šis princips atšķir pasīvu dalībnieku no uzņēmējas.

Secinājums

Sievietes, kuras kļūst par stabilām uzņēmējām un vienlaikus spēj veidot sakārtotu privāto dzīvi, nav nejaušība. Viņu kompetenču pamati bieži veidojas jau agrīnā vecumā — caur audzināšanu, personības struktūru un vidi, kurā tiek veicināta atbildība un iniciatīva.

Tomēr “saimnieciskums” nav tikai bērnībā ielikta īpašība — tas ir kompetenču kopums, ko iespējams attīstīt jebkurā dzīves posmā. Atšķirība slēpjas nevis sākuma punktā, bet attieksmē pret attīstību.

“Saimnieciskums” šajā kontekstā nav šaurs sadzīves jēdziens, bet gan stratēģiska domāšana praksē. Tā ir spēja pārvaldīt — gan resursus, gan attiecības, gan riskus. Un tieši šī spēja arī veido pamatu ilgtermiņā veiksmīgai uzņēmējdarbībai.

Līdz ar to jautājums nav tikai par to, kāpēc dažas sievietes tādas ir, bet arī — kādu vidi mēs kā sabiedrība radām un kādus instrumentus nodrošinām, lai šādas īpašības varētu attīstīties pēc iespējas plašāk.

Jo plašāk šādas iespējas būs pieejamas, jo lielāks būs to sieviešu skaits, kuras spēs pārvērst potenciālu reālā ekonomiskā un sociālā kapitālā.

Kas ir privātdetektīvs Latvijā – mīti un realitāte

Thu, 02 Apr 2026 14:24:00 +0000

Gundars Ūdris:

Kas ir privātdetektīvs Latvijā – mīti un realitāte

Latvijā privātdetektīva profesija bieži tiek uztverta caur filmām un stereotipiem – slepena izsekošana, noklausīšanās un “operācijas”. Taču realitātē privātdetektīvs ir tiesiski regulēta profesija ar skaidri noteiktām robežām un atbildību.

Privātdetektīvs ir persona, kurai ir valsts izsniegts sertifikāts un kura sniedz pakalpojumus informācijas iegūšanā, faktu noskaidrošanā un personu vai notikumu pārbaudē, ievērojot likumu. Šo darbību regulē Detektīvdarbības likums.

Ko dara privātdetektīvs?

Privātdetektīvs drīkst:
– vākt informāciju no likumīgiem avotiem
– pārbaudīt faktus civillietām un komercstrīdiem
– meklēt personas vai mantu
– novērot publiskā vidē
– konsultēt par drošības jautājumiem

Būtiski – visa darbība notiek likuma ietvaros un bez iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

Ko privātdetektīvs nedrīkst?

Privātdetektīvs nav policija un nedrīkst veikt operatīvās darbības. Tas nozīmē, ka viņš nedrīkst:
– noklausīties telefona sarunas
– slepeni iegūt datus no sakaru operatoriem
– iekļūt telpās bez atļaujas
– izmantot speciālas izsekošanas ierīces
– uzdoties par citu personu ar mērķi iegūt informāciju

Ja šīs robežas tiek pārkāptas, iestājas juridiska atbildība.

Kas var kļūt par detektīvu?

Lai kļūtu par privātdetektīvu Latvijā, nepieciešams:
– saņemt valsts sertifikātu
– parasti – augstākā izglītība tiesību zinātnēs vai pieredze tiesībaizsardzībā
– laba reputācija un atbilstība likuma prasībām

Tā nav “brīvā profesija” – tā ir licencēta un kontrolēta darbība.

Kāda ir detektīva loma tiesību sistēmā?

Privātdetektīvs var būt nozīmīgs palīgs:
– juristiem un advokātiem
– uzņēmumiem
– privātpersonām

Viņš palīdz iegūt informāciju, kas var būt svarīga tiesvedībā vai lēmumu pieņemšanā.

Tomēr detektīvs neaizvieto valsts institūcijas – viņa darbība ir papildinoša, nevis konkurējoša.

Jurista Balss viedoklis

Privātdetektīva profesija Latvijā var būt nozīmīgs instruments tiesiskuma stiprināšanai, ja tā tiek izmantota profesionāli un atbildīgi.

Tā dod iespēju ne tikai aizstāvēt savas tiesības, bet arī panākt lielāku caurspīdīgumu sabiedrībā.

Taču vienlaikus jāapzinās – šī profesija prasa augstu juridisko kultūru, disciplīnu un izpratni par robežām.

Secinājums.

Privātdetektīvs nav “slepenais aģents”.
Privātdetektīvs ir likuma ietvaros strādājošs profesionālis.

Jurista Balss no Saeimas: miljonu algas valsts uzņēmumos – sistēmas kļūda vai politiska izvēle?

Thu, 02 Apr 2026 09:33:00 +0000

Foto: Gundars Ūdris, Jurista Balss

2026.gada 1.aprīlī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijā klātienē piedalījās arī “Jurista Balss”, vērojot likumprojekta “Grozījumi Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā” izskatīšanu.

Diskusijās īpaši izcēlās deputāta Andreja Ceļapītera priekšlikums:

noteikt, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu atalgojums nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta algu.

Komisija šo priekšlikumu neatbalstīja.

Problēma, kuru komisija negrib redzēt

Latvijā šobrīd darbojas sistēma, kur valsts kapitālsabiedrību vadītāju algas tiek noteiktas pēc apgrozījuma, darbinieku skaita un uzņēmuma mēroga.

Peļņa faktiski nav izšķirošais kritērijs.

Rezultātā veidojas absurdi gadījumi, kur uzņēmums nespēj pastāvēt bez valsts atbalsta, bet tā vadība saņem simtiem tūkstošu vai pat miljonu gadā.

Air Baltic piemērs – sistēmas simptoms

Jurista Balss ieskatā spilgts piemērs ir situācija ar airBaltic, kur valsts regulāri iegulda budžeta līdzekļus, bet uzņēmuma vadība saņem ļoti augstu atalgojumu.

Tas rada fundamentālu jautājumu – kā var pamatot milzīgas algas uzņēmumā, kas balstās uz nodokļu maksātāju naudu?

Komisijas arguments: “citādi nebūs, kas strādā”

Diskusijās izskanēja arguments, ka bez lielām algām vadītāji aizies uz privāto sektoru.

Jurista Balss šo argumentu vērtē kritiski.

Tas liecina par nepietiekamu izpratni par privātā biznesa realitāti.

Privātajā sektorā peļņa nav garantēta, uzņēmēji uzņemas risku, un tikai tad iespējams maksāt lielas algas.

Savukārt valsts kapitālsabiedrībās pamats jau ir iedots no valsts, bieži pieejams valsts atbalsts, un riski ir būtiski mazāki.

Tāpēc šis arguments neiztur nopietnu kritiku.

Aizmirstā iniciatīva – 13 610 paraksti

Īpaši satraucoši, ka šajā pašā komisijā ir iestrēgusi sabiedrības iniciatīva Valsts amatpersonu atbildība pret sabiedrību: https://manabalss.lv/i/3011, kura savākusi 13 610 parakstus.

Šīs iniciatīvas būtība ir noteikt reālu valsts amatpersonu atbildību pret sabiedrību, tostarp par lēmumiem, kas rada sekas sabiedrībai.

Svarīgi – arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valdes locekļi ir valsts amatpersonas.

Tas nozīmē, ka jautājums par viņu algām, lēmumiem un atbildību nav tikai ekonomisks – tas ir tiesiskuma jautājums.

Jurista Balss pozīcija

Šī brīža sistēma rada nepareizus stimulus:

atalgojums nav sasaistīts ar reālu rezultātu, nav pietiekamas atbildības par sekām,

sabiedrībai rodas netaisnīguma sajūta.

Situācija, kur valsts iegulda naudu uzņēmumā, bet vadība saņem miljonus, nav normāla tiesiskā valstī.

Un kas notika komisijā?

Jurista Balss klātienē redzēja, ka Ceļapītera priekšlikums par algu griestiem tika noraidīts un atbalstu neguva arī citi viņa priekšlikumi.

Komisija izvēlējās saglabāt esošo sistēmu.

Secinājums

Šis nav tikai jautājums par algām.

Tas ir jautājums – vai valsts amatpersonas nes reālu atbildību par saviem lēmumiem?

Un vēl – vai 13 610 pilsoņu paraksti Saeimai vispār ir nozīmīgi?

Jurista Balss turpinās runāt par šo tēmu – jo taisnīgums sākas tur, kur beidzas dubultstandarti.